Indijas vīzijas. Kadžuraho.

Kadžuraho, rituālu pakalns 

Vieta netālu no tantras tempļiem (kuros līdz vīzijām tikt neizdevās).  Gids stāsta, ka vieta esot ar lielajiem tempļiem saistīta, bet tā tomēr šķiet tik atšķirīga – senāka, vizuāli vienkāršāka, bet enerģētiski daudz jaudīgāka – ka šī saistība neliekas ticama.

Toties šai vietā jau ieejot rādās enerģijas virpuļi, ar kuriem var savienoties – iespējams, nospiedumi laikā no senajām rituālu dejām, kuras te esot dejotas.
Vietā nolasās vairāku laiku nospiedumi, tā ir ilgi kalpojusi un sadarbojusies ar cilvēkiem un te arī pati Zeme piedalās rituālos.

Vīzija – nakts, apziņu paplašinoši dzērieni un dejas, kas iekustina enerģijas, svelpjošas, dzinkstošas un arī melodiskas skaņas. Dejo pārsvarā sievietes, ar rokām, kājām un ķermeņiem šūpojot un griežot enerģijas ap sevi gluži redzamā veidā. Kaut kas tajā atgādina manas bērnības dejotājas ar lentēm, kas taisīja virpuļus gaisā – tikai te lenšu vietā ir Spēki.
Un ir cilvēki, kas mierīgi sēž vai guļ – viņi tai visā piedalās ar domu spēku….
Šķiet, ka tādi bijuši patiesie tantras rituāli.

Kadžuraho, mazā svētvieta

Blakus seno rituālu vietai pavisam mazs pakalniņš ar mazu lūgšanu vietiņu, kurā pat ieiet nevar. Tādas te ir šur tur, bet šī piesaistīja īpaši. Tajā salikti ziedi, svecītes dedzinātas un smaržkociņi arī, kaut kādas čaumaliņas mētājas…. Un tam pa vidu – mazu zirdziņu figūriņas.
Kāds iesējis sdaās amtenes....

Vīzija – mazi, autiņos ietīti bērniņi…. Šķiet, ka nedzīvi, sejas neredz. Gaisā caurspīdīgs, kā ziepju burbulis, bērna tēls, ko nes prom tādi kā debesu zirgi, bet tā kurstība visu laiku atkārtojas, nekad nebeidzas.
Un ir sievietes, kas lūdzas…. Ir asinis no viņām… tās ietek zemē un zeme pabarojas no tām, izaug ziedi – sarkani uz ērkšķainiem kātiem. Sievietes pamazām iztek zemē un pārtop par šiem augiem, kas uzzied un nobirst.
Kādi lieli putnu spārni aizslauka prom šos sadrupušos augus….

Pasaulē vienmēr, visos laikos pie sieviešu ķermeņiem ir klauvējušies bērniņi, kuriem nav atradusies vieta - šķiet, ka šeit ir piemiņas vieta tieši tādām dvēselēm. Varbūt aŗi tiem, kas paši izvēlējušies agri no pasaules aiziet. Jo te tādi viegli vārti uz debesim veras. Un ir, ka pavada uz To pasauli.
Skumja vieta, bet ļoti smalka un skaista, kaut arī pilnīgā savvaļā.

Kadžuraho Zeme

Jauna Zeme, jauni klani, kas vēl nesen (tikai dažus gadsimtus atpakaļ) pēdējo reizi elpojuši un kustējušies!
Zeme jūtami elpo – sēžot kalnā, ielejas malā, var just, kā tā cilājas. Tā rada savus, zemes stāstus, kas cilvēkam ir diezgan grūti uztverami, atkal jau būtu jāķeras pie zīmēšanas… Bet te līnijas un raksti ir savādāki, kā alu tempļos – te tie vijas kā saknes, kā čūskas, kā ūdens tērces…. Pa vidu tam iet tāda vibrācija, trīcēšana, kas to visu šūpo un reizē piepilda.
Zeme rāda, kā tā ir šķēlusies un plīsusi, kā atkal savienojusies, kā tā audže savus dārgumus – kristāliskos akmeņus.
katrs kristāls ir zemes elpas izpūsts un kādas enerģijas piepildīts. Tas aug tikmēr, kamēr zemei ir šī enerģija šai vietā. Zeme viena elpa ilgst simtiem gadu, un kristāla izaugšanai tādas elpas ir vajadzīgas vairākas – tādēļ mums jāgaida ilgi un pacietīgi, kamēr zeme izaudzēs tos kristālus, ko mēs vēlamies. Mēs paši tos nekad nesaņemsim, bet mūsu bērni gan… tad nu domājam – ko vēlamies, kad esam tik atvērtas zemes tuvumā.
Arī šai Zemei tika hanga skaņas, un tā sāka elpot kopā ar skaņām, plazma starp zemes spēka līnijām sāka vibrēt līdzīgi skaņām, un zeme klausījās…. Tas ir drusku neparasti – klausīties kopā ar zemi, klausīties kā viņa dzird. Un tas paliek cilvēkā uz ilgu laiku, jo zeme elpo ilgi un lēni.

_______________

2025.g.  Marija Sils