Indijas vīzijas. 1.daļa

Adženta, kalns, ienākšana

Spriedze un blīvums gaisā samērā lieli, tie pieaug, kājot lejup. Arī palielināts plašums un Lieluma klātbūtne jūtama. Vēl nekur neesmu bijusi, tikai tuvojos, bet ir pilnībā skaidrs – kurp jāiet, kur mani gaida (šī sajūta rodas jau, sākot kāpt lejup). Liriskie stāsti “sajutos kā mājās” te ir realitāte….
Skaidru vīziju nav daudz, bet sajūta tāda, ka pāri kalnam stiepjas neredzamu, bet jūtamu vadu / stiepļu / līniju / plūsmu klājiens, kam kalna augšā ir kaut kāds liels mezglu punkts, tāda kā sadalīšanās vieta.

Kalns ir jaunāks par apkārtni – šķiet, ka tam ir vulkāniska izcelsme, tas ir kā izlijis apaļajā ieplakā. Ieplakas forma ļoti atgādina meteorīta kritiena bedri. Upe lejā – kādreiz bijusi daudz pilnāka ar ūdeni. Tā plaisa, kur tek ūdenskritums – tā ir salīdzinoši jauna, bet tas viss ir senāks par alām un tempļiem, tas veido pamatu šai vietai.
Vieta kopumā kā skatuve un starta punkts reizē. Vēlāk, jau no tempļu zālē, top skaidrāks, kāpēc tā.

Adženta, mazā ala

Šī telpa nav rituālu vieta, bet tāda kā krātuve, kur kaut kas glabāts, lielos rituļos (varbūt paklāji vai kas tāds). Mierīga vieta – fonā skan dziesmas (ne šo laiku), cilvēku čalas un skraida bērni. Tātad – te bijis ne tikai templis, bet arī dzīves un mācību vieta. Tie, kas dzīvoja šeit, kas kalpoja tempļos, to darīja nepārtraukti, paaudzēs, un diezgan noslēgti no pārējās pasaules.

Cilvēki diezgan gara auguma, ap 2m gan vīrieši, gan sievietes, slaidām rokām un kājām, plakaniem plakstiņiem (mongoloīda iezīme) un raksturīgu pagarinātu augšžokli, kas palielina attālumu starp degunu un virslūpu.
Viņiem ļoti aktīvi rādās smalkie ķermeņi – it kā tie visu laiku vibrētu apkārt kā varavīksnes toņu apvalki, reizēm fiziskās un smalkās rokas kustas atsevišķi, reizēm kopā. Vadīt viņi prot visus ķermeņa plānus, un katrs var kustēties atsevišķi – skatos, kā tie to dara. Ikdienā tas nav bijis tik redzams, man notiek demonstrācija, bet tomēr viņu smalkie ķermeņi ir bijuši blīvāki, kā mums tagad. Kad kāds man pietuvina savu smalko enerģiju roku – ļoti labi var sajust.
Arī rituālās dejas varēja notikt ar smalkajiem ķermeņiem fiziskie vispār tiem nebija galvenie. Tas ir tantras pamatā – kustināt smalkos ķermeņus tā, lai tie dara vienas darbības, bet fiziskie tur var arī nepiedalīties, var būt mierā vai nedaudz kopēt smalko ķermeņu kustības.
Viņi saka, ka mūsu veida cilvēki tā īsti nevar, bet mēs varam skatīties un mācīties līdzīgi sajust. Jušana ir līdzīga tam, ko viņi izdara. Un ka kaut kad cilvēki atkal tā varēs, bet ne tie, kas tagad dzīvo.

Un tad nāk kara un masveida slimības ainas – daudzi mirst, tos dedzina tālāk gar upi, bet nenes ārā no šīs vietas. Pēc tam tempļi tika iekaroti un ostīti, bet pēdējie no to iedzīvotājiem tos paspēja daļēji “aizvērt” – līdz nākamo kalpotāju atnākšanai.
Kad atnāca nākamie – daļa telpu tika atkal lietotas, bet daļa nē. Par nākamiem man maz info nāk…. Nav īsti manējie, vairāk pēc hinduistiem izskatās.

Adženta, kambaris 

Šai kambarī ir glabāti kaut kādi rakstu krājumi – pakās, koka kastēs. Kāds arī gulējis, atpūties, bijis ar sevi vienatnē, lasījis to visu. Ir bijusi lampa, kaut kādas smaržu eļļas. Bet nekad svarīgs te nav noticis.

