Ja nu tomēr pasauli varētu ietekmēt. . .

Mēs skatāmies uz notiekošo apkārt un bieži vien nolaižas rokas, redzot, ka mūsu centieni kaut ko mainīt kaut vai savā personīgajā dzīvē beidzas ar neko, un tas mērkaķis liktens atkal izspēlē kādu nesmuku joku It kā kāda neredzama roka vadītu šo spēli, ko sauc par dzīvi. . . nesaprotot, kā darbojas sistēmiskie procesi, cilvēki vai nu metas cīņā ar tiem (kas ir mazefektīvi), vai pakļaujas (jo neredz citu izeju) . Mēģinājumi atiet malā no visa tāpat ved šajos divos grāvjos, jo izkāpt no pasaules nevar, kamēr vien esam saistīti ar dzīvības saitēm

Patiesībā izeja ir, un tā sāk darboties 1 cilvēka dzīvē pat tad, ja pārējie tai neseko. Pie pietiekami liela sistēmiski apzinātu cilvēku procenta, pasaule pagriežas, jo nav nekādu šķēršļu tam tā nenotikt, kā vien mūsu ticība tam. Un šim procesam ir vajadzīga šādu lietu izpratne (kam seko darbības, protams):

1.      Saprast, sajust, un piedzīvot sevi kā lielo sistēmu sastāvdaļu – dzimta, dvēsele, tauta, cilvēce, pasaule ar visām tās izpausmēm – tas viss esam mēs. Mēs visi, arī dzīvā un pat nedzīvā matērija, arī nemateriālās būtnes un izpausmes, esam veidoti no vienas vielas, kas nav materiāla. Vārdu tai pagaidām nedošu, jo visi esošie vārdi dod kādu dalījumu, ierobežojumu vai vērtējumu. Mēs piederam dažādām sistēmām, kas dalās tālāk apakšsistēmās, un mēs nevaram būt atrauti no tām, kamēr pastāvam veidolos, kas ir šo sistēmu veidoli. Piemēram, kamēr kaķis izskatās pēc kaķa, viņš nevar nebūt piederīgs kaķiem, nevar nebūt dzīva būtne, daba, pasaules būtne, šūnu kopums, enerģijas sablīvējums, dzīvības dzirksts nesējs – tās visas ir lielas sistēmas, kas izpaužas caur kaķi. Pāŗējais jau ir detaļas. . . . Tātad viss, kas notiek šajās sistēmās, skars kaķi, vai nu viņš to grib, vai nē.

Liekas – ko tad viens mazs kaķītis var darīt pret šiem lielajiem spēkiem?
Ko viens cilvēks var darīt, kad viņa likteni iegriež tikpat lieli spēki?

2.      Mēs esam vajadzīgi savām sistēmām, jo tās dzīvo caur mums, tās pastāv matērijā (arī smalkajā) tikai tāpēc, ka esam mēs, kas apzināti vai neapzināti tam piekrīt. Kādā brīdī mūsu dvēseles pateica dzīvei “Jā”, un mēs piedzimām – tieši tajā laikā, vietā, ģimenē un citās sistēmās, kam piekritām, kur mūsu dvēseles bija gatavas piedzīvot dzīves piedzīvojumus. Prāts to “Jā” neatceras, jo tam ir cits uzdevums, bet mūsos ir spēja to atcerēties, līdz ar to sajust jēgu savai dzīvei.
Jā, mēs esam ievīti lielo sistēmu vijumos, kā ūdens lāses upē, tai pat laikā mēs katrs šo upi veidojam. Turklāt jāatceras, ka upei mēs deram tādi, kādi esam – tā vienkārši ir. Sistēma pati kā tāda sev der, tā sevi realizē atbilstoši savam sistēmiskajam saprātam – tāds piemīt visām sistēmām. Mēs tai esam tikai instruments pašrealizācijai, bet tai pat laikā tā bez mums neeksistē.

