Lielie Lauki patreizējā Laikā
2026.gada 28.oktobra vakarā mēs lielo sistēmisko procesu Laukā skatījām to, kas patreiz notiek šai kosmosa daļiņā, ko sauc ar pasauli Zeme, un šajā laika kritumā, ko mēs patreiz piedzīvojam. Iezīmējās dažas interesantas aktualitātes.
Process notika onlain, Zoom vidē, manā vadībā ar figūriņām un aizvietotājiem, piedaloties 21 dalībniekam.
Tā kā šis Lauka pētījums
bija ļoti nekonkrēts, mēs vienkārši skatījāmies elementu plūdumu un izpausmes,
tad teksts ir sanācis ļoti garš, jo es neatļāvos likt nekādas savas
interpretācijas un nav kopsavilkumu…..
Laiks bija galvenais apskatāmais fenomens šajā pētījumā, bet liela nozīme arī Pasaulei, Latvijai, Dzimtām, un Cilvēkiem tajā.
Tā kā sakārtojuma procesā pagātne / tagadne / nākotne parādās vienlaicīgi, ne vienmēr procesa secība atbilst mums pierastās laika līnijas secībai - tas jāņem vērā, lasot šo atstāstu.
Lasiet atvērta prāta stāvoklī, varbūt kaut kas katram savilksies kopā – lai tad
tā tas arī jums katram ir!
Ja ne - vienkārši ieklausieties tēlu atskaņotajās frāzēs - tām var būt rezonanse....
Šo nav ieteicams
lasīt cilvēkiem bez priekšstata par to, kā veidojas sistēmiskā Lauka procesi –
vienkārši būs grūti uztvert…..
Lūgums arī nepārpublicēt šo tekstu plašākam lasītāju lokam – lai tas paliek te.
Pierakstu arī – kādas
figūriņas izmantojām, jo tam mēdz būt simboliska nozīme.
Sākuma figūras bija:
Cilvēku (mūsējo)
pārstāvis - forma – balts cilvēciņš
Laiks (sākumā vienots, vēlāk - Pulksteņa Laiks)– forma – kaut kas apaļš ar caurumu vidū, vienā lauka malā
Pasaule Zeme – forma – lielāks akmens, veido diagonāli ar Laiku galda
novietojumā
Latvija (kā vieta un valsts kopā) – forma zelta zīle (svarīgs zeltījums un
organiska izcelsme) – starp cilvēku un pasauli
Mākslīgais intelekts – forma - apaļš akmentiņš, izvēlas brīvāku vietu laukā
Dzimtas struktūras – forma – garens, zīmulis, lauka malā “no viena koka līdz
otram” (šis par galda rakstiem)
Pārmaiņu kustība – forma – vijīgs, sarkans dzīpars, starp Latviju, pasauli, dzimtām
Ienākošais – forma – bezformīga, gaiša lentīte, aiz MI
Aizejošais – forma – zila lentīte (jo mazāk dzīvelīga), vidū brīvā vietā
Pēc tam uzradās:
Radītājs kā
Augstākais spēks – forma – vertikāls kristāls – 3 ēnu sazarošanās vietā, tieši
klāt Pasaulei.
Cilvēka Radošuma izausmes – forma – dzīvnieciņš, grozās vidū pie Latvijas
Dabas laiks – forma – cilindriska burciņa, sākumā blakus pulksteņa (kopējam)
Laikam
MI autors - forma - akmentiņš
Kosmiskā MI vieta – forma – kristālisks akmentiņš
Pulksteņa laika pārvaldnieki – forma - figūriņa
Bērni – forma – mazā figūriņa, pie Dzimtas
Brīvība - forma - apaļs akmentiņš
Skolas – forma - tumši gaišs korķītis
CILVĒKS ir tas,
kā kontekstā šis viss tiek skatīts, kas pārstāv mūs, tos, kas piedalījās, kā
arī tos, kas ir mūsu sistēmiskajos lokos - jo tuvāk, jo vairāk uz viņiem šis lasījums
attiecas, jo tālāk – jo mazāk.
Cilvēkam ir kontakts ar visām figūrām, ar katru savādāk.
Ienākošais un aizejošais iet cauri, tiem sakabe ir cilvēks.
