Kāpēc es ticu, ka sistēmiskais darbs izglābs pasauli 😊

Sāksim ar to, ka pasaule vispār NAV jāglābj, bet lai nu paliek tas provokatīvais virsraksts… Pasaule dzīvo savu dzīvi, reizēm papurina mūs, cilvēkus, kā suns blusas, un katru dienu dāvā mums savus dārgumus, kā tāda burvju feja – tikai mēs tos vai nu nepaņemam, vai nenovērtējam.

Tie, kam pasaulē nav labi, ir cilvēki. Mums katram kaut kas nav labi, un mēs katrs vēlamies, lai kaut kas pasaulē būtu savādāk. Dažiem tas ir tik radikāli, ka tie cenšas savai gribai pakļaut citus pat tad, ja tie citi to negrib, vai izglābt tos nepareizos un pie viena pašu pasauli ari, citiem nav ticības, ka tas varētu izdoties, un tie ieņem cietēja vai upura lomu. Jā, tas pats daudziem zināmais Drāmas trīsstūris te pieminēts. Un tajā, kā zināms, var kulties bezgalīgi, mainot pozīcijas un metodes. Pasaule tai laikā dzīvo savu dzīvi un mūs vēro….

Kad šo saprot, nāk nākamais jautājums – ja reiz tā Drāmas pēršanās neko reāli nemaina – kas tad maina???
Atbilde no pasaules ir – Nekas…. Atrodi savu vietu šai laikā, šai mirklī, šai vietā, savā dzimtā, un vēlme mainīt pasauli pāries pati no sevis.

Nevis – izlabo sevi, atrodi savu labāko versiju, pacel savas vibrācijas, u.t.t , bet – ieņem savu vietu! Un pasaule tev iedos visu, ko tava dvēsele ir gatava piedzīvot šīs dzīves laikā (nesolu gan, ka tas atbildīs sociāljajiem Topiem).

Sākot praktizēt sistēmiskos sakārtojumus, jeb izvietojumus, jeb sistēmisko darbu, pamazām saceļas viss, kas cilvēku ir aizvedis prom no viņa dabiskās vietas – dažādas neapzinātas programmas, zemapziņas nestās paaudžu nepiepildītās vēlmes un neizraudātās sāpes, apspiestās dusmas un nerealizētie talanti. Viss, ko dvēsele nes, lai tikai noturētos šajā dzīvē. Tās nav apzinātas izvēles, bet uz tām mudina izdzīvošanas instinkti un ģenētiskā atmiņa.

Šī izvēļu neapzinātība liedz saskatīt patiesos iemeslus dažādiem dzīves sižetiem, tā liek domāt, ka pasaule ir kaut kāda nepareiza, vai ka apkārtējie cilvēki pie kaut kā vainīgi. Skatoties uz katru elementu atrauti no kopainas – jā, tā arī ir. Tomēr te nav risinājums, jo, šajā līmenī raugoties, mēs varam tikai pielāgoties neapzinātajam un turpināt pārbīdīt kauliņus tai pašā ‘smilškastē’.

Sistēmiskais darbs vispirms jau izdara kādu burvīgu lietu – tas izceļ mūs no šīs smilškastes un ļauj paraudzīties uz situāciju no lielāka mēroga, no cita attāluma. Ieraugot situāciju no malas, izvietojot tās elementus Laukā, nonākot plašākā kontekstā, mēs sākam saprast – kas tur patiesībā notiek, kādus svešus sižetus mēs izdzīvojam.
Pēc tam sākas sistēmiskā kārtošana jeb intervences, kas ļauj katram elementam ieņemt tā patieso vietu, kā rezultātā šāda iespēja ir arī tam cilvēkam, kura lauks tiek kārtots. Rodas jauna, dabiskāka, brīvāka, elastīgāka smalkā plāna struktūra ap tēmu, kura tika skatīta sistēmiskajā darbā. Mazinās spriedze cilvēkā, toties palielinās apzinātība un spēja radīt.

Ko par to saka pasaule?
- Tā priecājas, jo arī tajā top mazāk spriedzes, vairāk brīvības un radošuma!
Pasaule sāk spoguļoties mūsos savādāk, draudzīgāk, mierīgāk….

Un tā, nemainot pasauli, bet ieraugot sevi plašākā kontekstā, ieņemot savu patieso vietu soli pa solim, pasaule pamazām izmainās. Jo tā ir mūsu spogulis, tikai ne personīgais, bet sistēmiskais, jo spoguļo visu to, kā mēs esam ievīti savos sistēmiskajos savijumos. Ģimene, dzimta, cilvēce, daba, mūsu ģeogrāfiskās un kolektīvu sistēmas – tas viss veido saturu tām smilškastēm, kurās spēlējam šo dzīvi. Lai būtu patiešām savādāk, nepietiek sakārtot katru smilškasti (kas arī ir derīgs darbiņš), ir vērts izkāpt uz smilškastes malas un paskatīties – vai tā, kurā es sēžu jau kuro gadu, vispār ir manējā?

Man ir liels prieks, ka sistēmiskais darbs kļūst aizvien pazīstamāks, ka katru gadu rodas jauni sistēmisko grupu vadītāji, un kā ir cilvēki, kas izvēlas mani ieskatam savos sistēmiskajos laukos.

Marija Sils, sistēmiskā šamane

Ja interesē piedalīties kādās sistēmiskā darba grupās, meklē tās šeit:  SISTĒMISKIE IZVIETOJUMI