Solis pāri slieksnim…

Vakar atkal saskāros ar problēmu, par ko ne visai pieņemts runāt – un varbūt varētu nerunāt ar’, ja ar to nesaistītos tik daudz mītu un sirds sāpju.

Tēma – pašnāvības. 

Visos laikos pasaulē bijuši cilvēki, kas kaut kādu, sev svarīgu, bet citiem neizprotamu iemeslu dēļ izvēlējušies paši pārtraukt savu dzīvi šeit. Dažiem tas ir izdevies, un viņu motīvus mēs vairs neuzzināsim, daži palika pusceļā solī pāri dzīvības slieksnim, un tomēr atgriezās.
Arī es esmu starp tiem, kas tur gāja pāri, bet atgriezās.
Tādēļ man ir ko teikt par šo tēmu.

Tiem, kas pārkāpa un izgāja viņā saulē, tiem problēmas ir beigušās, bet jautājumi ir palikuši viņu tuviniekiem, kas turpina dzīvot neizpratnē un vainas sajūtā…. Tā kā man ir drusku pieeja paplašinātajam dvēseles mēroga laukam, varu teikt, ka Tur aizgājēju dvēseles jūtas pavisam savādāk, kā šeit, un lielākoties tās necieš (ir izņēmumi). Katrā ziņā tas, ka pašnāvnieku dvēseles nokļūtu kaut kādā sliktā vietā un turpinātu zemes ciešanas – tas ir mīts. Ar šo mītu manipulē gadsimtiem ilgi gan reliģiskās, gan sociālās struktūras.

Šī mīta sociālais pamats – vainas sajūtas pārcelšana no tuviniekiem uz pašnāvnieku.
Turklāt tas notiek gan pie veiksmīgiem, gan neveiksmīgiem aiziešanas mēģinājumiem.

Vaina ir ļoti grūti izturams stāvoklis, tādēļ no tās mēdz visādi atbrīvoties. Neatrodot veidu, kā pašam uzlabot situāciju (kas reizēm vairs nav iespējams), cilvēki izvēlas meklēt vainīgo. Tiešais notikuma (pašnāvības) iniciators ir pats tās veicējs, uz ko tad arī šīs jūtas pārceļ. Atklāti par to runāt nav pieņemts, it īpaši – ja pašnāvība ir veiksmīgi notikusi…. Jo te atkal ieslēdzas mīts – “par mirušajiem  labu vai neko”. Un sākam klusēt, bet vaina meklē izeju… Daži sāk grauzt sevi, daži bēg darbos, daži atrod vainīgos ārpusē.

Ja nu mēģinājums aiziet nav izdevies, tad ātrāk vai vēlāk cilvēks, kas mēģinājis aiziet, saņem tādus jautājumus (būtībā – pārmetumus) kā: 
- vai Tu par mums (bērniem, vecākiem, vīru, sievu, u.t.t.) nemaz nedomāji?
- ko mēs bez tevis būtu darījuši (t.i. kā tikuši galā ar savām dzīvēm)?
- kā Tu varēji pamest (darbus, pienākumus, mājas, cilvēkus u.t.t.)?
- kāpēc Tu neprasīji palīdzību?
- kā Tu sev to varēji nodarīt?
- Kāpēc???

Pamēģināšu atbildēt, necilājot pašnāvību iemeslus, kas, protams, ir ļoti dažādi – gan materiāli, gan sociāli, gan garīgi. Un tiem visiem IR vieta būt, jo tie BIJA, lai kā mums tas nepatiktu un traucētu.

- vai Tu par mums nemaz nedomāji?

