Piemājas dārza plānošana

 Pēdējos gados par teritoriju plānošanu un apzaļumošanas projektiem diezgan daudz gan runāts, gan rakstīts. Patreiz, kad aiz loga vēl sniegs un sals, ir īstais laiks sākt pārdomāt, kā labāk iekārtot dārzu un pagalmu.  Ja zemesgabals pagaidām vēl tukšs, vai arī māja tikko uzcelta, varam brīvāk ļaut vaļu fantāzijai, būs jārēķinās tikai ar kopējiem vietas ģeogrāfiskajiem faktoriem. Sarežģītāk plānot, ja iegādāta māja, kurā kāds jau dzīvojis un kaut ko sastādījis ap to, vai arī vienkārši apnicis ierastais skats pa logu.

Dārza plānošanu, protams, var uzticēt speciālistam, taču, ja vien esat apveltīts ar iztēli un varat apzināt, kādi augi jums patīk un ko vēlaties dārzā pasākt, savu piemājas dārzu varat izplānot paši.  

Zīmēšanas iemaņas lieti noderēs, taču ne jau mākslas darbu taisām, bet gan plānu darbam un sev. Ja ir sarežģīti pārnest izmērus pareizajā mērogā uz papīra – ērti var izmantot milimetru papīru. Vēl būs nepieciešami vairāki krāsu zīmuļi un flomasteri, samērā mīksts parastais zīmulis, lineāli, laba dzēšgumija, iespējams, arī kalkulators. Ir labi, ja ir jau kopējais robežu plāns, vēl labāk, ja tajā iezīmētas ēkas, varbūt pat lielākie koki, akas vai grāvji. Ja to nav – nāksies ņemt mērlentu un atcerēties rasēšanas pamatus. Svarīgi visus mērus neaizmirst pārrēķināt mērogā, piemēram 1:50 vai 1:100, kas nozīmē, ka 1 metrs dabā būs atzīmēts kā 2cm vai 1cm uz papīra. Detalizētiem zīmējumiem var ņemt mērogu 1:10, kad 1 m atbilst 10cm. Objektus ( ēkas, kokus, celiņus, stabus), kas jau pastāv dārzā, mērām attiecībā pret diviem citiem objektiem, tos atkal pret diviem citiem, u.t.t. Ja arī mērījumi nebūs precīzi līdz centimetram, par to nav jāuztraucas, jo mēs taču neprojektējam māju, bet dārzu, un dabā viss ir mainīgs!

Vispirms jāizvērtē, kāda ir kopējā ainava, kas redzama ap zemesgabalu. Tas jāņem vērā gan tukšā vietā, gan pārveidojamā dārzā. Varbūt netālu ir mežmala, kas dod paēnu dārza teritorijai un ietekmē augsnes sastāvu. Varbūt ir īpatnējs reljefs – kalns, ieleja, upmala, novadgrāvis, pauguriņi – to visu, protams, var nolīdzināt un pārveidot, bet var arī veiksmīgi izmantot interesanta dārza izveidē. No reljefa lielā mērā atkarīgs arī dārza kopējais apgaismojums – ziemeļu nogāze būs jāplāno savādāk, nekā saulaina dienvidu ieplaka.

Jārēķinās arī ar kaimiņu mājām, ja zemesgabals ir apdzīvotā vietā. Labāk, ja kaimiņi jau sabūvējušies – tad ir skaidrs, ko no viņiem var sagaidīt, un nebūs nepatīkami pārsteigumi, kad mūsu saulainajam akmensdārzam kāds netālu piestādīs kastaņkoku rindu. Reizēm jārēķinās ar kaimiņu saimniecisko darbību – šķūnīšiem, suņiem, varbūt mājlopiem vai tehniku. Ja kaimiņu gabali vēl tukši, varbūt iespējams noskaidrot vismaz to, kurā galā viņi taisās māju būvēt. Vecā dārzā pirms plānošanas jāizvērtē tajā augošie kokaugi – droši vien, ka daļu ir vēlams atstāt, bet parasti atrodas arī koki, no kuriem nolemjam šķirties. (par to sīkāk 2009.gada aprīļa numurā)