Ūdens lāsēm der upe, lai kāda tā būtu, tajās nav ielikta vēlme un spēja pagriezt upes plūdumu vai mainīt ūdens struktūru – mūsos ir šāda vēlme un arī spēja.

3.      Šī spēja ir mūsu apzinātās izvēles. Tik lielā mērā, cik esam apzināti, mēs varam izdarīt izvēles, kas par 1 ūdens piles apjomu maina mūsu likteņus. Mēs tāpat visu laiku kaut ko izvēlamies, tikai neapzināti, pakļaujoties esošajai straumei jeb liktenim. . . Palielinot savas apziņas plašumu, piles jaudas un ietekmes mērogs attiecīgi palielinās. Un sistēma, kas sastāv no šādiem pilieniem, iegūst citādu noskaņu, tai vienkārši nekas cits neatliek. Brīvā griba pastāv, tikai tā nav tik bērnišķīga, kā daudzi domā – tā nevar prāta līmenī realizēt iegribas sev par labu, paliekot bez sistēmas noteiktām sekām. Tai pat laikā brīvā griba nosaka katru mazāko mūsu izvēli, un reizē katra izvēle ir sistēmiski determinēta, ietekmēta jau iepriekš.

4.      Šajā procesā ir galvenais klupšanas akmens - vērtēšana. Kaut kad mēs esam daudz ko savās sistēmās novērtējuši kā nederīgu, kaitīgu, nepiederošu. . . esam daudz ko norakuši un izstūmuši. . . tomēr tas ir tikai uz laiku – sistēmiskā likumība ir tāda, ka patiesībā viens tās elements nevar izlemt cita elementa esamību, jo abi ir vienas sistēmas sastāvdaļas. Var mēģināt, un uz laiku tas izdodas, bet, tā kā nekas no sistēmas patiesībā neaiziet, viss izstumtais ar laiku uzkrājas un atgriežas tajā pa citiem vārtiem, jeb caur citu būtņu rīcību. Tāpēc no pasaules neizzūd kari un mēri, nodevības un varaskāre, un citas lietas, kas mums nepatīk – jo mēs cenšamies tās izstums un piebeigt, bet tās tikai šļūkā pa laika upi uz priekšu un izpaužas aizvien kroplākos veidos.

5.      Sistēmiskais darbs ir vērsts nevis uz pasaules pārkārtošanu pēc sava ģīmja un līdzības, bet uz pēc iespējas plašāku ‘patiesās vietas iedošanu tam, kas lien mūsu ikdienā, bet ko tur negribam laist. Šī vieta mēdz būt citā laikā, citā paaudzē, citā mirklī šai dzīvē, reizēm citādās iekšējo aspektu attiecībās.
Jo, tikko kaut kas sistēmā ir atguvis savu dabisko vietu un tiek ar pieņemšanu ieraudzīts, tas no traucēkļa kļūst par spēka avotu.
Skan vienkārši, bet nav tik viegli izdarāms. . . . Jo ceļā stāv gadsimtos iestagnējuši principi, neapzinātas programmas, bailes, vēlme vērtēt un vainot, dažādi paradumi un ticības. Ne vienmēr uzreiz izdodas uz to, uz ko gadu simtus ir skatījušies ar nosodījumu, paskatīties ar pieņemšanu – nevis ar atzīšanu vai slavināšanu, bet ar fakta pieņemšanu.
Turklāt vēlmes taču ir tik dažādas!
Un to atkal jau nosaka sistēmiskie paterni un apzinātība – šie divi pretējie procesi, kuros dzīvojam.

Tomēr es šo redzu kā pašlaik vienīgo reālo ceļu, kas tiešām pasauli padara par patīkamāku vietu dzīvei – apziņas paplašināšana, ikdienas izvēles un sistēmiskais darbs!

Marija Sils, sistēmiskā šamane

P.s. saite uz info par manām sistēmiskā darba grupām ir šeit: Sistēmiskie izvietojumi