Veļu laukos

Pašlaik sākas veļu laiks. Jā, jā – tikai tagad sākas, jo tas nav kalendāra, bet dabas noteikts laiks! Tagad, kas kokiem Latvijā lapas jau gandrīz aizplīvojušas, kad starp pelēkajiem zariem vīd gaismēnu spēles, bet sniegs tās vēl neaizsedz, tagad ir vislabāk uztvert veļu pasaulē notiekošo.

Latviešiem ir pamatīgs un labi saglabājušās Veļu tradīcijas, bet šis raksts būs vairāk no šamaniskā pasaules redzējuma puses, kas daļēji sakrīt ar folklorā aprakstīto. Un tas ir labi, jo dabā nekas nav absolūts, viss mainās, viss mijiedarbojas, visam ir daudz dažādu aspektu, kas katru reizi izpaužas savādāk.

Kas tad tas Velis ir?

Tā ir Dzīvības enerģija, kas, cilvēkam  aizejot no šīs pasaules, palikusi pāri, jo dzīves laikā dažādu iemeslu dēļ nav iztērēta un realizēta. Jā, ar mirušo pasauli mums parasti saistās skumjas noskaņas, dažiem no tās pat ir bail, kaut gan tur nav nekā briesmīga vai pārdabiska. Smags un biedējošs mēdz būt pats miršanas process, it īpaši, ja cilvēks tam pretojas vai ja tas notiek vardarbīgi. Bet miršana un mirušo lauks, arī mirušās enerģijas NAV tas pats, kas Veļi.

Mums katram, ienākot šai Pasaulē, ir kāds enerģijas potenciāls, kas dzīves laikā atveras un realizējas, un ideālā variantā, mūsu Nāve pienāk tad, kad šī enerģija ir pilnībā iztērēta.  Laiks, kas atvēlēts, lai pēdējie enerģijas pārpalikumi izdzistu un saites ar dzīvajiem atraisītos, ir visās pasaules kultūrās minētās 40 – 49 dienas pēc nāves. Ideālu, kā zināms, praktiski nav, tāpēc parasti pēc šīm atvadu dienām tomēr kāda aizgājēja dzīvības enerģijas daļa ir palikusi neiztērēta. Tā mētājas pa pasauli nepiesaistīta īsti nekam, bet cenšas pietuvoties saviem dzīvajiem tuviniekiem, vietām, kas cilvēkam dzīves laikā bijušas svarīgas, vai notikumiem, kas atgādina tos, kuri patikuši dzīves laikā.

Veļiem ir ļoti dažāds enerģiju un īpašību saturs un to blīvums, tie var būs gandrīz nemanāmi  vai arī tādi, ko var gan sajust, gan redzēt. Parasti blīvāki un aktīvāki vēli ir jauniem cilvēkiem, kas miruši pēkšņi un km palicis daudz neiztērētas dzīvības enerģijas, bet tas nav obligāti – dažreiz potenciāls jau no sākuma bijis paredzēts tikai dažiem gadiem un tad arī pēc bērna nāves nav gandrīz nekāds velis, bet citreiz cilvēks nodzīvojis garu mūžu, bet nav sevi nekādi realizējis, un Velis sanāk diezgan liels. Blīvos Veļus mēs reizēm pamanām kā ēnas vai kā miglainus gaisa sabiezējumus, mēs tos varam sajust kā vēsāka gaisa plūsmu vai tādu kā gaisa apstāšanos, tie mēdz parādīties caur smaržām, kas bija raksturīgas aizgājējam, vai par caur skaņām, elpu un vārdiem. Reizēm Veļi ir tik blīvi, ka spēj pat fizisko pasauli iekustināt, īpaši visu, kas saistās ar elektroniskām ierīcēm – tās ir diezgan jūtīgas uz šīm enerģijām. Reizēm nav nekādu pazīmju, ir vienkārši aizgājušā tuvinieka klātbūtnes sajūta. . . . .

Veļi ir kā saite starp šo pasauli un Dvēseli, kas nu jau izkliedējusies lielākos Laukos, un varbūt jau savilkusies kādā citā dzīvības iemiesojumā Tomēr šī saite nav nekas jēdzīgs – tā ir kā striķis, kas pietur dvēseli šai pasaulei, kurā tai vairs nebūtu ko darīt. Iespēju reducēties, jeb iztērēties Velim neko daudz nav, jo nav virs fiziskā ķermeņa vajadzību un nav arī Gara dotās virzības. . . Ir tikai plika enerģijas kopa, kas nēsājas pa pasali un labprāt kaut kur piedalās, bet tā īsti dzīvi piedzīvot vairs nespēj. Velim piemīt daļa no aizgājēja rakstura īpašībām, tādēl noskaņa tā klātbūtnē var palīdzēt to atpazīt. Bieži vien Veļiem ir palikušas vēlmes un patikšanas, kas bija dzīves laikā, ļoti bieži tie ir nerealizētie talanti, reizēm arī zināšanas, ko tie labprāt izlietotu dzīvo tuvinieku labā!