Ir daži noteikumi, kas būtu jāievēro apdzīvotā vietā, lai ar kaimiņiem būtu laba sadzīvošana:

·         Dzīvojamo ēku jābūvē vismaz 4m no kaimiņa robežas

·         Saimniecības ēkas jābūvē vismaz 1m no robežas, bet ar tādu aprēķinu, lai līdz kaimiņa dzīvojamo telpu logiem būtu vismaz 6m

·         Blakus kaimiņa teritorijai esošu celtņu augstums nedrīkst pārsniegt 4,5m.

·         No ēkām un kokiem krītoša ēna kaimiņa dzīvojamās ēkas logus nedrīkst aizēnot ilgāk par 2,5 stundām diennaktī ( to aprēķina, zīmējot insolācijas grafikus, taču ievērojot būvēšanas attālumus, parasti problēmas nerodas)

Nākamie, ar ko jārēķinās, ir ģeogrāfiskie faktori.

Augsnes sastāvs var būt ļoti dažāds arī vienā nelielā gabalā. Pamatgrunts Latvijā mēdz būt smilts, smilšmāls, māls vai mālsmilts, mežainā vietā virskārta būs kūdraina, retāk ieplakās var būt melnzeme. Ja gabals ir jauns un tukšs, nošķūrējot velēnu pēc būvdarbiem, parasti paliek diezgan neauglīgs, nezāļains gabals. Tad ar pamatgrunti nav ko daudz rēķināties, tāpat melnzeme tiks vesta virsū. Ja izrādās, ka ir kūdraināka vai melnzemi saturoša augsne – to gan vajadzētu izmantot. Vecā dārzā augsne parasti ir samērā auglīga, bet var būt ļoti nezāļaina.

Svarīgs faktors, ko grūti mainīt, ir augsnes irdenums un ūdens caurlaidība. Ja apakšslānis būs blīvs māls, pa virsu var vest melnzemi pat metru – tāpat krāsies mitrums, ja nebūs ierīkota drenāža. Virs jūrmalas kāpu smilts gluži otrādi – ūdens augsnē neturēsies, dabīgu dīķi ierīkot vispār nav iespējams. Jārēķinās arī ar gruntsūdens augstumu dažādos gadalaikos – ir vietas, kas pavasaros mēdz pārpurvoties, citur vasarā ūdens pat akās pazūd. Mitrā vietā jau laikus jāieplāno ūdens novadīšanas sistēma – grāvīši, kas novada ūdeni kādā akā, dīķī vai centrālā novadgrāvī. Grāvīšus var izmantot kā dekoratīvu dārza elementu – krastos ieaudzēt mitrummīlošos piekrastes augus, pār tiem sabūvēt dekoratīvus tiltiņus, aizsargsētiņas, un sastādīt nokarenās formas kokaugus.

Pie ģeogrāfiskiem faktoriem jāmin arī valdošie vēji , īpaši nozīmīgi tie ir piejūras rajonos. Ja vieta ir atklāta un vējaina, parasti paveras skaista ainava, bet dārzā uzturēties nebūs mājīgi. Šādās vietās plānojot teritoriju, jāpiedomā pie vēja aizsargstādījumiem vai dekoratīvām sienām. Tuvu jūrai vēju jūt pat starp kokiem , toties jūras veselīgais gaiss šo trūkumu kompensē. Reizēm atpūtas zonu aizvējā ierīko tieši pie mājas, vai arī izmanto esošo reljefu – no mājas kalnā paveras plašs skats uz pļavām, bet nogāzē ierīkotas puķu dobes un atpūtas stūrītis.

