Šamaniskā ceļa būtība
Daudzi zina, ka viena no manām pamata praksēm ir šamaniskie procesi, ko vadu gan iekšējos meditatīvos ceļojumos, gan dinamiskās āra praksēs dabā.
Šis būs mans kārtējais mēģinājums pakliedēt dažus mītus par to, kas IR un kas NAV šamanisms mūsdienās, kā arī pavērt kādu lappusi šajā interesantajā virzienā.
Sāksim ar to, kas IR šamanisms, pēc būtības, tagad, ne tradicionāli.
• Dziļa sevis iepazīšana un pieņemšana. Caur tēliem, asociācijām, sajūtām…. Ne vienmēr prātam saprotami un skaidrojami, bet ar iespaidu uz mūsu enerģētiski emocionālo struktūru. Mūsu enerģētika ir tā, kas izpaužas caur mūsu jūtām, kas nolasa ķermeņa signālus un kas dod barību prāta modelējumiem, kuri veido visus mūsu dzīves sižetus.
Šamanisko iekšējo ceļojumu un citu prakšu piekopšana ar laiku mūs saved kaut kādā lielākā veselumā, kaut arī katram atsevišķam procesam var nebūt nekāda tūlītēja vai acīmredzama, vai prātam saprotama ietekme.
• Traumu dziedināšana. Šamaniskās prakses ir terapeitiskas gan attiecībā uz patreizējās dzīves traumatisko pieredzi, gan uz seniem, no apziņas izplēnējušiem dvēseles piedzīvojumiem, kas “uzkārušies” kaut kur smalkā plāna kosmiskajos tīklojumos. Tie mums nav apzināti saprotami, bet tie veido to, ko mēs saucam par likteni….
Gan senāk, gan tagad šamaniskā ceļā var dziedināt arī dzimtā mantotās traumas un destruktīvos samezglojumus. Tas nebūs tik skaidri, kā sistēmisko sakārtojumu ceļā, bet emocionālā ietekme var būt pat lielāka, ja vien mēs ļausimies tēlu un sajūtu plūsmai un integrēsim to savā turpmākajā dzīvē.
• Savu patieso talantu un spēku iepazīšana un pieņemšana. Gan iekšpasaules, psihisko spēku, gan fizisko iespēju, gan zemapziņas spēku sajušanai ir liela nozīme, lai mēs varētu pārveidot savu dzīves ceļu un līdz ar to – pasauli.
Mūsu patiesie talanti atspoguļo Dieva, jeb Radītāja, jeb Lielā gara nodomu, mūs laižot šai pasaulē, un tas, kā mēs tos izmantosim, nosaka mūsu dvēseļu tālākos ceļus un iemiesojumus.
• Dabas resursi. Mums ir pieejami visi dabas dotie spēki, un tāpēc nav jāatrodas nepārtraukti meža vidū. Daba ir visur, kur cilvēks tai ļauj būt – arī gaisā, ko elpojam, arī ūdenī, zemē, visos kokos un zālēs, visos dzīvajos uguņos…. Jo mazāk cilvēks to pārveidojis un iegrožojis, sava ierobežotā prāta vadīts, jo dzīvāk un spēcīgāk. Protams, neskartā dabā tās jauda izpaužas daudz vairāk, tāpēc manas šamaniskās nometnes vasaras sezonā ir maksimāli pietuvinātas neskartas dabas apstākļiem.
Starp citu – vislielākā problēma ir tieši spējā šos resursus paņemt un lietot, nevis to pieejamībā.
• Realitātes maiņa un vadība. Tā, manuprāt, ir šamanisma esence un būtiskākā jēga! Kādā brīdī es pamanīju, kā notiek tas, kā mēs ik rītu, mostoties, izveidojam savu pasauli no jauna – tas patiešām tā notiek, balstoties uz mūsu personīgām un sistēmiskām atmiņām. Tas pats notiek, kad mēs ieejam šamaniskajā transā un tad no tā iznākam – tādēļ tieši šai iznākšanai ir ļooti liela nozīme, un tas ir brīdis, kad jušana lielā mērā jāsalāgo ar apzinātību. To var iemācīties, kā jebko citu šai pasaulē, bet tas aizņem laiku, jo prātam pakāpeniski jāpārslēdzas uz pavisam citu uztveres veidu un paļāvības līmeni.