Nu kā to ņem…. Visdrīzāk, domāja. Ļoti daudz domāja, bet domas nenonāca līdz darbībai. Ceļš no domām līdz darbībai ved cauri jūtām, un, kad tās ir neizturamas vai jau nobloķētas, šis ceļš aizveras. Cilvēks paliek viens ar savām domām…..Ar laiku viņš jūtas vispār viens – visā pasaulē, visā kosmosā, jo tie, kas staigā apkārt nav pieejami.
Tādā stāvoklī cilvēks no Pasaulīgas būtnes kļūst par Paēnas būtni – viņš it kā ieiet lielā, globālā ēnā. Ne tumsā, bet ēnā – kur it kā visu redz, bet krāsu, jūtu un kontaktu nav.
Ja viņam būtu kontakts ar pasauli, ar savu dzīvi, ar cilvēkiem, viņš visdrīzāk savus tuviniekus dziļi mīlētu, bet, tā kā šī kontakta nav, nav arī jūtu. Starp citu, šī pati pieminētā vaina pret tuviniekiem ir viena no pēdējām jūtām, kas vēl paliek… kamēr izgaist arī tā. Jo vienīgais, kas ir – tukšums, bezizeja, nespēja vairs no šīs Ēnas tikt Saules pusē, tikt pasaulē.
Reizēm racionālais prāts vēl liek padomāt par viņiem, un tad aizgājējs var rakstīt kādas atvadu ziņas, nokārtot savas praktiskās lietas, mantas, parūpēties par to kā tuvinieki viņu atradīs, u.tt., bet just viņš vairs nevar…. Jo ēnā nejūt.

- ko mēs bez tevis būtu darījuši?

Nu, mīļie – šī jau ir tieša atbildības pārcelšana no sevis uz to cilvēku, kam patiesībā vajag iejūtību un varbūt kādu palīdzību.
Jūs bez viņa būtu dzīvojuši – varbūt beidzot sākuši dzīvot Savas dzīves.
Par savu dzīvi (un arī nāvi) šai pasaulē patiešām atbild katrs pats, un tas reāli sākas jau diezgan agrā vecumā. Bet vai mēs to apzināmies un uzņemamies savu atbildību? – lielākoties, ne visai…
Atbildība ir pieaugšanas pazīme un tā cilvēkam dod brīvību.
Jo, kad mēs sākam atbildēt pilnībā un tikai par sevi un savām izvēlēm, mēs automātiski citiem atdodam viņu atbildības! Iegūstot savu brīvību, mēs dodam citiem viņu brīvības.
Mūsu sabiedrībā tā nav pieņemts – mēs dodam cits citam arī pieaugušā vecumā visādas atļaujas, aizliegumus, stāstām par atbildībām par un pret citiem, līdz ar to sapinamies neveselīgās saitēs.
Šis ir milzīgs avots vainas sajūtai, kas piemeklē visus iesaistītos pašnāvības situācijās.
nav viegli uz to sākt skatīties savādāk, sākt savādāk izturēties, bet var mēģināt. Par to kaut kad uzrakstīšu vairāk.

- kā Tu varēji pamest?

Varēja. Jo neredzēja nekādu labāku izeju. Meklēja, noteikti, bet neatrada.
kad es stāvēju uz savas aiziešanas sliekšņa, es sapratu, ka ar to es pametu savus bērnus šajā pasaulē, pati aizejot viņā saulē. Tajā brīdī man tas šķita labākais risinājums situācijai  - priekš viņiem. Tās domas šķiet ļoti loģiskas, jo, kā jau minēju – nav nekāda kontakta ar pasauli, ir tikai ēnas, kurās negribas vēl ievilkt arī tos, kas ir vismīļākie.
Tajā brīdī nav ne mazākā priekšstata, ka tālāk var būt gadiem ilga, skaista, piepildīt dzīve, jo būtībā jau dzīves NAV  - tieši tad viņas nav, jo ir šī Paēna, nav Pasaule. Vispār nav.
Cilvēkam, kas izvēlas aiziet no dzīves fiziskā plāna, dzīves smalkie plāni jau ir aizvērušies.
Šim cilvēkam JAU visi ceļi ir aizvērušies, viņam būtībā apkārt neviena nav. Tie cilvēki, kas tur fiziski varbūt atrodas, škiet kā citā dimensijā esoši.
Tāpat ir ar visiem pienākumiem, iesāktajiem darbiem, iekoptajām mājām, u.t.t. – tas viss palika gaismā, pats cilvēks iegājis ēnā. Un aizgājējs redz, ka tie, kas tajā gaismā palikuši, spēj tur normāli dzīvot, ka ar viņiem viss var būt kārtībā. Un viņš vēl to viņiem – to, ko pats vairs necer piedzīvot.
Tiem, kas atrodas dzīvē un pasaulē, to ir ļoooti grūti saprast.

