Par izvēlēm

Mēs izvēlamies katru brīdi, taču lielākoties to darām neapzināti, ļaujot, lai mūsu izvēles vada kādi iepriekš pieņemti priekšstati, autoritātes, paterni, izdevīgumi, uzkrātās emocijas vai jūtu deficīti, u.t.t. Ko tajā laikā dara mūsu dvēsele? – tā klusi vēro, kā mēs laipojam cauri dzīves izvēlēm un gaida, kad beidzot viņu sadzirdēsim un ņemsim vērā, savas izvēles izdarot. 

Šeit vairāk par izvēlēm, kas uzrodas to cilvēku dzīvēs, kuri cenšas iet personīgās attīstības un garīgās izaugsmes ceļu – te tās izvēles nedaudz atšķiras no ikdienas dzīves praktiskajām izvēlēm. Kādu šis raksts uzrunās vairāk, kādam būs lieks – kā jau viss info plūsmā…. jāizvēlas pašiem 😊 Es neminēšu konkrētus piemērus, bet es ceru, ka katrs pats atradīs līdzības ar savu dzīvi.

Katra izvēle nes līdzi uzmanības devu, ko mēs kaut kur virzām – tur arī aizplūst mūsu enerģija. Tiem cilvēkiem, kas ar sevi kaut kā nodarbojas, šī enerģija ar laiku kļūst aizvien vērtīgāka, un pēc tās aug pieprasījums ārpusē! Tādēļ mēs, ejot pašattīstības ceļu, kļūstam aizvien vilinošāki tiem, kam šī enerģija noderētu – gan  cilvēciskām, gan ne-cilvēciskām (astrālām, garīgām, u.c.) būtnēm, kā arī sistēmiskiem procesiem un egregoriem, kuros esam iesaistīti. Tie mēdz būt gan tādi, kas jau sen pazīstami, gan tādi, ko uzskatām par pasaules mūžīgai kārtībai piederošiem, gan tādi, ko tikai tagad satiekam. Mūsu dzīvības enerģija ir milzu vērtība, uz ko tiecas daudz kas šai kosmosa stūrītī. Par šo enerģiju notiek reālas cīņas, ar manipulāciju, vilināšanas, šantāžas un pat vardarbības pielietošanu. Tās dēļ mēs tiekam saistīti ar dažādiem līgumiem, solījumiem, zvērestiem, paražām un ticējumiem. Līdz pat tabu līmenim, kura pārkāpšana izraisa izdzīvošanas bailes, kas tiek mantotas daudzās paaudzēs un dzīvēs.
Un tomēr, neskatoties uz to visu, mūsu dvēsele atkal un atkal mūs modina un sauc izdarīt jaunas izvēles, kas ļauj atmest šīs vecās saistības un apzināti veidot savu jaunu dzīvi.

Kā tas praktiski izpaužas?
Tad, kad mēs izvēlamies sevi kaut kā attīstīt, mēs parasti jau esam aizņemti savos ikdienas darbos, savā ģimenē un dažādās attiecībās, savos pienākumos un izklaidēs – tas viss aizņem mūsu laiku, enerģiju un uzmanību. Sākot kaut ko praktizēt  - un te nav svarīgi, vai tas ir pirmo reizi, vai jau simto – mūsu uzmanības patēriņam pievienojas vēl kāds atzars, kas aizņem arī reālu laiku un jaudu, reizēm arī materiālu ieguldījumu. Parasti sākumā liekas, ka visu var paspēt, visam pietiek laika un spēka, bet pamazām tas mainās…. Sāk trūkt enerģijas, mājinieki urkšķ, ka jūtas pamesti (kas var būt un var nebūt objektīvi), darbi iebuksē un putekļi krājas, un mēs sākam just – ir par daudz! Mēs sākam netikt galā.

Šai brīdī ir jāizdara izvēle – un tā ir ļoooti svarīga izvēle, jo tā nosaka, pa kuru ceļu tālāk virzīsimies.
Vai mēs turpināsim ceļu uz savu veselumu, tuvāk savai dvēselei, lielākā paplašinājumā un dziļumā?  Tādā gadījumā būs mazāk laika un uzmanības kaut kam, kam to veltījām iepriekš – vecajiem darbiem, pienākumiem, saistībām, attiecībām, paradumiem, u.t.t.  Visbiežāk tie mūsu dzīves elementi, kam uzmanība agrāk tika veltīta pārpārēm, bet tagad tās kļūst mazāk, sāk protestēt, sāk pieprasīt to, ko devām tiem iepriekš. Tas ir normāli,  no viņu puses raugoties…. bet kā tas ir priekš mums? Cik ērti vai neērti mēs jutīsimies, kad sāksim tiem atteikt? Vai spēsim tikt galā ar vainas sajūtu, kas patiesībā ir nepamatota?

