Taisnvirziena fikcija

Cilvēkiem, kas iet personīgās vai garīgās attīstības ceļu, bieži vien ir tāda ilūzija, ka tad, ja kaut kas dzīvē attīstās, tas var notikt taisnā virzienā, vienmērīgā augšupejā…. Bez atkritieniem, bez lejupslīdes periodiem, bez krīzēm un svārstībām. Reizēm ir pat dzirdēts, ka tad, kad atrasts “īstais” ceļš, tikai tā arī notiek, vai ka šāds vienmērīgi pozitīvs kāpinājums ir kā rādītājs tam, ka tiek iets pareizā virzienā.
Attiecīgi – ja tā nenotiek, tad nav pareizais ceļš izvēlēts, kaut kas netiek pareizi darīts, u.t.t. 

Šī ir milzīga, ļoti maldinoša ilūzija, kas nekur dabā neatrod sev pamatojumu. Dabā ilgstošas, vienmērīgas taisnas joslas nekur nepastāv, un, ja tādas kāds sadomā izveidot, jārēķinās ar palielu dabiskās vides pretestību un dažādiem sarežģījumiem. Piemēram – gara, taisna sēta ir daudz nestabilāka, kā tāda pat garuma līkloču būve, kas pati sevi satur kopā.  Dabā viss attīstās un mainās, kas nozīmē, ka nepārtraukti kaut kas mirst un kaut kas dzimst,; kaut kas kļūst nepareizs un kaut kas ieņem jaunu kārtību.  Un tad, kad dabā kaut kas atkāpjas, dodot vietu kam citam, tas netiek definēs par nepareizu un no tā neizvairās, bet tas kļūst par pamatu tālākai attīstībai, vai par barību kādai citai dzīvības formai.

Cilvēka prāts, salīdzinot ar dabu, ir ierobežots - tam ir grūti izsekot līdzi visām dabiskajām daudzveidīgajām izmaiņām, kas notiek, virzoties jebkur dzīves ceļos. Tādēļ mums ir tendence visu reducēt līdz prātam uztveramām formām, kas ideālā nozīmē skaidras, taisnas, vienmērīgas plūsmas, kur nekas nemainās, bet tikai progresē izvēlētajā virzienā. Lai to visu noturētu, prāts rada dažādas programmas (scenārijus, paternus, likumsakarības…), kurās mēs iemācāmies izdzīvot, cerībā uz šo taisnvirziena ceļu, kas aizvedīs līdz pozitīvajam galamērķim. Cerībā, ka, to sasniedzot, beidzot nekas vairs nemainīsies, viss būs mūžam labi un laimīgi…. Bet mēs taču zinām, kas notiks ar Rīgu, kad tā būs gatava?

Tāpēc dabiskā un patiesā dzīve mūs cenšas no šīm programmām izvest ārā, cenšas tās nojaukt, lai mēs dzīvi nodzīvotu kā Dzīvas, nevis ieprogrammētas būtnes, lai mēs iluzorās fikcijas nomainītu pret to radošo realitāti, kurā aizvien mīt mūsu dvēseles, kas ir mūsu Gara patiesais ceļš. Un šis ceļš Nav taisnvirziena – tas iet pa kalniem un lejām, tas izzūd ūdeņos un izkūp putekļos, un atkal atjaunojas, jo tikai tā tas var būt mūžīgi pastāvošs savā mainībā un virzībā uz priekšu. Gars, kas iemiesojas kādā šīs Zemes būtnē, nevēlas paredzamu, ieprogrammētu kārtību, kas patiesībā visu notur piesietu programmas sastādīšanas brīdim. Tas vēlas piedzīvot brīnumu un radīšanu, bet tas iespējams tikai caur nemitīgu vecā sabrukšanu un nezināmā atklāšanos.

Tas ir neērti un bieži vien nepatīkami, kad kaut kad nenotiek tā, kā cerēts, kā plānots, kā pierasts vai izsapņots. Tā kā dabā nekas nenotiek pēc gatavām programmām, tad, ejot dabiski garīgo ceļu, mēs nemitīgi saskaramies ar to, kā daba palīdz izkustināt un nojaukt gatavās, ieprogrammētās, taisnās līnijas….

Viens no personīgās un garīgās attīstības neatņemamiem procesiem ir personiskās un sistēmiskās vēstures pārstrādāšana, apzināti paskatoties uz to visu, kas mūs katru veido, no  jauna, apzinātāka un skaidrāka skatpunkta, līdz ar to dodot tam vietu savā pagātnē un atbrīvojoties no tā tagadnē.

