Veļu laiks

Latviešu valodā ir 2 līdzīgi vārdi - veļa un velis.
Veļa - audums, ko nēsājam tieši uz miesas.
Velis - enerģijas pārpalikums no tā dzīvības auduma, kas reiz klājis cilvēka dvēseli, kamēr tā staigāja pa šo pasauli.... 

Mūsu tautai Veļu laika tradīcijas ir īpaši svarīgas, kaut gan līdzīgi rituāli ir zināmi daudzām tautām. Tomēr reti kam ir saglabājies speciāls vārds šīs pāri palikušās dzīvības enerģijas, dzīvības ēnas apzīmēšanai. Šamaniskajās kultūrās vietām veli sauc par dubultnieku, jo tas ir kā enerģijas uzkrājums, ko dzīvie lieto dzīvojot, bet mirušajiem tas vairs nav vajadzīgs.

Lieka enerģija pasaulē nav nekas tāds ļoti vēlams, jo ar to var paveikt gan labus, gan pavisam nelabus darbus…. Droši vien tāpēc arī laika gaitā cilvēkos ir nostiprinājušies aizspriedumi pret dažādām ar miršanu, kapavietām un dzīves beigām saistīties procesiem.

Velis ir cilvēka enerģētiskā veļa. Veļa ir tā, kas mūs sargā no pasaules vējiem, un kas piesvīst no mūsu ķermeņiem, kas uzkrāj mūsu miesiskās vajadzības…. Līdzīgi veidojas Velis – tas uzkrāj visu to, ko mēs savas dzīves laikā atzīstam kā lieku, kam neatrodam pielietojumu, kas nāk no mums, bet netiek realizēts un izmantots.
Velim kā enerģētiskai būtnei piemīt raksturs – ļoti līdzīgs mūsējam, bet tajā vairāk ir tās īpašības, kam dzīves laikā neatradām pielietojumu. Velis satur visas mūsu neizdzīvotās vēlmes, nerealizētos talantus, nepiepildītos sapņus, neizdusmotās dusmas un citas neizpaustās emocijas.

Veļi, kā jau cilvēka šīs pasaules enerģijas nesēji, ir samērā cilvēciski, tāpēc tos citviet nešķir no senčiem un reizēm dēvē par dvēselēm. Tas gan nebūtu gluži pareizi, jo dvēsele ir daudz plašāks jēdziens, un sencis vairāk ir tas cilvēks, kas dzīvojis senāk un ir mūsu priekštecis, bet valoda met savus līkumus, tāpēc šajos terminos ir daudz sajukuma. Jāsaka, ka vispār visi smalkā plāna definējumi ir samērā neprecīzi, jo tie veidojušies un mainījušies līdz ar cilvēku apziņas attīstību attiecīgā virzienā.
Velis ir resurss, kam nav skaidra pielietojuma, jo šai enerģijai vairs nav ķermeņa, kas to nestu, nav arī Gara, kas to vadītu…. Kamdēļ tā kļūst brīvi pieejama gan aizgājēja tuviniekiem, gan tiem, kas māk ar veļiem sarunāties.

Tā kā velim daļēji ir aizgājēja raksturs, tam piemīt arī dažādas vēlmes, bet nav iespējas tās piepildīt. Agrākos laikos tās bija dažādas pasaulīgās baudas, vispirms jau ēdiens un dzēriens, tādēļ lielākajai daļai tautu ir pazīstami veļu vai senču cienāšanas rituāli.
Ir manīti veļi, kas savas neapmierinātās vēlmes nodod tuviniekiem – tā mēdz darīt to cilvēku veļi, kam bijušas kādas atkarības, vai to, kam ir palikuši nerealizēti talanti. Tad cilvēkam pēc tuvinieka aiziešanas rodas aizgājēja paradumi, kaut arī viņš pats to var tieši ar to nesaistīt. Aizgājēja nerealizētās vēlmes var arī tikt izmantotas maģijas rituālos, kas nebūt nav tas vēlamākais to pielietojums, jo vēl vairāk sasaista mirušā cilvēka dvēseli. Tāpēc daudz labāk būs, ja ar savu tuvinieku dvēselēm mēs vienosimies paši un paši atradīsim šīm enerģijām vēlamo pielietojumu.

