Mini dārzs pilsētas putekļos

 Mūsdienās dārzam ievērojami mazinājusies saimnieciskā nozīme, toties pieaugusi ietekme uz cilvēku psiholoģiski emocionālo stāvokli. Pat nelielā apzaļumotā teritorijā var atpūsties no ikdienas stresa, smelties spēkus un atjaunot enerģiju. Īpaši svarīgi tas ir pilsētniekiem, kam zaļā zona ir ierobežota. Jo mazāks dārziņš, jo rūpīgāk jāpārdomā, kā to veidot un kāds būs tā sniegtais efekts. Jāņem vērā, ka katrs augs un priekšmets tiks skatīts tuvplānā un nebūs attālināto skatu, kur pacelt skatienu.

Vispirms jānovērtē teritorijas plusi un mīnusi – izmērs, reljefs, apgaismojums, ūdens padeves un noteces iespējas, žogi un sienas, ēku novietojums, piebraukšana, cilvēku daudzums, kas teritorijā apgrozīsies. Kā arī jānoformulē, kam šī teritorija kalpos – vai tas ir miniatūrs ģimenes dārziņš vai dekoratīva teritorija, sabiedriskā vai atpūtas zona. Ar augu un citu dārza elementu palīdzību var veiksmīgi nomaskēt neveiksmīgus arhitektūras risinājumus, jebšu izcelt savdabīgus skatus un detaļas.

Būtiska nozīme ir piebraucamajam ceļam, ja tāds vispār teritorijā paredzēts. To jāizvieto tādā trajektorijā, lai būtu ērti aizbraukt līdz automašīnas novietnei un arī izbraukt ārā – tātad ar pietiekami lēzeniem pagriezieniem vai arī ar pietiekami plašu apgriešanās vietu. Vieglās automašīnas izmēri parasti nepārsniedz 1,8 x 4,6 m . Tātad ceļa platumam jābūt vismaz 2m un līkumiem tik plašiem, lai mašīna jebkurā vietā garenvirzienā atrastos uz ceļa seguma. Mūsu platuma grādos ceļu būvējot, jārēķinās ar ievērojamu nokrišņu daudzumu rudeņos un pavasaros, kā arī ar iespējamu biezu sniega segu ziemās. Tātad jāparedz notekas ūdeņiem un vieta, kur sašķūrēt sniegu. Ja gar cieta seguma ceļa malām uzreiz sākas zāliens vai stādījumi, notekūdeņi problēmas neradīs – par tiem speciāli jāpadomā, ja ceļam ir augstākas apmales, gājēju celiņi, stāvlaukumi vai piegulošas ēku sienas. Ūdens notekas speciāli nav jāierīko arī, ja ir grants vai šķembu ceļa segums, kaut gan arī uz tā ar laiku riteņu risu vietās izveidojas peļķes, tādēļ izdevīgāk jau laikus pareizi izveidot ceļa slīpumu, lai ūdens notecētu gar malām un lai tam būtu iespēja izplūst no teritorijas vai ietecēt kanalizācijas sistēmā. Privātmāju iebraucamos ceļus bieži veido no betona bruģa, kas ir viegli kopjams, izskatīgs un pietiekami izturīgs materiāls, taču tikpat labi var liet asfaltu vai blietēt akmens šķembas. Ja zaļā zona kopumā nav liela, bet vēl jāizvieto iebraucamais ceļš, labs risinājums būtu ieklāt ekobruģi. Tas ir betona bruģa plākšņu paveids, kas nenoklāj zemes virsmu viscaur, bet ir ar ģeometriskiem vai neregulāriem caurumiem, kuros pēc patikas saber smiltis vai sasēj zāli. Rezultātā ceļa segums ir gluds un stingrs, bet izskatās dabisks un zeme zem tā turpina elpot.

Nelielā dārzā ir izdevīgi apzaļumošanu izvērst pa vertikāli, izmantojot sētas, sienas, mūrus, arkas, stabus. Tos var apaudzēt ar visdažādākajiem vīteņaugiem, piemērojot atbilstošas sugas ēnas un saules pusē, aizvējā vai tieši pretēji – lai pasargātu no vēja pūtieniem atpūtas vietu vai lapeni. Dārza galā novietota arka rada iespaidu, ka aiz tās vēl daudz kas atrodas, kaut gan īstenīb       ā aizmugurē var būt tikai metrs līdz sētai un nomaskēta komposta kaste. Vīteņaugu sienas reizēm veido arī tādēļ, lai norobežotos no kaimiņu dārziem, ja dzīvžogam nepietiek vietas, bet pamatīgu sētu negribas būvēt. Kokaugus un krūmus ierobežotā teritorijā labāk izvēlēties ar šauru un stāvu zaru vainagu, piramidālo formu šķirnes. Piramidālo šķirņu kokus var arī stādīt augstā dzīvžogā, ko regulāri pielīdzina, tā radot pamatīgu zaļu sienu. Noder arī pundurformas, sīkziedu un sīklapu šķirnes.