Skatos, kā lejā gar upi staigā cilvēki – vairāk sievietes un bērni, daži vīrieši kaut ko stumj, virza, ved…. Tiek vārīts ēdiens, mazgātas drēbes – krāsainas, košas, ar rotājumiem.

Un tad uzsnieg sniegs – ne tāds liels, bet krīt visam pāri baltas pārslas, kas drusku aizķeras koku zaros un lapās. Nav tik auksts, kā Latvijas ziemā, bet tāds kalnu dzestrums ir gan.

Tad vēl tādi kā ragaini bullīši, kā gotiņas kaut kur nostaigā…. Zvani skan…. Ugunskuri…

Adženta, rituālu zāle

Rituālu vīzijas skatos no zāles malas, aiz kolonnām. Notiek rituāls – ir gari, diezgan smagi, krāšņi tērpi, kaut kas uz galvas arī. Pārsvarā vīrieši, bet negalvoju, ka visi – šķiet, ka pie ārējām kolonnām ir kāda sieviete.
Zālē skan mūzika – tādas kā taures un gongi.
Ir kaut kādas ierīces, kas laiž ārā gaismas starus – tas ir galvenais rituāla mērķis, palaist šos starus! Staru krāsa ir gaiša, bet ir kādi toņi arī. Kad tie iet, rodas drusku rūcoša skaņa.
ir dažādas mazas, krāsainas gaismiņas, kaut kādas smaržas, dūmi…
Nakts….
Stari iet uz kalnu, ko aprakstīju sākumā, pa kuru ienācām Adžentas ielejā. Un no turienes tie tiek ar kaut kādām ierīcēm atstaroti tālāk pasaulē!
Spoguļiem šeit ir ļoti liela nozīme – gan zālē, gan kalnā staru laišanai un virzīšanai tiek izmantoti spoguļi, kas tos pārnes tālāk dažādos leņķos.

Rituāla jēga ir kārtot pasaules smalko plānu, lai būtu kārtība un visi savās vietās.

Adženta, Buddas tēls

Budisms nav pirmā ticība šejieniešiem, bet to viņi pieņēmuši kādā brīdi , diezgan sen, kad vēl bija tā smalko enerģiju vadīšanas spēja. Buda ir nācis pie viņiem smalkajā plānā, līdzīgi kā viņi tagad. Kaut kādā mērā viņš var atnākt šeit arī tagad, bet es neredzēju – tikai sajutu klātbūtni.

Budas klātbūtne apņem mani kā liela, viegla sega, tā nošķir no apkārtnes labāk kā citās vietās. Man rāda manas esošās dzīves ainas un rāda – kāda ir to patiesā jēga.

Pārējo Adžentas alu vīzijas bija vai nu neskaidras, vai saraustītas, jo apkārt visu laiku staigā cilvēki, laika nav daudz un nogurums pēcpusdienā jau nāca virsū….
Katrā ziņā apsargājamās alu apkārtnes milzīgā platība vedina uz domām, ka kādi cilvēki, kas apzināt šīs vietas patieso vērtību – ne tikai arhitektūras un vēstures,  bet arī enerģētikas jomā. Nav tikai zināms – vai tiek sargāts Priekš pasaules un cilvēkiem vai No tiem…..

Adženta, vēl kāda zāle

Šeit es esmu sieviete – valdniece, kas reizē nozīmē arī sieviete – dzemdētāja.
Jūtos ļoooti liela, resna, tāda kā ar gaisu pilna, kā mākonis pa pusi zāles…. Vēlāk saprotu, ka tie lielie ir mani smalkie ķermeņi, kas man kā mūžīgai grūtniecei un valdniecei ir milzīgi un spoži. Laikam esmu stāvoklī ar dvīņiem, jūtu tos sevī un redzu arī viņu smalkos ķermeņus, to līnijas un mūs vienojošās stīgas. Viņi būs tempļa priesteri, kad piedzims – es dzemdēju tos, kas kalpos templī.
Man ir liela vara pār tiem vīriešiem, kam es dzemdēju, un pār visiem procesiem templī.

Bet – es ar viņiem neguļu, man nekad nav bijis sekss!
Es tieku mākslīgi apaugļota… vīrieši man nepieskaras…. Viņu sēkla tiek dabūta tādejādi, ka blakus / zemāk dzīvo citas sievietes – tās ar kurām tikai guļ, ar kurām ir tikai sekss, bet kuras nekad nedzemdēs bērnus.
Bet viņām nekad nebūs teikšana pār to, kas te notiek un ko vīrieši dara…

Es arī ne visai audzinu savus bērnus. Sākumā tā kā jā, bet vēlāk tie tiek audzināti par tempļa kalpotājiem un priesteriem, meitenes – par tempļa dejotājām, rituālu un seksa veicējām, audzinātājām vai kalpotājām. Te vispār nav tādas ģimenes formas, kā mēs to saprotam – visi kalpo Lielajiem procesiem un tempļa rituāliem.