Debespuses svarīgas kā māju ieprojektējot, tā arī augus izvietojot. Tās ietekmē gan apgaismojumu dažādās diennakts stundās, gan vēja asumu, gan arī nedaudz temperatūru. Saimniecības ēkas un šķūņus ērti izvietot ziemeļu pusē, kas citādi nav ērti izmantojama. Pie viena šķūnītis radīs aizvēju, tā dienvidu sienu var izmantot āra darbiem vai atpūtas stūrītim. Toties dienvidu saulē negribēs augt daudzas rododendru un skujeņu sugas, tās labāk izvietot citās dārza pusēs.

Zonējums ir pamats jebkuras teritorijas plānošanai. Ir dažas lietas, kam jāatvēl vieta jebkurā plānojumā – ērta ieeja mājā, saimnieciskais stūris, vieta automašīnai (ja nav automašīnas, vienalga jāpadomā par ērtu piebraukšanu ciemiņiem, ārstam vai kādai citai automašīnai).

Ieeju dārzā un mājā var akcentēt visdažādākajos veidos, vai arī veidot neuzkrītošu, bet funkcionālu. Virs ieejas var izveidot metāla, koka vai zaļu augošu arku, akcentēt to ar kādu lielāku akmeni, dekoratīvu koku, laternu vai vārtustabu. Veidojot apstādījumus pie ieejas teritorijā, jārēķinās, ka ziemā šī ir vieta, kur regulāri tiek tīrīts sniegs – tiem nevajadzētu traucēt sniega šķūrēšanai, kā arī tie nedrīkst ciest zem sašķūrētajām kupenām. Ja var atļauties, pastāv iespēja zem bruģa seguma iestrādāt sildkabeļus, kas sniegu nokausē. Jāpadomā, kā tiks veidots ceļš no ieejas līdz namdurvīm – kājāmgājējiem vai braucējiem, vai abiem kopīgs. Ja māja tiek lietota tikai kā vasarnīca, to var arī speciāli neveidot, bet staigāt brīvi pa zālienu, tomēr visu gadu apdzīvotai mājai šis variants nebūs ērts. Ceļa segumu veidi pieejami visdažādākie – no grants un oļiem līdz visdažādākajiem bruģakmeņiem un dekoratīvajām plātnēm. Interesanti izskatās koka bruģis – no vertikāli liktiem impregnētiem baļķīšiem vai horizontālām brusām. Mazpilsētas ainavā labi iederas ķieģeļu klājuma celiņi. Izvēloties ceļa platumu un segumu, jāparedz, kas pa to pārvietosies – ja ikdienā tiks braukts ar vieglo automašīnu, bet šad tad tomēr var nākties izmantot kravas auto pakalpojumus ( atkritumu izvešana, zemes vai malkas pievešana), tad vai nu jāliek tādas izturības segums, lai pa to var braukt arī kravas auto, vai jāparedz atsevišķi saimnieciskie vārti. Reizēm dārza teritorija ir tik maza, ka tajā automašīnai nemaz nav kur iebraukt un tā tiek atstāta uz ielas vai garāžā. Tādā gadījumā jāpadomā kāds risinājums, lai paša un viesu auto neizbraukātu ielas malas zālienu – jāierīko kāda grantēta vai bruģēta ceļa nomale. Kājāmgājēju celiņiem optimālais platums ir 30-40 cm, automašīnai vajadzēs 2m. Ja nepatīk vienlaidu bruģējums autoceļam, bet vēlaties tomēr gludu un sakoptu pamatu braukšanai, var izmantot ekobruģi (betona bruģis ar dažādas formas caurumiem, kas veido rakstu), vai arī vienlaidu bruģi ieklāt divās rindās tikai zem riteņiem. Jāpadomā, lai būtu ērti gan iebraukt pagalmā, gan izbraukt no tā un apgriezties.