Perspektīvas efektu var panākt, izkārtojot stādījumus gar teritorijas garākajām malām un ik pa gabalam iestarpinot atsevišķus lielākus vai košākus augus, bet pašā galā kādu interesantu arhitektūras elementu, piemēram, arku vai strūklaku. Labs ir arī stādījumu kārtojums pa diagonāli, kas ir garākā līnija dārzā. Vizuāli neparastu efektu var panākt, novietojot starp augiem, pie sētas vai kādā nišā spoguli, kas atspoguļo dārza augus un rada iespaidu, ka aiz tā ir vēl kāda atvērta telpa. Teritoriju vizuāli samazina izvērsti dārza stūri un apaļas formas dobes, kā arī augi ar lielām lapām un izvērstu zarojumu – tos atstāsim plašiem lauku apvidiem.

Reizēm dārza vieta ir ne tikai nelielas platības, bet arī izvietota stāvā nogāzē vai citā sarežģīta reljefa vietā. Augus, protams, var audzēt arī nogāzē, tikai jārēķinās ar to, ka mitrums vienmēr notecēs no augšējiem augiem, un apakšā augošie var ciest no ūdens saskalotajām zemēm un lapām. Tādu vietu vispraktiskāk ir pārveidot par terašu dārzu, jo tā rodas vismaz kaut kādas horizontālas virsmas, kur izveidot atpūtas zonu, puķu dobi, nojumi vai spēļlaukumu. Horizontālās terases ir arī vieglāk kopjamas un pļaujamas.  Tās norok aptuveni paredzētajās formās un stiprina ar koka palisādēm vai mūrētām atbalsta sieniņām, pēc  tam pieberot ar melnzemi vai kādu augsni sedzošu materiālu. Uz terases izdevīgi veidot dēļu grīdas segumu, jo lietusūdens dabiski notecēs un nebojās koka dēļus. Reljefu virsmu viegli vizuāli padarīt plašāku, augstākajā vietā iestādot kādus vertikāli augošus kokaugus, bet zemākajā ieaudzējot košus, ziedošus krūmus (ja gaisma atļauj – rozes) vai spilgtas krāsas puķes.

Ar apgaismojumu šaurā vietā mēdz būt problēmas, jo ēkas un sētas radītais noēnojums sanāk proporcionāli liels pret dārza kopējo platību. Jāņem vērā, ka augiem augšanai lielāku spēku dod rīta, nevis pēcpusdienas saule. Tātad – ja ir izvēle, tad gaismas prasīgākos augus jāstāda tur, kur saule tos apspīd no rīta vai pa dienu, bet pēcpusdienas un vakara saulei atstāt pusēnu mīlošos augus. Mazos dārzos parasti ir aizvējš, un pie sienām, it īpaši pie gaišām mūra sienām dienvidu pusē, vasarās ir samērā karsts, tādēļ tur var stādīt augus, kam patīk kontinentāls klimats, saule un karstums. Tie ir dažādi akmensdārza augi, sukulentās formas vai dekoratīvie zālaugi.

Nelielā teritorija bieži vien ir pateicīga miniatūru formu veidošanai, kas lielākā mērogā būtu nepārskatāmas un pazustu. Šeit iederēsies smalki akmensdārzi no šūnakmens un dolomīta, ar oļu vai smilšu segumu un miniatūrām dārza lampām, kas vakaros veido gaismēnu spēles. Mazai teritorijai piestāvēs arī Japāņu dārzi ar miniatūriem dekoratīvajiem strautiņiem, sausiem koku zariem, lapenītēm un savdabīgiem akmeņiem. Vienīgi jāraugās, lai dārza stils kaut kādā mērā būtu saskaņota ar ēku un sētas stilu.

Pēdējos gados attīstījies “Zaļo sienu” stils – tie ir akmensdārza tipa apstādījumi, kas veidoti speciālos, sienas pamatam piestiprinātos augu traukos. Starp vasarzaļajiem, sausumizturīgajiem augiem var izmantot arī mūžzaļas sūnas un vīteņaugus, bet zemākajos traukos vasarā iesēt kādu garšaugu vai košu ziedu. Šāds vertikāls dārzs neaizņem praktiski nekādu vietu, toties izskatās iespaidīgi, it īpaši sezonas laikā. Zaļā siena var segt visu fasādi vai daļu no tās. To ierīkojot, jārēķinās, ka siena slikti elpos un var būt pastiprinātā mitrumā, tādēļ jākonsultējas ar būvniekiem par tās sagatavošanu. Toties siltumizolācija būs ideāla un rūpes par fasādes noformējumu arī atkritīs. Zaļās sienas ir samērā populāras Eiropā, pie mums tās vēl ir izņēmums, jo tām ir specifiska ierīkošana un kopšana, un ne visai laba ziemcietība. Variācija par šo tēmu ir “zaļie jumti” – ar zālienu vai akmensdārza augiem apaudzēti pagrabu, garāžu, aku un pat suņabūdu jumti. Arī tos iepriekš speciāli sagatavo, lai konstrukcija būtu izturīga un ūdensnecaurlaidīga.

