Indijas vīzijas. Pitalkhoras alu templis.

Pitalkhoras budistu alas  

Šīs ir līdzīgas Adžentas alām gan vizuāli, gan pēc noskaņas, bet stipri mazākas un ar nedaudz atšķirīgu enerģētiku. Arī šeit bijušas apgleznotas sienas, senais hīnajānas budisms un noslēgta tempļa dzīve. Arī šīs alas iekaltas klintīs stāvas kalna nogāzes vidusdaļā, apakšā tek jauka burbuļaina upīte, kas sākas ar ūdenskritumu.

Pirmā interesantā vieta ir apaļas iedobītes vietā, kur kalnu strautiņš tuvojas ūdens krituma vietai. Tomēr to jēgu neizdodas nolasīt, vien īsā vīzijas mirklī virs tām paceļas tāda kā aromātiska migliņa…. Enerģētiski šī vieta joprojām ir ļoti aizvērta.

Ari tā tiek apsargāta un indiešu sargi rāda ļoti nepamierinātas sejas, kad ierauga mūs, bet mēs viņiem neko vairāk par iebraukšanas maksu netaisāmies dot…. Toties te mēs sākumā esam vienīgie apmeklētāji (vēlāk parādās kāda skaļa indiešu ģimene).

Pitalkhora, mazā telpa.

Kādā telpā, kas rādās kā guļamtelpa, atnāk vīzija par šīs vietas rašanos un beigām. Agrīnie budisti (kas ļoti maz atgādina tagadējos budistus) šeit ienākuši, jo no kaut kā bēguši. Atvēruši šajā nomaļajā vietā savu apmetni, kur gan rituālus veikuši, gan dzīvojuši. Bijušas kazas un tādas kā antilopes, pieradinātas.
Dzīvojuši un rituālus veikuši gan vīrieši, gan sievietes, bet ne visi kopā – katrai cilvēku “sugai” bijuši sava ala dzīvošanai. T.i. rituālu veicēji vīrieši ar sadzīvisko darbu veicējiem dzīvojuši atsevišķi, vēl citas grupas arī atsevišķi.
Apkārt bijis kaut kāds karš, tādēļ ir izveidots enerģētiskais valnis aizsardzībai. Drošāk ir bijis, jo šī vieta tādejādi kļuvusi neredzama, bet valnis traucējis veikt pasaules harmonizēšanas rituālus…. Un krājusies neiztērēta enerģija.

Tad pēc daudz gadsimtiem, kad neiztērētā rituālu enerģija par daudz uzkrājusies, tā pārrāvusi enerģētisko aizsargvalni un vietā ienākuši iebrucēji. Budisti ir bēguši un pirms tam paspējuši enerģētiski aizslēgt šo vietu, lai tā vairs nedarbotos. Ir palikušas grāmatas, kaut kādi zīmējumi un audumi, un tas, kas uz sienām.
Izskatās, ka ir dedzināts, tādās ugunsgrēks.

Pitalkhora, ūdens ala 

Mazgāšanās un rituālu ūdens ņemšanas vieta. Nekas liels nerādījās, sadzīviskas ainas (šoreiz te bija arī sievietes un bērni), bet tā nebija tāda fiziska mazgāšanās, drīzāk attīrīšanās rituāli ar kalna avota ūdeni un dūmiem, ko kvēpināja ūdens malās.
Kad iegāju rituāla vīzijā, ūdenī sāka spīdēt ļoti skaistas līnijas – krāsas balta, zeltaina, zili zaļa. Skan klusa tinkšķoša mūzika, kāds klusu dzied mierīgu dziesmu… Šķiet, ka tā var visus dvēseles grēkus izskalot, un ne tikai par sevi vien. es gan tikai kājas noskaloju - ūdens auksts, kā jau no kalniem.

Kaut kur attālu atgādina mūsu pirts rituālus.

Pitalkhora, pie stūpas. Balradžs spēlē hangu.

Sēžam mazā telpā vairāki cilvēki ar nelielu, senu Buddas stūpu, kas ir pavisam dzīva un aktīva – nav skaidrs, vai pamodināta, vai nav paspēta aizvērt…..
Hanga skaņas iet cauri sienām, atver klints blīvumu un aiznes tālu izplatījumā, reizē ar visām skaņām un sajūtām ļaujot palikt šeit.
Manī skaņu raksti un līnijas centrējas ap saules pinumi, no turienes apmet kūleni ap sirdi un aiziet tādā plašā kūlī uz augšu, kur izplešas un savienojas ar zvaigžņu starojumu.
Ir sarkanas un zeltainas stīgas, ir gandrīz baltas, un tam pa vidu gaiši, mirdzoši ģeometriski raksti. Raksti griežas no stūpas, tā it kā ražo rakstainu, krāsainu sniegu un bārsta to sev visapkārt, cauri mums un kalnam.
Ķermenis tai griešanās kustībai šūpojas līdzi….
Līnijas var arī apzināti virzīt, var aptīt ap sevi, izlaist visur caur savu ķermeni un auru.
Kad hangs beidz skanēt, līnijas apmēram 2 minūtes vēl ir, pamazām savācas atpakaļ manī un krāsainais putenis aiziet atpakaļ stūpā.

_______________

2025.g.  Marija Sils