Attiecībā uz dvēseles tālāku gaitu un piepildījumu, velis darbojas kā enkurs – tas ar savu neizdzīvoto enerģiju velk dvēseli atpakaļ un neļauj tai brīvi lidot tālāk. No šejienes rodas dažādi pārdzimšanu traucējumi, par ko gan mūsu tautas kultūrā daudz nerunā…. varbūt ir labi mācējuši ar to tikt galā caur veļu lauku….
Veļi mēdz būt dažāda blīvuma. Ir tādi, kas kā tikko sajūtamas vēsmas paslīd garām un tikai nedaudz pamaina noskaņu gaisā, un ir tādi, kas tik blīvi, ka tos var saskatīt ar neapbruņotu aci. Blīvie veļi reizēm var pat ietekmēt materiālas pasaules lietas, var būt fiziski sajūtami un sadzirdami. Uz autoceļiem bojā gājušo cilvēku veļi mēdz traucēt satiksmi, pašnāvnieku veļi mēdz traucēt dzīvo ļaužu mieru, agresīvie vēli mēdz biedēt, bet kāda talantīga, nerealizēta mūziķa velis var naktīs neļaut gulēt, no bēniņiem raidot mūzikas skaņas… Tas, kā velis varēs un gribēs izpausties, atkarīgs no dažādiem apstākļiem, bet skaidrs ir viens – šī ir enerģija, kurai vēlams atrast pielietojumu, lai tā netraucētu un pamazām reducētos.

Veļu rituāli pamatā ir vērsti uz to cienāšanu un iedarbināšanu - jo, ja mēs kādu pacienājam, tas labprāt izpilda kādus mūsu lūgumus. Veļiem var lūgt palīdzību jautājumos, kas skar tās dzīves jomas, kurās aizgājējs bijis speciālists, kur tam ir bijuši kādi talanti, jo vairāk – ja viņš tos nav piedzīvojis līdz galam.

Visas liekās enerģijas pasaulē meklē savu pielietojumu, tai skaitā Veļi. Tiem mūsu lūgumi pēc palīdzības ir iespēja palaist dvēseles tālākam to piepildījumam, un mums, dzīvajiem, iegūt brīvi esošus resursus kāda sava nodoma realizēšanai.
Raksturīgi, ka veļi ļoti labi organizē kauzālo, jeb notikumu plānu. Tie parasti tieši neiedarbojas uz materiālām lietām, bet sakārto dzīves sižetus tā, ka notikumi atrisinās mums iespējami labākajā veidā.

Veļi ir arī labi starpnieki starp mums, dzīvajiem un aizgājēju dvēselēm. Veļu rituālu laikā  var droši sarunāties ar saviem aizgājušajiem tuviniekiem par visu, ko nav paspēts izrunāt dzīves laikā. Manos veļu rituālos mēs mēdzam arī rakstīt vēstules tiem, kas vairs nav šai saulē un kam tiešā veidā vairs neko pavēstīt nevaram. Jo mūsu domas, kas bagātinātas ar emocijām, materializējas, rokai velkot rakstu zīmes uz papīra. Tad rituāla laikā šīs ziņas aiziet gaisā, smalkajā plānā, kur tās atrod savu adresātu. Un tad mēs gaidām atbildes…..

Veļu laiks Latvijā tradicionāli ir rudenī , kad kokiem nokrīt košās lapas, kad tukšāks kļūst gaiss starp koku zariem, kad šo brīvo gaisu aizvien vairāk to piepilda neredzami, bet sajūtami enerģātiskie stāvi - veļi. Veļu laiks nav konkrētiem datumiem piesaistīts, tas ir tad, kad vairs nav lapu, bet vēl nav sniega…. Gadsimtu gaitā šis periods ir mainījis savu piesaisti kalendāram, tādēl labāk ir vērot pašiem un sajust – kad tad Veļu pasaules vārti ir visplašāk vaļā, kad visvieglāk ir kārtot šīs dzīvo / mirušo pasaules attiecības.

Vienkāršus veļu rituālus var sarīkot sev katrs pats, bet, ja ir vēlme to darīt dziļāk, ar šamanisko un sistēmisko prakšu elementiem, var atbraukt turp, kur notiek ikgadējās manis vadītās veļu dienas.
Veļu rituāli palīdz mums pašiem būt mierā ar to, kurā Saules pusē tagad katrs esam, un mūsu aizgājušo tuvinieku dvēselēm vieglāk doties tālāk Gara gaismā.

Marija Sils, sistēmiskā šamane.

p.s. bildē izmantota A.Kuindži glezna

Šogad Veļu diena notiks 9.novembrī Tukuma pievārtē, ņo 12.00 līdz pašam vakaram.
Aicināti visi, kam interesē labāk ierakstīties savā patreizējā dzīvē, piekļūt senču resursiem, pavadīt kādu no tuvu aizgājēju dvēselēm, parunāt ar tiem par to, kas vēl nav pateikts, un vienkārši pabūt šai atvērto dzīvības / nāves robežu laukā.
Lūgums pieteikties savlaicīgi – līdz piektdienai, 7.novembrim.

Visa informācija par pasākumu un pieteikšanās te: Veļu diena