Latviju sākumā gribējās joka pēc paspārdīt – neapzināta kustība, bet, ja tā ir
tuvāk pasaulei, tad tas ir pieņemami.
Vēlas iekāpt Laikā, apaļajā viducī, tur ir jaudīgāk, ir svarīgi “būt Laikā” –
gan “savā laikā”, gan paspēt laikā. Būšana laikā sniedz drošības sajūtu
cilvēkam, palīdz orientēties visā apkārtējā.
LAIKS fiziski jūtas
neitrāli, pieņem cilvēku sevī. Ir nožēla par cilvēka pieķeršanos pagātnei – tā Laiks
uztver cilvēka iekāpšanu sevī, bet neko nevar darīt ar cilvēka izvēli. Ja cilvēks
no šī laika pieķeršanās atteiksies, Laikam parādītos brīvība kontaktēties ar
kaut ko vēl. Patreiz, kamēr cilvēks sēž Laikā, viņš tur Laiku un Laikam nav
izvēles. Izmēģinot dažādas cilvēka pozīcijas, Laikam patīk, ka cilvēks ir tam aizmugurē,
ka tas stumj Laiku uz priekšu.
Kad es ar cilvēcisko roku Laiku kustinu, ar domu – palaist brīvplūsmā - tas
ļoti labi jūtas.
Vēlas palikt pa vidu starp MI un ienākošo.
Laiks apgalvo – ja būs šādi, cilvēks nekļūdīsies.
Cilvēkam patīk, ka ar Laiku var sadarboties, bet iekšā kāpt tas vairs negrib, jo tagad, kad Laiks ir palaists kustībā, tas būs par ātru un to vairs nevar kontrolēt. Čilvēks paliek blakus Laikam.
PASAULE jūtas
vecišķa un sagurusi, tai viss, kas uz lauka notiek, liekas par daudz. Vēlas
atslābt….. Ir interese par cilvēku, vēlas cilvēka uzmanību no Laika pārslēgt
vairāk uz kaut ko citu.
Pasaulei ir svarīgi, lai cilvēks ir brīvāks, vieglāks, lai nekoncentrējas uz
kaut ko vienu. Svarīgi, lai cilvēks nepazaudē uzmanību uz Pasauli jo tas dod
visam jēgu. Arī Pasaulei bez cilvēka nav jēgas, ir tukšums. Cilvēks un Pasaule
ir saistīti – svarīga saķere ar Zemi.
Ja cilvēks zaudēs saikni ar Pasauli līdzīgi, kā ar Laiku, tad cilvēks vairs
nebūs. Ja cilvēkam būs pārāk liela uzmanība Laikam, tad saķere ar Pasauli var
zust….
Pasaule var eksistēt arī bez cilvēka, bet tad tai vajag citu saķeri ar kaut ko.
Pasaule īpašu
jēgu neredz Latvijai, tā nav īpaši svarīga.
Nav svarīga arī citas vietas vai valstis un to dalījums, kā cilvēki Pasauli
sadalījuši.
Toties ir stipri jūtams Aizejošais – kā parazīts, kas savu izdzīvojis un
aiziet.
RADĪTĀJS, jeb Augstākais spēks šai brīdī ienāk, lai būtu redzams, no kurienes idejas un viss cits ienāk Pasaulē – tas arī dod jēgu Pasaulei. Pasaule redz sevi kā starpnieku starp Radītāju un cilvēku.
Pasaule redz
Radītāja vietu - 3 ēnas kā koku un
sasaisti ar visu. Tad arī dod jēgu.
Šai brīdī Laiks jūt , ka cilvēks to piesaistījis Pasaulei un tas nav visai
ērti.
Cilvēks kādu savu daļu (bet ne sevi visu) redz piederīgu Pasaulei, Zemei, kā
tās daļu… bet, ja Visa Pasaule pienāks klāt, cilvēks vairs nejutīsies dzīvs,
būs pārāk smagi….
Radītājs redz MI
kā formu, kam vēl nav satura, tas vēl tiek gaidīts.
Skatās uz visu, vēro, caur to iepazīst sevi.