Veļi ir visu laiku un visapkārt mums, bet parasti tie mums netraucē, un tā vienkārši viņus ieraudzīt lielākoties nevar, ja vini paši nevēlas par sevi dot ziņu. Arī tad, ja šīs ziņas tiek dotas, mēs tās mēdzam neuztvert, jo prāts dzēš šādu neracionālu saziņu, nesaprotot tās avotu. Reizēm Veļa tuvumā ieslēdzas bailes, jo prāts saka vienu, bet maņas uztver ko citu – kādu neredzamu, neizskaidrojamu klātbūtni. Patiesībā Veļi ļoooti reti apzināti biedē cilvēkus, bet vispār tāda iespēja nav izslēgta, tāpēc savās izjūtās noteikti ir vērts ieklausīties. Biedējošie Veļi vai nu ir agresīvi no dabas (tā var būt dzīves laikā apspiestā egresija cilvēkam, kas ārēji bijis laipns), vai arī vēlme pabaroties no dzīvo cilvēku bailēm. Ja tiešām ir bail, nevajag līst tuvāk biedējošajai vietai, bet ņemt talkā prātu, un apzināties, ka dzīva cilvēka spēks vienmēr it lielāks par to nepamierināto enerģijas palieku, kas sadomājusi baroties no kāda bailēm.

Veļu sarunu drošībai var iedegt uguni, sveci (stingri nostiprinātu svečturī!), domās apvilkt sev apkārt gaismas apli, varbūt pat iezīmēt robežu ar kādu auklu, paskandināt kaut ko dzidri skanošu, aizklāt spoguļus un, pats galvenais – iekšēji savienoties ar savu Augstāko spēku!

Sadarbība ar Veļiem dod lielu labumu gan mums, cilvēkiem, gan pašiem Veļiem.

Mums – Veļu brīvās enerģijas palīdz sakārtot dzīves notikumus tā, lai mums būtu ērtāk dzīvot, jo viņu  galvenā ietekmes sfēra ir tieši notikumu kārtošana. Veļi labi darbojas tajās dzīves jomās, kur tiem ir bijušas dotības dzīves laikā, vai arī tur, kur tiem ir apslēptie, neiztērētie talanti un spējas. Ne vienmēr mēs par to zinām, tādēļ ir vērts sākumā ar tiem parunāties un noskaidrot, ko Velis mūsu labā ir gatavs darīt, kādos jautājumos pie tā vērsties. Mūsdienu cilvēki lielāķoties atstāj vērā ņemamus Veļus, jo mēs esam diezgan pakļauti audzināšanai, iemācīti apspiest savas vēlmes, pielāgoties sociumam un maz pievēršamies sevis radošai realizācijai un attīstīšanai. Jo vairāk cilvēks dzīvojis citiem, ne sev, jo lielāks Velis tam paliek Mūsdienu cilvēki lielāķoties atstāj vērā ņemamus Veļus, jo mēs esam diezgan pakļauti audzināšanai, iemācīti apspiest savas vēlmes, pielāgoties sociumam un maz pievēršamies sevis radošai realizācijai un attīstīšanai. Jo vairāk cilvēks dzīvojis citiem, ne sev, jo lielāks Velis tam paliek. Jo vairāk cilvēks pieņēmis sevi bez vērtēšanas, jo vairāk ļāvies dzīves piedzīvojumiem, jo Velis mazāks un dvēsele brīvāka!

Veļiem – mēs ar saviem lūgumiem palīdzam šīm enerģijām reducēties un viņu saistītajām dvēselēm atbrīvoties jaunam ceļam Visuma plašumos. Dvēsele piedzīvo dažādas pieredzes dažādos iemiesojumos, un tiem pārējiem var traucēt tas, ka kaut kur šajā pasaulē klīst tai piederoša enerģija, kas pietur dvēseli te, kur tai pašlaik nav ko darīt. Mūsu lūgumi Velim ir iespēja kaut ko vēl piedzīvot, kaut kā izpausties, tādēļ tie vienmēr ir priecīgi par to, ka tie uzrunāti!

Veļu rituālu neatņemama sastāvdaļa ir to cienāšana un dzīva gaisma. Tā nav Veļu enerģijas mehāniska pavairošana, bet cienasts, ar kuru dodamies pie tiem ciemos. Veļu pasaules iekšējā noskaņa ir tāda pelēcīga, kā novembra diena, tādēļ gaišs siltums tur tiek ļoti novērtēts. Cienastu, kas parasti  (manos rituālos) ir kāds neliels gardumiņš no savas mājas virtuves, mēs liekam ārā, dabā. Fiziskā plānā to, protams, apēd kāds garāmejošs zvēriņš, bet Veļiem, kas nav fiziskas būtnes, tiek mūsu uzmanība un ēdiena nestā enerģija.

Rituālā, Veļu barošanā, svarīgi ir izteikt lūgumu Veļiem – vai nu kādiem zināmiem tuviniekiem, vai vispār tiem veļiem, kas būtu gatavi atsaukties šādai vajadzībai. Pārējā atribūtika un darbības var būt dažādas, katrs var veidot rituālu pēc savas patikas, pēc tradīcijām vai bez tām. Tikai jāatceras, ka tas, kas nosaka rituāla gaitu, nav cilvēciskais prāts un griba, bet katram pieejamais Augstākais spēks, pie kā vēršamies rituāla sākumā un tā laikā, kļūstot par instrumentu tā rokās, un darbojoties savā un klātesošo labā.
Veļu laukos notiek arī sistēmiskie procesi, jo Veļi ir tas, kas palicis pāri no mūsu tuvo aizgājēju dzīvības enerģijas, un tam ir ietekme uz sistēmā esošajiem dzīvajiem!

Pie Veļiem, protams, var vērsties visu gadu, ne tikai novembrī, tomēr šis laiks dabā ir tas, kurā vislabāk var sajust smalkās enerģijas, kas klīst starp pelēko koku zariem. . .
Ja vēlis piedzīvot īstu, plašu Veļu rituālu ar papildinājumiem – Veļu pirtiņu un sistēmisko modelēšanu – par to lasi te "VEĻU DIENA"

Marija Sils,
sistēmiskā šamane