Mēs neviens nespējam pārstrādāt visu pagātnes mantojumu uzreiz, un nevaram arī tajā būt sasaistīti mūžīgi, tāpēc šis process notiek viļņveidīgi, kā polonēzē. Ik pa laikam kāds laiktelpas gabaliņš tiek apzināts, pārdzīvots un sakārtots, kas dod  jaudu lēcienam uz priekšu, bet vēl ir arī nepārstrādātais apjoms, kas velk atpakaļ.

Šai ritmā ir mazie vilnīši , kas iešūpo mūs uz priekšu un atpakaļ, ir pauzes un lielās cilpas, kas mūs iemet tālākā pagātnē un tad atkal spēcīgi rauj uz priekšu.
Mazie vilnīši ir sākumā, kad nepārstrādātais lauks vēl ļoti pilns un inerts, kad var virzīties uz priekšu tikai maziem solīšiem….pamazām tie top lielāki, bet arī vairāk ievelk atpakaļejošā plūsmā – līdzīgi, kā jūras viļņi, kas ūdens virspusē skalojas uz priekšu, bet dziļumā ievelk atpakaļ peldētāju. Lielie viļņi ir iespējami, kad ir jau vairāk spēka, vairāk pieredzes, vairāk atslābuma un vairāk drosmes satikties ar sevi un savām ēnām – personiskajām vai sistēmiskajām. Un interesanti, ka tieši tik, cik pieaug cilvēka spēja atslābināties, pieaug viņa drosme iet dziļāk un dziļāk.

Ja mēs šajos dzīves viļņos cenšamies iet tikai taisni, ar laiku notiek apstāšanās, jo pagātnes mezgli aizvien vairāk nostiepjas un piepūle tos noturēt ir aizvien lielāka, kaut arī tā var likties labāk uztrenēta un pierastāka. Tad notiek tā, ka cilvēks dara tās pašas lietas, kas iepriekš veda uz priekšu, bet virzība nenotiek, ir tikai ilūzija par to, līdz kamēr patiesība izlaužas uz āru un cilvēks ierauga, ka ir apstājies.
Ļauties viļņojumam vienmēr ir vieglāk un patiesāk, kā turēties tam pretī, ar laiku iegrimstot stagnācijā un ilūzijā, vai nonākot līdz saslimšanai savā vai savu tuvinieku lokā.
Iestājas pauze – no tās izeja ir vai nu sākt viļņoties, virzoties gan turp, gan atpakaļ, vai nu taisīt lielo enerģētisko cilpu pagātnē, iegrimstot tur dziļi un apzināti, un izejot no tās caur patiesām transformācijām.

Tā rodas garīgās krīzes - dažādi neprognozējami stāvokļi, kad nāk pretī dažādi kārdinājumi, jo pagātne tomēr velk un tā ir Liels spēks. Cilvēks var saslimt, var iekrist depresijā vai atkarībā, var pamest visu vai izvēlēties sekot kādai citai programmai…. Var arī saņemt drosmi un ļauties apzinātam lēcienam tajā pagātn4es lokā, kas ir visvairāk nospriegots!
Krīzes ievelk, pagātne aicina – gan personiskā, gan sistēmiskā … atkarības (ne vienmēr fiziskas, varbūt arī emocionālas), kas šādā ceļā veidojas, ir vai nu ar tendenci iegrimt tur, pagātnē, vai ar tendenci tur noturēties. Ja šis process  netiek apzināts, tas var provocēt dažādu destruktīvu rīcību, vērstu pret sevi vai citiem.

Ja cilvēks saņemas mest lielo cilpu pagātnē, tas atstāj iespaidu uz visu, kas viņam apkārt, uz visām dzīves jomām. Ieejot dziļi pagātnē, tagadnē uz brīdi veidojas tukšums. Ja tas nenotiek apzināti, tad šai tukšumā var iemājot kādas svešas enerģijas vai būtnes, tādēļ ir labi, ja šādos dzīves posmos ir kāds, ar ko var dalīties notiekošajā, kas pados roku vai pasauks ārā no dziļumiem. Ja tuvumā nav tāds cilvēks, labi noder dažādas metodes no mākslas, skaņu un apzinātās rakstīšanas jomām, kas palīdz pašrefleksijai  un sevis “izvilkšanai aiz matiem” no pagātnes purviem.

Viļņosimies un ļausimies, metīsim līkločus dzīvē un garīgajā ceļā  – tāds ir šī raksta galvenais vēstījums…

Marija Sils, sistēmiskā šamane