Indijas vīzijas. Elloras alu tempļi.

Ellora, Džainu templis 
Elloras alu tempļu kompleksa galējā vieta - šķiet, ka vissenākā. Džainistu svētvieta, kurā viņi reizēm paciemojas arī tagad, tērpušies savā vissvētākajā apgērbā - t.i nekādā.... un šeit, savā templī, viņiem to neviens neliedz, neskatoties uz to, ka apkārt staigā tūristi.

Nakts, tumsa, cilvēki sēž tempļa zālē pa perimetru, šur tur gaismiņas, dūcoša skaņa.
Ir diena, kas Zeme veras vaļā. Tas jāpiedzīvo, jo tas savieno ar Zemi, ar šo kosmosu, ļauj būt savējam uz Zemes (kuras vārds sākas ai IIja….) un avīt savas stīgas ar Zemes stīgām.
Telpas vidū vīrietis un sieviete tantras pozās, kas reizēm mainās. Viņi izpilda rituālu, kāds to vada no aizmugures, pārējie piedalās.
Pagalmā arī ir cilvēki, diezgan daudz, dažādās pozās. Tur arī ugunis, kā lāpas / lukturi kātos.
Laiks ir karsts, zaļumu daudz, vasara. Varētu būt Saulgriežu svētki.
Tiek ļoti cienīts un pielūgts Laika rats – tas kaut kur pagalmā atrodas, liels, kustīgs ritenis (tagad tāds tur vairs nav), šķiet, ka no koka, krāsains.
Tiek nesta apkārt svētā dzira, ko dzer no kopīgas, lielas krūzes – kaut kas apziņu mainošs. Pēc tam sākas kustība un vīzija izzūd.

Ellora, mazais Džainu templis

Atrodas nomaļus, nost no tūristu takas, bet aicina pa gabalu – tā arī to atradu....

Ūdens pielūgšanas vieta. Vieta, kur apcerē laisties tālu pa laika līnijām, mācīties un ieklausīties sevī, kur runāt ar Dieviem. Ļoti mierīga ikdienas aina.
Kāds kaut kur aizmugurē griež akmeni ar svelpjošu skaņu un veido templi, kāds kaut ko urbj.
Priekšējās telpās sēž cilvēki (vīrieši) savos procesos ieslīguši, ir kvēpināmie dūmi un ūdens krūzes dažādās vietās. Ļoti liels miers ap šiem cilvēkiem. Viņi domās attīra pasauli un Zemi, tas ir viņu darbs, par to citi cilvēki viņiem ceļ šo vietu un rūpējas par viņiem.
Malējā telpā tiek gatavots ēdiens (tas smaržo).
Pa taku aiziet sieviete, kaut ko nes. Aiz viņas iet kaza.

Ellora, Kailash templis 
Šis no celtniecības viedokļa ir visneparastākais templis, mūsu prātiem pilnībā neizprotams. Esot ap 2000 gadu sens, kas varētu atbilst realitātei, tikai, tajā atrodoties (kā citās senajās vietās) laiks vai nu zaudē savu nozīmi vai šķiet kaut kāds citādi “izstiepts”.

Centos nolasīt gaisā kādu bildi par šī tempļa tapšanu (jo tā tehniskais izpildījums ir kaut kas mūsu prātiem neaptverams), bet nekas saprotams nerādījās – tikai uguns un ritošas detaļas, bet, kā tās darbojās – nav ne jausmas.
Tā kā te ir ļoti daudz cilvēku, nav viegli dabūt tiem cauri savu uzmanību, bet  pāris momentos izdodas Jāsaka, indieši ir ļoti toleranti pret cilvēkiem, kas izdomā apsēsties kaut kur cilvēkiem pilnas ejas malā un iemeditēties…. Bez manis līdzīgi uzvedās vēl 1 vīrietis, bet mana skumīgā angļu valoda neļāva ar viņu apmainīties iespaidiem… tomēr mēs atpazinām viens otru un sapratām, ko otrs dara.

Kaut arī šis ir salīdzinoši cilvēciskāks veidojums par Adžentas alu tempļiem, vīzijas nāk pavisam ne no cilvēku pasaules. Varbūt tāpēc, ka cilvēciskajiem līmeņiem  traucē patreizējo cilvēku staigāšana. Iespējams, šīs vīzijas būtu vieglāk kādreiz uzzīmēt, ne aprakstīt. Kopumā var teikt, ka tie krāsu un līniju raksti stipri vien atgādina psihodēlisko Spēka augu vīzijas un daļēji arī sajūtas.

Galerijas malā…..krāsas – pasteļtoņi, dominē rozā, violets, dzeltens, okers, ir arī gaiši zaļš, pelēkzils un kombinācijas no visa tā.
Skaņas, kas apkārt fiziskā pasaulē, pieklust, un parādās tāda kā smalka sīkšana, kas nāk no augšas. Nedaudz atgādina kristāla bļodu skaņas, bet daudz smalkākas un maigākas.
Smadzenes ļoti ātri pārslēdzas meditatīvā, paplašinātā režīmā – vieta tam ir ideāli piemērota. Pieļauju, ka centrālos punktos tas notiktu vienā momentā, bet tur ir jezga pašlaik….
Visa uzmanība aizpeld dievišķos plānos, rodas skaidra izpratne par tām dažām cilvēku pasaules tēmām, kas vēl saglabājušās galvā. Jūtu, ka tikmēr, kamēr tā sēžu,  šīs tēmas kaut kur smalkā plānā strauji kārtojas. Un, ja man iedotu pasūtījumu – padomāt šai mērogā par jebkādu citu tēmu, arī tā varētu kārtoties.
Grūti pat iedomāties, kāda jauda bijusi tempļa kalpotāju jaudai tai laikā, kad tie ar ko tādu nodarbojās šeit!