Jūtos drusku kā tāda bišu mamma. Mani apkalpo, man ir ļoti ērta, grezna dzīve, bet nekāda seksa, nekad. Toties viņām ir….. Viņas mani apskauž ar manu varu un statusu, bet man skauž tas, ka viņām ir dzīva, cilvēciska dzīve – es arī tādu gribu un es zinu, ka man kādreiz (citā dzīvē, varbūt šajā) tāda būs, kad es varēšu visu – gan ieņemt bērnus, gan tos piedzemdēt!

Tajā dzīvē tas nekad nemainās….
Tāpēc mums kā dvēselēm ir tik daudzas pieredzes, tik daudzas atmiņas un aizmiršanas, tik daudzas pieejas dažādiem matērijas un Gara slāņiem.

__________________

Fiksētais info....

Adžentas alas /Ajanta caves/ atrodas Vidusindijas rietumu daļā. Tās ir pasaules kultūras mantojums, tiek koptas un sargātas, bet ne restaurētas, jo zinātnieki joprojām nav tikuši skaidrībā - kā ir veidoti alu gleznojumi, kas salīdzinoši ļoti labi saglabājušies. Pēc zinātnes viedokļa, alu sākums ir ap 2.gadsimtu pirms mūsu ēras, kad tajaš saimniekoja hinajanas budisti. Tad ap 5 gs, mūsu ērā bija mahajānas budisms. Alās atrdami akmens kalumi in greznojumi, ģeometriski raksti, kas atbilst arī hinduismam un dažādām citām pasaules reliģijām un kultūrām, tā ka viennozīmīgi par tām kaut ko apgalvot būtu pārsteidzīgi...
Klīst runas, ka alas drīz tikšot slēgtas plas''akai publikai tādēl - ja vēlaties tajās pabūt, ir jāpasteidzas! 
Kam interesē - varu iedot kontaktus cilvķiem, kas organizē kvalitatīvus bruacienus uz turieni un citām Indijas spēka vietām.

__________________

Ellora, Džainu templis

Nakts, tumsa, cilvēki sēž tempļa zālē pa perimetru, šur tur gaismiņas, dūcoša skaņa.
Ir diena, kas Zeme veras vaļā. Tas jāpiedzīvo, jo tas savieno ar Zemi, ar šo kosmosu, ļauj būt savējam uz Zemes (kuras vārds sākas ai IIja….) un avīt savas stīgas ar Zemes stīgām.
Telpas vidū vīrietis un sieviete tantras pozās, kas reizēm mainās. Viņi izpilda rituālu, kāds to vada no aizmugures, pārējie piedalās.
Pagalmā arī ir cilvēki, diezgan daudz, dažādās pozās. Tur arī ugunis, kā lāpas / lukturi kātos.
Laiks ir karsts, zaļumu daudz, vasara. Varētu būt Saulgriežu svētki.
Tiek ļoti cienīts un pielūgts Laika rats – tas kaut kur pagalmā atrodas, liels, kustīgs ritenis (tagad tāds tur vairs nav), šķiet, ka no koka, krāsains.
Tiek nesta apkārt svētā dzira, ko dzer no kopīgas, lielas krūzes – kaut kas apziņu mainošs. Pēc tam sākas kustība un vīzija izzūd.

Ellora, mazais Džainu templis

Ūdens pielūgšanas vieta. Vieta, kur apcerē laisties tālu pa laika līnijām, mācīties un ieklausīties sevī, kur runāt ar Dieviem. Ļoti mierīga ikdienas aina.
Kāds kaut kur aizmugurē griež akmeni ar svelpjošu skaņu un veido templi, kāds kaut ko urbj.
Priekšējās telpās sēž cilvēki (vīrieši) savos procesos ieslīguši, ir kvēpināmie dūmi un ūdens krūzes dažādās vietās. Ļoti liels miers ap šiem cilvēkiem. Viņi domās attīra pasauli un Zemi, tas ir viņu darbs, par to citi cilvēki viņiem ceļ šo vietu un rūpējas par viņiem.
Malējā telpā tiek gatavots ēdiens (tas smaržo).
Pa taku aiziet sieviete, kaut ko nes. Aiz viņas iet kaza.

_______________

Indijas vīzijas būs vēl, šis ir tikai sākums – sekojiet šai lapai!