Ja nelielajā dārzā paredzēts audzēt arī kaut ko saimniecībai noderīgu, tie visdrīzāk būs garšaugi, kādas ogas vai tējasaugi. Dobe no garšu un tēju zālēm ir ne tikai noderīga, bet arī ļoti dekoratīva un aromātiska. Kopā sastādot piparmētras, lavandu, baziliku, estragonu, vīgriezi, pelašķi un asinszāli, būs gan ziedi visu vasaru, gan arī svaigi zaļumi un pašiem sava smaržīga zāļu tējas bunte. No ogu krūmiem jāizvēlas tie, kas visvairāk garšo un ir visnoderīgākie, lai nebūtu lieki aizņemta vieta. Tagad gan upenēm, gan jāņogām un ērkšķogām ir pieejami augstcelma potējumi, kad krūma zarojums atrodas 1 – 1,5 m no zemes. Tad zem krūma var vai nu ierīkot zālienu, vai ieaudzēt kādas zemās puķes vai garšaugus.

Arī augļu kokus var audzēt pavisam nelielā platībā, stādot nelielas, vertikāli augošas šķirnes un tām atbilstoši veidojot zaru vainagu. Ābelēm un bumbierēm ir jau nopērkamas piramidālās formas, taču zarojums ik pavasari jāpielabo un jāatjauno. Zarus var ieveidot arī „špalerā”, kad tos izgriež vai ar atsaitēm nostiepj horizontāli un saīsina līdz vajadzīgajam garumam. Zarus atstāj pamīšus 2 pusēs kokam. Tā var ērti ieveidot pundurformas koku, kas augs cieši pie mājas sienas.

Pilsētas apstākļos jārēķinās ar salīdzinoši lielāku gaisa piesārņojumu dārzā, kas ne visiem augiem patīk. Reizēm, ja ir intensīva auto satiksme tuvējās ielās vai pašā pagalmā, rodas ievērojama nedzīvu putekļu kārta, kas ir nomācoša un neveselīga. Šādā gadījumā īpaši jāpārdomā, kā var aizsargāties no putekļiem ar žogiem, dzīvžogiem, vīteņaugu sienām vai koku zaru vainagiem. Ir augi, kas labi panes gaisa piesārņojumu un vēl palīdz to attīrīt. To vispirms jau dara visas daudzgadīgās graudzāles, it īpaši auzenes, tādēļ nevar pārvērtēt zālienu nozīmi. Vienīgi būtu labi to audzēt maksimaļi garu, nevis nopļaut līdz ar augsnes virskaŗtu, lai ir vairāk zaļās, attīrošās dzīvības. Vietām var atstāt zāli nepļautu un piesēt to ar kādām izturīgām, daudzgadīgām pļavas puķēm, piemēram, pīpenēm, ilzītēm, krustenēm, mārpuķītēm vai balto āboliņu. Šādu zālienu pļauj 1x gadā, augustā, kad ziedi noziedējuši. To var kombinēt ar kārtīgi pļautu zaļo mauriņu un kokaugu stādījumiem. No mūžzaļo skujkoku vidus pilsētas putekļus vislabāk attīrīs duglāzija, melnā priede, rumēlijas priede vai ciedrupriede, bet slikti šais apstākļos jutīsies visas baltegles un kalnu priedes un īves. Populārās tūjas aug gandrīz jebkuros apstākļos, bet mazā, šaurā vietā to enerģētika var būt nomācoša. Arī lapegles ir labas putekļu absorbētājas, bet tikai vasaras sezonā. Lapegļu mīnuss ir arī lielais augums, mazām teritorijām domātas vien nokarenās fundurformas. Tā kā putekļi pilsētā rodas visu gadu, labāk izvēlēties kādus augus ar mūžzaļām lapām. Šim nolūkam der arī bukši un ileksi, kā arī kāpelējošās efejas. No lapu kokiem labs, neliels kociņš, kas veiksmīgi tiek galā ar pilsētas gaisu ir lauku kļava. Der atcerēties arī par skaisti ziedošajām korintēm, zīdkokiem un vilkābelēm, kam ir arī dekoratīvas un ļoti veselīgas ogas. Ja nav vēlme pēc apstādījumu dažādības, var stādīt bērzu, bet jārēķinās, ka tam tuvumā nekas cits negrib augt.

Lai novērstu nepatīkamus pārsteigumus, vislabāk mazam dārziņam pirms ierīkošanas uzzīmēt plānu, kur aprēķināt katra paredzētā auga izmērus un stādīšanas attālumus. Precīzi izplānotā dārzā, lai cik tas būtu mazs, vietu var atrast praktiski visām vajadzībām un vēlmēm.

 Marija Sils, daiļdārzniece

Nav komentāru

Komentēt