Ap katru māju notiek kaut minimāla saimnieciskā darbība – pat ja ir tikai zāliens ar dažiem kokiem, jāpadedz, kur tiks glabāta nopļautā zāle un kritušās lapas, kā arī darbarīki. Zāli vispraktiskāk sakompostēt un izmantot augsnes ielabošanai – to ērti var darīt speciāli kompostēšanai paredzētās 2-3-daļīgās tvertnēs, izmantojot biokompostētājus ātrākai substrāta pārstrādei. Turpat var pārstrādāt organiskos virtuves atkritumus. Pārējiem atkritumiem jāparedz vieta tvertnei, kas ērti pieejama gan no mājas, gan atkritumu izvedējiem. Reizēm atkritumu tvertni ierīko atsevišķā nožogojumā, kas pieejams gan tieši no ielas, gan no pagalma. To var veiksmīgi nomaskēt ar dekoratīviem žodziņiem, var apaudzēt ar vīteņaugiem vai piestādīt kādu skaisti ziedošu krūmu. Ja māja tiek autonomi kurināta, jāparedz vieta kurināmā glabāšanai un piegādei – malkas šķūnis, gāzes vai šķidrā kurināmā tvertne. Lielāka saimnieciskā daļa būs vajadzīga , ja tiek izmantota speciāla dārza tehnika, vai veikti kādi specifiski darbi.  Jo nozīmīgāka paredzama saimnieciskā darbība, jo rūpīgāk jāpadomā par šīs zonas vizuālu nodalīšanu no dekoratīvās un atpūtas zonas.

Tātad – atpūtas zona, kas paredzama gandrīz katrā dārzā. Atpūtas vietu cilvēki mēdz ierīkot attālākā dārza malā, nostāk no garāmgājēju un svešinieku acīm, vai paslēpt  aiz kāda dzīvžoga, aizslietņa, krūmu grupas. Vietas izvēlē parasti jāizšķiras starp omulīgu saulainu stūrīti , kas tomēr karstā vasaras dienā nebūs baudāms, un ēnainu lapeni vai koku paēnu. Pietiekami lielā dārzā var paredzēt abas atpūtas vietas. Piemēram, bērnu rotaļlaukumu un saulainu zālienu ar ūdensbaseinu, un zāliena malā lapeni zem liela ozola vai kļavas. Ugunskura vietu parocīgāk ierīkot netālu no lapenes vai dārza galda, taču ne zem koku zariem. Ja nevēlamies atklātu ugunskura vietu, var izbūvēt dārza kamīnu. Kamīns pie viena parasti tiek izmantots grilēšanai. Tādus var iegādāties arī jau gatavus, taču ne vienmēr skursteņa vilkme ir pietiekama, reizēm jāpagarina skurstenis. Individuāli mūrēts kamīns, protams, ir oriģinālāks un labāk kalpos tieši jūsu vajadzībām. Ja dārzs ir neliels, saulainajam atpūtas stūrītim noēnojumu var panākt ar vīteņaugu režģiem vai pergolām, kā arī ar dažādiem saliekamiem un pārvelkamiem jumtiem no speciāla audekla.

Lielākā daļa dārza īpašnieku vēlas dārzā audzēt arī kaut ko pašu galdam noderīgu. Biešu un kartupeļu vagas lai paliek lauksaimniekiem, taču ogas, svaigus dārzeņus un garšaugus ērti saplūkt turpat dārzā. Vienīgi jāatceras, ka dobes prasa kopšanu, ne vienmēr vasaras vidū atrodas pietiekami daudz laika laistīšanai un ravēšanai. Sakņu un garšaugu dobes var veiksmīgi pārvērst par dekoratīvu dārza elementu – stādot un sējot skaistās lokveida vadziņās vai ģeometriskos laukumos, pamīšus  kombinējot dārzeņus ar dažādu krāsu un faktūru lapām. Ar augstajām pupām, kas zied koši sarkaniem un baltiem ziediem, var noaudzēt kādu neizteiksmīgu žoga gabalu vai piesegt šķūņa sienu, kā arī sastādīt tās ap zaru slieteni, kas uzskatīsies kā ziedošs stabs. Dekoratīvas lapas ir sarkanajām un lapu bietēm, kabačiem, bazilikam, arī diļļu galvas labi izskatās pat starp puķēm.