Alas dziļumā, ēnā….šeit mazāk traucē cilvēku ņudzoņa, sajūtas un vīzijas līdzīgas, tikai tagad tās vairāk skar arī mani. Visi krāsu raksti un līnijas iet man cauri. Es cenšos izveidot šīm dievišķajām līnijām nospiedumus savā ķermenī / aurā, daļēji tā kā sanāk.
Skaņas te tagad nāk ne tikai no augšas, bet no visām sienām, un ir skaļākas. Pieņemu, ka šī var būt laba dziedināšanas vieta dažādām kaitēm, jo visa cilvēka būtne tiek caurstrāvots ar dievišķu, atjaunojošu enerģiju ļoti manāmā veidā.

Ellora, pie Nandi gotiņas

Es nezinu, kāpēc vēsturnieki runā par Nandi vēršiem, jo šī ir viennozīmīgi sievišķīga, radoša un mīloša enerģija. Patiesībā vienīgā, kas mani hinduismā tā pa īstam uzrunā. Nandi gotiņas namiņš ir pilnīga miera osta – tur varētu uz dzīvi apmesties!
Akmens tēls ir ļooti dzīvs, ar to var sarunāties, tam patīk, ka to aplaista ar ūdeni un izrotā ar ziediem, kas bija pa ceļam paķērušies somā.
Un tad, kad es atspiežos pret akmens gotiņu, tā  sāk rādīt….

Ir pļavas kalu nogāzēs, pilnas rozīgi dzeltenām puķēm, no kurām šķiļas bērniņi – tie izlec no ziediem un smiedamies aizskrien pa kalnu lejup…. Saule ir maiga un saudzīga, ir vēls rīts, kad jau silti, bet vēl nav pārāk karsti…. kalnu gaiss šūpo Saules starus un visapkārt skan tāda klusa sanoņa, kā bites vai mazi purniņi lidinātos. Un ir skaidrs, ka šī ir vieta, kur vienmēr ir tāds vēlīns rīts, kur nekad nav ne vakars, ne nakts.
Bērni, kad noskrien no kalna lejā, satiekas ar pieaugušajiem un it kā ieplūst tajos. Ne visos – tikai tajos, kas tos ierauga un stiepj tiem pretim rokas. Pieaugušo rokas satiekas ar bērnu rokām un tie ieplūst viens otrā…. Bērni izzūd, bet pieaugušie sāk izskatīties jaunāki un veselāki. Tomēr tie turpina savas ierastās dzīves un ar laiku sāk sadrupt…. It kā būtu no māla, vai no zemes…. Kamēr noķer atkal kādu bērniņu un savienojas ar to.
Tad vēl ir tādi pieaugušie, kas ir kā no metāla veidoti – tie nedrūp tik ātri, bet tie nevar ar kalna puķu bērniņiem savienoties. Tajos nav dzīvības un tie ne dzird, ne redz šo visu. Toties viņiem var nomainīt metāla detaļas, kā robotiem.
Kādu brīdi šo visu vēroju, tad paskatos atkalu z kalna pusi – no tā joprojām skrien mazi bērniņi lejup pie lielajiem cilvēkiem. Un kalna stāv Nandi – tā elpo un tas viss notiek no viņas elpas! Nandi gotiņas elpa ir atjaunošanās spēks – mums tikai jāpieņem tas, ko tā izelpo! Nu un varbūt kādreiz tā jāpacienā…. Ar savu uzmanību.
Pa to laiku gar kalnu galotnēm kā caurspīdīgi mākoņi plivinās lieli dievību tēli.

Ellora, rituālu zāle 

Atveras laika vārti uz kādreiz šeit notikušu rituālu. Tas neatgādina nekādas no patreiz zināmajām reliģijām, kaut arī šajās alās dominē Šivas tēli un lingami.
Rituāls kaut ko sveic un modina – tajā piedalās vīrieši, tunši krāsotos apmetņos (kājas un rokas redzamas) ar zeltainiem rakstiem.
Ir dažādi skaņu instrumenti – garas taures, kā ragi, gongi un bungas, kaut kas mazāks pūšams malās un vēl kaut kas, kas plēšas atgādina.
Skaļa, svinīga muzicēšana mijas ar zemiem balss dziedājumiem.
Ir skaidrs, ka katram ir kāda noteikta vieta, kur stāvēt, un tas nav tādā pareizā, simetriskā ģeometrijā, bet pēc kaut kādiem citiem principiem (bioģeometrija varbūt?).
Ir krāsainas gaismiņas gar sienām, jo vispār ir vakars, krēslo….

_______________

2025.g.  Marija Sils