Vai varbūt mēs tomēr izvēlēsimies palikt pie iepriekšējām dzīves shēmām un “mīļā miera” labad turpināsim pildīt pienākumus, turpināsim ierastos ikdienas rituālus, darbus un attiecības? Tas būs daudz ērtāk, mēs būsim noderīgi savējiem, mēs viņu cerības nepievilsim un neliksim viņiem mainīt attieksmi pret sevi. Mēs būsim jauki, patīkami cilvēki un ar mūsu doto uzmanību visi turpinās rēķināties mūžīgi  mūžos (āmen…).
Mēs kā gliemezīši ielienam atpakaļ savā čaulā, kur ir tumši, bet pierasti, šauri, bet kaut cik droši, kur ir uzrakstīts priekšā – kā ir pareizi, kā nepareizi, un kā “vajag” (jautājums – Kam vajag?).
Mūsu enerģija turpinās riņķot ierastajā apritē, mēs jutīsimies nosacīti droši un nosacīti stabili. Tam būs daudz pamatojuma, jo tā tiek turētas un stiprinātas visas tradīcijas – gan sociālās, gan garīgās.
Arī mūsu dvēsele turpinās gaidīt, kamēr mēs kādreiz (varbūt citā dzīvē) pacelsim savas galvas un paskatīsimies tās virzienā.

Es zinu, kā ir, izdarot gan vienu, gan otru izvēli. Un, jo tālāk dzīvoju, jo vairāk sliecos aicināt atbalstīt pirmo ceļu, bet rēķinoties ar iespējām un sekām.
Jo būs neērti, būs no kaut kā jāatsakās. Kādu laiku būs nedroši, nestabili un būs jādzird pretenzijas no tiem, kam bijām ērti, kam bija kādas cerības uz mums. Tas nav patīkami, jo mums visiem gribas būt saprastiem, bet reizēm šī sapratne vairs nav iespējama - tie, no kā to gaidām, nav pieredzējuši to, ko mēs….. Tas nogurdina, jo šajā izvēles periodā palielinās spriedze starp mums un mūsu dzīvi veidojošiem elementiem. Tas var būt materiāli neizdevīgi, ja izvēles skar darba un peļņas jomas.
Ir reizes, kad šī izvēle ir jāsadala, kad pāreja notiek pakāpeniski, pa posmiem, jo pārāk radikālas izmaiņas var būt traumējošas mums un mums tuvākajiem.
Reizēm mūsu izvēles svārstās turp – atpakaļ, un tā vairākas reizes…. Arī tam ir vieta, arī tā varam sevi iešūpot, lai beidzot tomēr izvēlētos to ceļu, kas dvēselei tuvāks.

Tomēr tas ir to vērts! Mēs nevaram visu savas dzīves bagāžu kā gliemeži stiept līdzi bezgalīgi ilgi – un tas patiesībā nevienam nav vajadzīgs. Piedzīvojot dzīvi, mums tiek dota iespēja integrēt to, kas notiek, sevī, līdz ar to palielinot savu enerģētisko apjomu un jaudu. Integrēt mēs varam to, ko esam pieņēmuši – ne kā labu vai ļaunu, bet kā fenomenu, kā parādību un piedzīvojumu, kas papildina mūsu pieredzes puzli.
Pieņemšana NEnozīmē atzīšanu par labu esam.
Pieņemšana nozīmē atšķirt – kā ir patiesībā, un skaidri uz to paskatīties, sajust to un iedot tam tā patieso vietu. Ne izcelt un ne pazemināt. Ne paslēpt apvienojot ar ko jaukāku. Ne pārcelt un kaut ko attālinātāku…..
Reizēm pieņemšanas darbība ir aiziešana.
Reizēm – ienākšana.

Mūsos katrā ir tāda iekšēja vieta, tāda kā kompasa sajūta, kas  palīdz izdarīt šai brīdī katram atbilstošāko izvēli. Tā ir kaut kur dziļi sevī, ne gluži sirdī, ne gluži saules pinumā, bet kaut kur ap šo vietu…. Tā ir silta, aktīva, sajūtama… tā pulsē un atveras, kad izvēle ir mūsu dvēselei atbilstoša, un tā pieklust un aizveras, kas izvēlamies iet pierasto vai iemācīto ceļu.
Tā katram jāatrod un jāsajūt pašam, jo nav tāda mērinstrumenta, tāda orākula, kas to labāk par katru pašu pateiktu priekšā. Nav tādas mācības, nav tādas receptes, nav to neviens nekur uzrakstījis un neuzrakstīs – to var tikai sajust un tam noticēt. Nav pareizo un nepareizo ceļu – ir tikai tavi un citi.
Līdz tam būs daudz kļūdu, atkāpšanās ceļu un vilšanos – un arī tam visam ir vieta tur būt, tieši tas veido pieredzi un pārliecību. Mēs katrs daudz kritām, pirms staigāt iemācījāmies… atceries?
Lielākais, ko es varu – iemācīt šo sajūtu atrast un atpazīt, tālāk – paši 😊

Marija Sils,
sistēmiskā šamane

Ilustrācijai izmantota Hilary Adair glezna.