Visas šamaniskās prakses kaut kādā mērā palīdz līdz tam nokļūt bet tādas vienas gatavās receptes nav – mēs esam dažādi, tāpēc arī ceļi uz to ir atšķirīgi.
• Agrāk tas notika vairāk lielā ticībā šamanim un viņa spējām, viņa pieejai kosmosa lielajiem kodiem.
Mūsdienās tas prasa vairāk paļaušanos uz sevi, jo tā pieeja patiesībā ir iespējama katram, tikai jānonāk līdz tai – jāļauj savām smadzenēm izvingroties, uztverei paplašināties, apziņai noskaidroties.
Regulāra prakse ir vislabākais, kā to panākt, bet tas nav ātri. Kādam tie būs pāris vakari, bet lielākoties tas aizņem gadus, kamēr mēs izbrienam cauri visām ilūzijām, bērnišķīgām cerībām, bailēm un aizspriedumiem, kamēr tiekam līdz savam patiesajam kodolam un noticam sev, savai dvēselei vairāk, kā visam, kas ārpusē.
• Tomēr arī tad, ja nav īstas pārliecības, ka būs vēlme ar šo visu nodarboties, ir vērts papraktizēs šīs interesantās metodes sevis – sākuma viss ir jāiepazīst, “jāpagaršo” – pēc tam nāks iespējamā izvēle. Vienkārši – no 1-2-3 dienu pasākuma ir gaidāms viens rezultāts, bet no 5-6-7 gadu ceļa jau pavisam cits.
Un visi ceļi ir mūsējie!
Tagad ilūziju kliedēšanai - par to, kas NAV šamanisms, bet ko par to mēdz uzskatīt.
• Bungas. Mums Latvijā ir vairāki labi šamanisko instrumentu gatavotāji, tai skaitā – šamanisko ceļojumu pavadīšanai lietoto bubenu (plakano bungu) darinātāji. Foto ar bubenu kādā mežmalā izskatās diezgan efektīvi, bet – lai kā gribētos, tas nekur tuvāk šamanisma būtībai neved…. Bubens pat nav obligāts lai ceļotu, tas ir tikai viens no instrumentiem apziņas modelēšanai.Tad, ja bubens ir iegādāts vai paša rokām uztaisīts, ir nākamais solis – vēlams iemācīties ar to darboties. Šamaniskā transa vešanas ritms ir apmēram 4 sitieni sekundē, kas ir diezgan ātri nepieradušam cilvēkam. Lēnāks temps arī tiek lietots, bet cita veida lauka noskaņošanai un turēšanai.
• Psihodēliskās vielas un augi. Jā, tie ir ļoti labi palīglīdzekļi, ka pamatīgi “izstaipa” smadzenes un uztveri, bet paši par sevi, bez laba, godīga, tīra pavadījuma, tie ir vienkārši īpatnēja pieredze. Un ar to pavadību ir kā ir - gan pie mums, gan citur Eiropā, gan psihoaktīvo augu tradicionālās lietošanas valstīs.
Eiropiešu pavadība drīzāk ir nevis šamanisms, bet psihoterapija, kas principā ir derīgi un veselīgi, tikai tad nevajag visu jaukt “vienā katlā”. Kā arī – bez tā, ka procesu vadītājam ir kaut kur iegūta sava personīgā augu pieredze, būtu labi noskaidrot, vai viņš kaut ko vēl saprot, ir mācījies, vai praktizē.
Tradicionālajā virzienā atkal bieži trūkst elementāras ētikas un izpratnes par cilvēka psihi, kas arī ir riskanti reizēm, jo var cilvēku ievest viņa dziļumos, bet neizvilkt ārā. Turklāt tur ir aktīva, klātesoša, dzīva maģijas darbība, kas ne visiem var būt peiņemama….
Starp citu – arī Latvijā ir augi, kas palīdz iekšējos procesu vadīšanā, tikai mums tie ir daudz smalkāki, vieglāki un / vai indīgāki, tādēļ lielāks darbs jāpadara pašam, bet augs ir tikai kluss blakus gājējs un atbalsts.