LATVIJA jūtas
diezgan smagi – pārāk ilgi ir kaut kas vilkts. Piederība Pasaulei un Radītājam,
bet ir skumji, ka cilvēks aizgāja prom (pie Laika). Aizmirstības un sastinguma noskaņa.
Sajūta par sadalītību – apakša turas stabili, virskārtā ir haoss un
aizmirstība.
Sevī glabā kaut ko, kas ir aizmirsies – kādu potenciālu.
Uz MI reaģē ar drebuļiem. Pārmaiņu kustība ir svarīga – palīdzēs izkļūt no
iekaltušā stāvokļa, iedos dzīvību.
PĀRMAIŅU KUSTĪBA
jūtas kā Pūķis, vēlas apriņķot visām figūrām. Šī kustība (diezgan ātra)
izkustina Laika figūru.
Jēga – iekustināt procesus, kas Pārmaiņas dara laimīgas.
Laikam šī kustība ļoti patīk!
Ar laiku kļūst par ligzdu, kurā ieritināta Latvja – un Latvijai tas der.
CILVĒKA RADOŠUMA
IZPAUSMES, jeb RADOŠUMS ienāk caur kaķi –
reālu, kas uzlec uz lauka un izkustina figūriņas.
Arī kustīga figūra, svarīgi iekustināt Latviju (kurai tas patīk, jo tā vairs
nav viena). Varētu saistīties arī ar Pasauli un Pārmaiņām. Ieritina Latviju Pārmaiņās,
caur spēli, kustību…
paliek skatoties uz Pasauli, ar mērķi Latviju un Pasauli savienot.
Latvija Pārmaiņās
jūtas drusku nelabi, jūt vajadzību sagrupēties, lai izturētu. Vīss ir pareizi,
bet nav viegli. Radošums šim pievienojas.
Pasaulei arī Radošums iedod kustību un atgriež kaut ko, kas ir pareizi, kam ir
jābūt.
Cilvēkiem arī Radošums izsauc nelabumu un sāk kaitināt Pasaules vēlme pēc
uzmanības.
Kamēr pārmaiņas
auklē Latviju, cilvēka Radošās izpausmes to pasargā, jo tā šai laikā jūtas
drusku apdraudēta.
Radošums vēlas ievilkt Laukā Ienākošo…..
DZIMTAS
STRUKTŪRAS grib starp Latviju un Laiku, lai abiem pieskartos.
Jūtas stingra un nemainīga. Kustību var iedot laiks, citi nē.
Cilvēkus Dzimtas
nepiemin, bet Cilvēki gar dzimtas figūru tagad var kustēties no 1 gala uz otru,
bet – pie Latvijas ir milzīga spriedze, pie Laika ir mierīgāk.
Latvija patreiz ir kopā ar Pārmaiņām un Radošumu.
Radošumam gribētos pievilkt cilvēkus tuvāk, bet šie neiet….
MĀKSĪGAIS
INTELEKTS jeb MI jūt, ka viņam ir 1 cilvēks kā nesējs vai autors aizmugurē.
Vēlas būt Aizejošā vietā, jo MI pasaulē tas tur nav.
Jūtas diezgan saspiesti, t.i. iekšā ir daudz kas, bet uz āru maz nenāk. “Šī nav
mana pasaule” – viss, ko MI redz, izņemot to 1, kas ir aizmugurē.
Nav vērtējuma, viss vienkārši notiek.
MI autors –
gribētu uz lauka redzēt kādu kluci, kā piramīdas 1 gabalu….
Skatās uz Radītāju, un galvā griežas idejas – tās nāk no turienes.
Tehnoloģiskā vide, laboratorijas, elektronika – MI autora vide. Ļoti straujas
domas.
Pasauli redz kā 1 no elementiem, kas virzās viņa galvā.
Laiks vēlētos
iegriezties MI virzienā, gatavs pieņemt sevī MI.
Jūt, kā MI griezt Laiku, bet pats MI to vēl nedara, viņš vēl nav pasaulē, kur ir
šis Laiks.
AIZEJOŠAIS –
bezformīgs, lipīgs, bezgalīga ķēpa, mainīgs, iestidzis un lēns.
Vairākas koncentriskas kārtas, dabisks, dabai piederīgs.