Dekoratīvā zona ir katra dārza pamats, jo visas mūsu pūles galvenokārt ir skaista skata radīšanai. Kopta dārza pamatā jebkurā gadījumā ir zāliens - uz tā izceļas stādījumi, dobes, celiņi un citi dekoratīvie elementi. Arī dekoratīvos stādījumus plānojot, jau laikus jāapzinās, cik darba gribēsiet veltīt dārza kopšanai. Visvienkāršāk kopjams ir zāliens, kurā sastādītas atsevišķas kokaugu grupas mulčētā apdobē, taču dārzu mīļotājiem parasti ar to nepietiek. Lai kādas dobes arī neplānotu, jāraugās, lai tās netraucētu brīvi un ērti pārvietoties pa dārzu, kā arī lai būtu ērti apkopjamas no visām pusēm. Ja mājā ir mazi bērni, vēlams iztikt bez dzeloņainiem un izteikti indīgiem augiem, lai bērnam dārzā nebūtu ierobežojumu pārvietoties.

Savas korekcijas dārzā ievieš mājdzīvnieki, īpaši jau suņi. Ja suns dzīvos konkrētā vietā – pie ķēdes vai voljerā, tam jāparedz pietiekami liela vieta, lai dzīvnieks varētu izkustēties. Suņa vietai jābūt netālu no ieejas, lai dzīvnieks redz nākam un ejam saimnieku un viesus, taču tā, lai netraucētu pārvietoties cilvēkiem un automašīnām. Jāņem vērā suņa šķirnes raksturs – vai suns ir sabiedrisks, mīl bērnus, vai ir nikns sargsuns, vai vientuļnieks, kas vada dienas kāda koka paēnā. Ja sunim nav paredzēta konkrēta vieta un tas skraida pa visu dārzu, jārēķinās, ka dobes šad tad tiks izbradātas. Daudziem suņiem var iemācīt nekāpt tieši dobēs, taču, ja aiz sētas parādīsies kaķis – instinkti ņems virsroku pār audzināšanu. Šādā variantā iespējams, ir vērts norobežot ar stiepļu vai koka žodziņiem sakņu dārzu un mīļākās puķu dobes, kā arī baseinu un bērnu smilšukasti.

Dārza zonas vizuāli var dabiski pāriet viena otrā, kā arī var būt atdalītas ar zemiem dzīvžodziņiem, dekoratīvām sētiņām, akmeņu krāvumiem vai mūrīšiem

Ja reiz plānojam dārzu, jāpadomā par stilu, kādā tas tiks ierīkots. Pamatlikums ir tāds, ka dārza stilam jābūt pieskaņotam mājas stilam, un, protams, dārza īpašnieka gaumei un dzīvesveidam. Avangardiskai stikla un betona celtnei nepiestāvēs lauku dobes un augļudārzs, tāpat vecinātai guļbūvei nepietiks ar zālienu un akmensdārziņu. Izvēles iespējas tomēr ir ļoti plašas, parasti ir tikai dažas lietas, ko grūti saskaņot, un ja rūpīgi plāno, tad iespējams ir viss. Mazpilsētas klasiskā ainavā gribat iekomponēt japāņu dārza stūrīti – kāpēc ne?! To var ierīkot piemēram, pie vecā šķūņa sienas, nodalīt ar vīteņaugu sienu vai niedru pinuma aizslietņiem. Ja dārza centrālā daļa ir zāliens, tā vienā malā var būt viena stila dārzs, bet otrā malā pavisam savādāks. Lauku vidē dārza kopējais stils noteikti būs savādāks, nekā pilsētā starp citām ēkām. Pie viena jāpadomā arī par teritorijas kopējo iežogojumu. Reizēm starp kaimiņu dārziem pieņemts nebūvēt necaurskatāmus žogus, bet uzstādīt stiepļu pinumu. Šādā gadījumā, nebojājot kaimiņattiecības, var izlīdzēties ar dzīvžogu stādījumiem vai krūmu grupām.  Koku stādīšanai uz robežas nav noteiktu ierobežojumu (jārēķinās vienīgi ar ēku noēnošanas noteikumu), taču kaimiņam ir visas tiesības apzāģēt koku zarus, kas iestiepjas viņa teritorijā un ar ražu arī var nākties dalīties.