- kāpēc Tu neprasīji palīdzību?

Visbiežāk – prasīja, bet ne tieši. Ir pazīmes, kas liecina, ka cilvēks aizslīd ēnu pasaulē…. Mēs daudzi tur mēdzam iegriezties, bet uz īsu brīdi. Tomēr daži tur iesprūst ilgstoši. Daži var vai visu mūžu nodzīvot, esot daļēji tur, daļēji te - kaut arī tā tāda dīvaina dzīve, bet iespējama.
Lielākoties mēs dzīvojam savā uzbūvētajā, stipri iluzorajā, sev pareizajā pasaulē, un tas tuvinieks, kas pārkāpj šīs kārtības robežas, nav ērts.  Mēs sākam uz viņu dusmoties, viņu vainot, mācīt, audzināt, vēlamies pārveidot “viņa paša labā”, bet nepapūlamies iedziļināties – kas tad ir tas Viņa labums?
Otra cilvēka labums mēdz stipri atšķirties no mūsējā…
Un, ja mēs tam otram esam svarīgi, viņš drīzāk aizvērsies un noslēgsies, lai mūs nesāpinātu.

- kā Tu sev to varēji nodarīt?

Ar šo jautājumu mēs cenšamies atņemt otram viņa pēdējās tiesības un brīvības šai pasaulē – aiziet no tās.
Jo cilvēks, kas izvēlas aiziet, izvēlas darīt sev to labāko, ko var tajā brīdī. Tāpat kā mums.
Tieši tāpat, kā viņš ne visai labi sajēdz, ka mums tas neko labu nedos, mēs neredzam, ka viņš Sev vēl labu šajā izvēlē. Pat tajā gadījumā, kad cilvēks sevi par kaut ko pats soda, viņam tā škiet savai dvēselei vislabākā izvēle.
Jo ēnu laukam ir viena laba īpašība – tas ir viens no ceļiem (ne vienīgais), kas ved kontaktā ar dvēseli. Ar daudz lielāku un dziļāku mērogu, kā pasaules izpausmes. Pašnāvnieks jūt, ka TUR būs kaut kas savādāks, ka tur ir citāda gaisma, cits plašums un iespējas, kaut arī izzūd personīgais.
Tādēļ daudzi, kas tomēr nepārkāpj dzīves slieksnim un atgriežas, sāk aktīvu garīgo ceļu – jo ir jau tur daļēji pabijuši. 

Starp citu – šis man šķiet patiesais iemesls, kādēļ gandrīz visas reliģijas ir stigmatizējušas pašnāvības. Mīta par pašnāvības grēcīgumu reliģiskais iemesls…. Jo tajās ēnu zonās, kur atrodas pašnāvnieks, var tieši pietuvoties dvēseles plašumiem bez baznīcu starpniecības.

Šiem plašumiem var tuvoties arī citos veidos – caur Pasaules gaismu, caur Dabu, caur Elpu, kas to visu vieno un kustina…. Jo tā ir tā patiesība, ko meklē katrs, kas piedzimis un kādu brīdi piedzīvo šīs pasaules brīnumaino dzīvi visās tās izpausmēs.
Un vēl man ir absolūta pārliecība, ka šīs izvēles – kad ienākt un kad iziet no dzīves patiesībā nav cilvēka mēroga izvēles, tās nosaka kas Lielāks. Ka šie ir mirkļi, kuros Dieva un cilvēka mērogi un iespējas satiekas – ienākot dzīvē un izejot no tās jebkādā veidā.

Marija Sils
sistēmiskā šamane

/foto no neta dzīlēm.../