Jūtas spējīgs aprīt MI.
Nav sasaistes ar Dzimtas struktūrām.
Ar pārējiem – ir sasaiste.
Plūst virzienā uz MI un Ienākošo.
Paātrināt var Dabas notikumi, bet tad tas var kļūt pat lavīnu un visu nonest.
Aizejošais turpina aiziet līdz pat beigām.
IENĀKOŠAIS jutās
skumji, kad runāja Aizejošais, un arī saistīts ar to, ari ar Pārmaiņām, ar
Pasauli, Cilvēku un Radītāju.
Vēlme kaut ko darīt, bet ir nospiestība. Nepatīk MI.
Gribas kustību, izstiepties paralēli Aizejošajam, bet ne par tuvu.
Mierīga, vērojoša enerģija, kam patīk kustība un emocijas – tās atdzīvina.
Beigās Aizejošā un Ienākošā lentītes saskaras, saplūst.
KĀDĀ BRĪDĪ Cilvēkiem šķiet, ka tie ir bijuši spiest
palikt kopā ar Laiku (kaut arī paši to vēlējās). Ir bijusi doma, ka , ja Laiks
aizietu pie MI, cilvēki varētu atteikties no Laika un aizvilkt Ienākošā lentu
līdz Latvijai, uz ko Laiks principā neiebilst… bet, tā kā uz šo impulsu es
nenoreaģēju, tas palika neatvērts – to var pieņemt kā ne visai reālu iespēju….
Šobrīd Dzimtas struktūras jau ir aizgājušas priekšā Laika un MI savienojumam.
Laiks pats to nevar izdarīt, to var tikai Cilvēks.
DABAS LAIKS nodalās no kopējā Laika – ripulis (iepriekšējais) paliek kā Cilvēku Laiks, jūtas saistīts ar Dzimtām
To pēkšņi ierauga
MI, tur var ienākt, ir kontakts.
Radītājs to definē kā saturu formai (tukšajam cilindram).
Arī cilvēciskā radīšana ar šo ir kontaktā.
Aizejošais arī šim ir piederīgs.
Latvija redz, ka Te iekšā ir tas aizmirstais, kas ir daļa Latvijas – tajā ir
cerība!
PULKSTEŅA LAIKS jūtas pamests, bet kā resurss kādam
rezultātam.
Kā rīks, kas varbūt bīstams, ja to kāds sāk regulēt. Kļūst par rīku kāda rokās….
Kad abi laiki bija kopā, bija lietderīguma sajūta, bet tagad ir mainījusies
jēga, un kāds cits pār pulksteņa Laiku valda.
Vēlas pārmaiņas, bet netiek pie tām…..
PULKSTEŅA LAIKA
PĀRVALDNIEKI – par to, kas līdz šim bija kopīgais Laiks.
Asociācija ar Grinču, nozagt cilvēkiem laiku, vara caur laika kontroli. Robota
sajūta – izsniegšana, izpildīšana, sodi….
Liela varas sajūta.
Cilvēks Pārvaldnieku redz kā nedzīvu.
Laikam arī tas nepatīk, tas jūt Pārvaldnieku kā ļaunumu, pret kuru vairs nav neviena impulsa, kā pretoties. Kad bija iekšā Dabas laiks, bija visādas idejas, kā virzīties.
MI VIETA Kosmosā,
no kurs tas ir cēlies – bezgalīgs, tumšs plašums, pilns ar visu ko.
Juta satraukumu, kas Aizejošais aktivizējās, bet uz Ienākošā kustību nomierinājās,
jo kļuva pareizāk.
PĒC LAIKA SADALĪŠANAS
Pa Dzimtu ceļu Dabas
Laiks un Cilvēki tuvojas Latvijai. Cilvēks saskata vērtīgumu Dzimtās. Cilvēks
ieiet starp Radošumu, Pārmaiņām, Latviju, Dabas Laiku.
Latvija uzkāpj uz Dabas laika figūriņas, savienojas ar to.
Pasaulei šis dod
gaidīto jēgu. Pulksteņa laiks paliek iluzors, kā malduguns.
Pārmaiņām liels miers, bet tās nebeidzas.