Galvenie akcenti dārzā ir ēkas un koki. To izvietojums jāpārdomā visrūpīgāk, jo vēlāk ko mainīt būs grūti. Arī koku pārstādīt veiksmīgi var vēl pirmos piecus gadus pēc iestādīšanas, vēlāk tas var arī neizdoties. Nozīmīgi akcenti teritorijā var būt arī akas vinda, lapene, grava, liels akmens, dārza kamīns, baseins vai ūdenskritums. Jāraugās, lai visi augstie un nozīmīgie veidojumi būtu pamanāmi no vietām, no kurām uz tos paredzēts vērot. Koki stādot ir nelieli, taču izauguši var noēnot vietas, kurās bijām cerējuši uz saulainu atpūtu. Krūmāji un skujeņi mēdz izplesties un aizņemt vietu, kas bija paredzēta zemākiem krūmiem un puķēm. Tādēļ starp ilgmūžīgiem augiem, kas ar laiku aizņems daudz lielāku platību, nekā sākumā, ir izdevīgi sastādīt īsmūža ziemcietes vai paklājaugus.

Sīkākas detaļas un atsevišķas dobes var arī speciāli neplānot, tikai izdomāt stādāmo augu sarakstu, ievērojot katra auga augstumu un vietu, ko tas aizņem platumā. Ja tomēr gribat saplānot arī dobes, tās ērtāk būs zīmēt lielākā mērogā uz atsevišķas lapas. Veidojot dobes un krāšņumaugu stādījumus, var izvēlēties augusi, kas ziedēs vai priecēs ar dekoratīvām lapām no agra pavasara līdz rudens salnām. Ziemā zaļos akcentus dos skujeņi, bez tam var iestādīt arī kādu kokaugu ar dekoratīvu mizu – grimoni vai māka ievu. Viengadīgo vasaras puķu dobes praktiski nav vērts plānot, jo tās domātas ik pavasara radošo fantāziju īstenošanai. Viengadīgās puķes nav parocīgi stādīt pa vidu daudzgadīgiem augiem mulčētās dobēs, jo stādot mulča sajaucas ar augsni un zaudē daļu savu funkciju – tām labāk paredzēt atsevišķu vietu.

Plānojot dārzus ,mēdz zīmēt vizualizācijas – zīmējumus perspektīvā, kas attēlo plānojamo vietu pēc 5-10 gadiem kādā no gadalaikiem. Vizualizācijās ir vērts ietvert kokaugus, krūmājus un citus lielāka izmēra elementus, kas ir paredzami un daudzmaz nemainīgi gadu gaitā. Dobēm tik detalizēts attēlojums parasti nav vajadzīgs, jo tās ir ļoti mainīgas gadu no gada un arī vienas sezonas laikā.

Galvenais, plānojot savu dārzu, ir idejas un radoša pieeja, kā arī savu praktisko un finansiālo iespēju apzināšanās. Ne viss ieplānotais noteikti jāierīko uzreiz, dārzs var tapt pamazām, gadu no gada kaut ko piestādot un labiekārtojot, taču svarīgi apjaust vadlīnijas, galveno zonējumu un lielākos akcentus, ko papildināt ar sirdi un skatu priecējošiem ziediem un stādiem.

Nav komentāru

Komentēt