• Retrīti un meditācijas. Burvīgi, bet tā ir relaksācija, emocionāla un/ vai garīga kultūra, reizēm kopā ar ķermeniskām praksēm, bet zem šiem nosaukumiem slēpjas kas cits. Te man galvenokārt ir iebildumi pret šo terminu lietošanu šamanisma kontekstā….
• Lekcijas par šamanismu – nu skaidrs, ka šī ir lieta, kas iet pāri prāta robežām, kas savieno to, ko nevar uzrakstīt, kam nav vārdu, nav skaitļu, kas parādās mūsu smadzeņu projekcijās…. Visas teorijas ir jaukas pasakas, bet tās neko nemaina, nekur neved. Lasiet, skatieties – tas viss pilnveido redzesloku, bet prakse ir kas cits.
• Skaņu ceļojumi. Gangu un citu autentisko instrumentu pavadībā var notikt šamaniskie procesi, bet tikpat labi tie var arī nenotikt – tas atkarīgs no katra skaņu meistara ievirzes.
• Tautas tradīcijas. Mūsu tradīcijas patiesībā ir diezgan šamaniskas, bet, lai tām būtu šāds efekts, tās jāpiekopj ar būtības izpratni, nevis kā teātra uzvedumi, mehāniski atkārtojot tradicionālās darbībās ar pamatojumu “Tā taču dara”.
• Dažādas dzīvesveida dīvainības. Tas vien, ka cilvēks, piemēram, dzīvo mežā, guļ blakus sunim, pats audzē sev tabaku un lej sveces, u.t.t. nedod pieeju šamaniskajai pasaulei. Tomēr atteikšanās no pierastā komforta un apstākļu maiņa tuvāk dabai ir palīdzoši faktori, kas dod jaunus impulsus nervu sistēmai samērā īsā laikā.
• Maģija. Lai gan tradicionālajās kultūrās šamanisms un maģija iet roku rokā, šiem virzieniemir atšķirīgi darbības principi ko te neskaidrošu, jo tas ir vesels raksts. Katrā ziņā maģija un šamanisms viens otru pazīst, var sadarboties, un var arī viens ar otru pacīkstēties…. Es teiktu, ka maģija ir notikumu ietekmēšana tiešā vai manipulatīvā tēmējumā, cauri gribas aizsargslāņiem. Šamanisms ir pasaules mainīšana sadarbībā un paļāvībā uz Lielajiem spēkiem, ar skaidru cieņu pret robežām.
• Dzīvnieku upuri, kas joprojām sastopami tradicionālā šamanisma vietās, nebūt nav obligāti – ir vienkāršāki veidi, kā jēdzīgi izpildīt ziedojumu rituālus. Visādi briesmu stāsti, kas par šamanismu klejo un mostas cilvēku senajās atmiņās, ir par laikiem, kad cilvēki bija daudz smagāk vibrējoši un primitīvāki, kā mēs tagad.
• Tomēr arī otrā galējībā nevajag iekrist – šamanisms nav tikai par kaut ko gaišu, debešķīgu un pārlaimīgu – tajā ir daudz darba ar ēnām un iekšējo tumsu, ar to pārstrādi un dziedināšanu. Tas nav kaut kāda spēlēšanās ar iedomu zvēriņiem un puķu lasīšana….
Tas galīgi nemaz NAV izklaide! Tas prasa vairāk psihiskās piepūles un vairāk apzinātības, nekā sākumā izskatās. Tēlainība tajā tik daudz ir tāpēc, ka tā ir vieglāk uztvert to, kas vārdos īsti nav aprakstāms, kas ir daudz plašāks, kā mūsu prāts saprot.
Lai dziļas un izgaismotas tava šamaniskā ceļa takas!
Nāk vasara un kļūst pieejamas vairāku dienu šamaniskās prakses dabā – esiet aicināti uz tām arī pie manis Uguņos.
Pirmā iespēja jau saulgriežu laikā! - par to lasi un pievienojies mums šeit: NOMETNE IENĀKŠANA
Marija Sils
/sistēmiskā šamane/