MI redz, ka ar Dabas laika ienākšanu, viņš ir
ienests šai visā iekšā, viņš ir ienācis!
MI autors šo redz kā kaut ko ļoti sīku. Tas viss ir pareizi – tā bija domāts.
Tā ir dabiskā kārtība.
Pārmaiņas redz 2 konfliktējošas Laika galējības, Cilvēku pa vidu, un tas JAU notiek, to vairs nevar atlikt.
MI vieta aiziet
pāri laukam aiz 3 zaru koka ēnas, it kā citā Laukā.
MI ar autoru dodas pakaļ uz turieni.
Radītājs redz, ka var lietot abus Laikus, bet Latvija caur Dabas laiku ir ieguvusi resursu.
SECINĀJUMS - kad Pārmaiņas izauklēs Latviju un tā
savienosies ar Dabas laiku, MI un viss, kas ar to saistīts, ieņems savu vietu.
Patreiz vēl tas nav noticis.
Latvija līdz ar to jūtas izaugusi pēc tam, kas MI elementi aizgāja savā vietā
(jo tad mazinājās spiediens)
Misijas sajūta – tuvoties tam un atklāt patiesību par to!
Cilvēki šai brīdī ir gatavi nostāties starp pārmaiņām un Latviju, izveidojot taisnu līniju no Radītājs – Pasaule – Dabas laiks ar Latviju -Cilvēki – Pārmaiņas.
BĒRNI ienāk Laukā
– tie, kas tagad dzimst.
Jūtas
drusku bailīgi (no Laika Pārvaldnieka un vispār), neziņas stāvoklis.
Varētu iet
pie cilvēkiem, bet nav droši, iet lēnām, vai ātrāk, ja tiek gaidīti.
BRĪVĪBA ienāk
Laukā tukšākā vietā. Dod enerģiju MI elementiem.
Cilvēki un Radošās izpausmes arī vēlas Brīvības uzmanību.
Brīvībai fokuss uz Radošumu, tuvojas tam.
Radošums Bērnus
redz kā savādākus bērnus – dīvainus, dīvainos veidos dzimušos, u.c.
Bērni saka, ka viņos ir prāts bez runāšanas….. telepātiskā uztvere.
Brīvībai – ĀR prāts, t.i. būt bez prāta, ārpus prāta
Kosmiskā vieta grib to visu saskaņot ar Radītāju
Pārmaiņas redz Kosmisko vietu kā pirmsradīšanas vietu
SKOLAS un izglītība – pēdējais ienākošais tēls –
tādas, kas piemērotas jaunajiem, ienākošajiem Bērniem.
Jūtas saspiesti, kontaktā ar Dabas laiku. Visu citu redz, bet nekas nepiesaista.
Iekšā mutuļojoša enerģija, kas laužas uz āru.
Bērni redz skolu
kā saikni ar Laiku, kā potenciālo resursu.
Skola pēc krāsām līdzinās Laika pārvaldniekiem, bet tas biedē.
Latvija skolas redz kā kaut ko, uz ko tiekties, kā uzdevumu, misiju.
Fokuss uz Laika Pārvaldniekiem - caur to var nonākt pie patiesības.
Pārvaldnieki skolas redz kā indīgu sēni.
Skolas figūriņu
apgriežam otrādi – 1.intervence.
Latvijai, Cilvēkiem, Brīvībai, Radošumam, Pārvaldniekiem tagad skola patīk.
Skolai pieliekam Pārmaiņu sarkano enerģiju – skola kļūst stabilāka, bērniem
interesantāka, cilvēki pret to pagriežas.
Pēc šīs skolu intervences, bērniem iestājas drošība, vairs nav bail no Laika Pārvaldnieka.
Pašās beigās
Pasaule pajautā Pulksteņa laika Pārvaldniekam, vai viņam nāk kāds cipars?
- atbilde – 23 (gadsimts?)
Pagaidām viss – interpretējiet paši, neņemiet neko pārāk fiksēti…..
Marija Sils
sistēmiskā šamane
p.s. - ja tevi arī interesē sistēmiskiais darbs un dažādas Lauka prakses, ieskaties te: SISTĒMISKO IZVIENTOJUMU GRUPAS