Par redzi un apziņu

Pēdējos gados, t.i. kopš par cilvēka rokas pagarinājumu ir kļuvis aparāts, ko joprojām dēvē par telefonu, bet kam šī funkcija kļuvusi pakārtota daudzām citām, ir vērojama interesanta parādība…. Es teiktu, ka tā ir labprātīga savas apziņas sašaurināšana.

Šie būs mani ļoti subjektīvie vērojumi, bet, zināms, subjektivitāte ir vispatiesākā realitāte. Tomēr to, cik tas atbilst jūsu katra pasaules ainai varēsiet pārbaudīt – beigās uzrakstīšu Kā.

Vispār pasaules laika ritumā ar mums kā cilvēkiem patreiz notiek liels apziņas paplašinājuma lēciens. Tas nozīmē, ka mēs stra uji sākam uztvert un saprast vienlaicīgi plašākā mērogā. Ne tā, ka vairāk, vai skaidrāk (tas – kā kuram…), bet plašāk visos virzienos. Un tas nozīmē, ka mūsu uztveres zonā nonāk ne tikai tas, kas mums patīk un uz ko esam nolēmuši fokusēties pirms tam (t.i., esot šaurākā prāta fokusā), bet arī tas, ko nevēlējāmies pamanīt, kas liekas bīstams vai nesaprotams. Tā kā mūsu ķermenisko funkciju sargs prāts ar to ne visai tiek galā, mēs neviļus atrodam visādus veidus, kā šo paplašinājumu ierobežot.

Viens no šādiem instrumentiem, kas palīdz mums neizplesties, bet bieži vien sašaurina vēl zem iepriekšējā mēroga, ir tagadējais viedtālrunis. Nevis internets kā tāds, vai tas, kas tur notiek, bet tieši šī mazā, šaurā tehniskā ierīce. Tie, kas piedalās manos onlain pasākumos, droši vien ir ievērojuši, ka es vienmēr rekomendēju atrasties pie datora, nevis pie telefona ekrāna un, ja nu tomēr nav citas iespējas – pagriezt šo ekrānu vismaz horizontāli, kas ir nedaudz draudzīgāk uztverei. Tam ir tīri fizioloģisks pamatojums, kas tālāk aiziet ne tik pierādītā manā teorijā par apziņas plašumu.

Mūsu apkārtējās pasaules uztvere lielā mērā notiek caur acīm.
Pamēģiniet pavērot sevi – kā jūs jūtaties, kad tagad uz mirkli atraujat savu skatienu no šī ekrāna un paskatieties uz pretējo sienu vai panorāmu aiz loga. Vienkārši pavērojiet-  kā jūtas jūsu smadzenes un ķermenis.
Pēc tam, ja ir iespējams, paskatieties datora ekrānā (kurā, vēlams, jūs šo lasiet… dažiem šis teikums jau liekas kā joks…) vai kādā apmēram 30-35 cm platā priekšmetā, kas atrodas apmēram izstieptas rokas attālumā. Kā tagad jūtas jūsu smadzenes un ķermenis, ja salīdzina ar iepriekšējo pozīciju?
Pēc tam paskatieties savā telefonā vertikālā formātā. Kā jūsu smadzenes un ķermenis jūtas tagad?
Nu un tagad to vēlreiz atpakaļgaitā – domāju, ka pamanīsiet, kā iespringst galva, kad uztveramais mērogs sašaurinās un kā tā atslābst, kad tas atkal palielinās…

Vēl pirms 10-15 gadiem mēs tomēr pamatā komunicējām skatoties uz cilvēkiem klātienē vai arī kārtīga izmēra ekrānos. Taču visur klātesošā ‘kustīgo bilžu kastīte’, kas pamazām paņem gandrīz vai visu mūsu uzmanību, ir kļuvusi tik daudzveidīga, tik funkcionāli ērta, tik interesanta, ka to kļūst grūti izlaist no rokām kaut uz dienu. Neapzinīgākus cilvēkus uz šī gardā āķa papildus sēdina darba devēji, uzliekot par pienākumu sekot tajā ienākošām ziņām bezmaz vai jebkurā diennakts laikā. Mēs telefonā organizējam gan darbus, gan personīgo dzīvi, gan sadzīvi. Jo ērti. Un cenšamies nedzirdēt mūsu pārkarsušās smadzenes, kas jau sen normāli neuztver informāciju no tā info-okeāna, kas pār tām tiek gāzts. Kad mēs sākam neuztvert, tad, tā vietā, lai noliktu pie malas šo ierīci un ļautu smadzenēm atpūsties, sagremot jau uztverto, padomāt (kas ir dabiska to funkcija), mēs darām pretējo – samazinām uztvertās informācijas apjomu, sadrumstalojam to vēl sīkāk, sākam skrullēt ekrānu nemitīgā skrējienā un patiesībā aizvien mazāk sākam līdzināties tam, kas ietverts mūsu sugas apzīmējumā ‘Homo sapiens’ (saprātīgais cilvēks).

Kāpēc tieši par telefoniem es te rakstu, ne par datoriem, kuros taču notiek it kā viss tas pats?

1.      Dators ir neērtāks lietošanai, to visur līdzi neaizstieps un katru mirkli vaļā neatvērs….
2.      Ekrāna izmērs!
Mūsu uztvere un apziņa dabiski pielāgojas tam pasaules gabaliņam, uz kuru mēs skatāmies. Ja mēs skatāmies ar izfokusētu skatienu plašā pasaulē – mūsu smadzenes tam pielāgojas, ja skatāmies vienā punktā, tad arī. Tātad, ja izmēģinājāt skatīšanos dažādos mērogos, tad sajutāt atšķirību – iedomājieties, kā jūtas mūsu acis un smadzenes, ja mēs tā pavadām vairākas stundas dienā?

Skatoties šaurajā telefona strīpiņā, mūsu skatiens sašaurinās un apziņa līdz ar to – arī. Pieļauju,  ka kārtīgs telefona lietotājs, līdz šim teikumam manu rakstu nemaz nav aizlasījis, jo telefonā uztvert tik garu tekstu  ir ļoooti nogurdinoši.
Skatoties datora ekrānā, acu un apziņas leņķis ir tomēr platāks, tas vismaz neiet šaurumā, jo ekrāns ir drusku platāks kā attālums starp acu zīlītēm.
Telefonā skatoties, šis attālums ir mazāks, tāpēc gan acīm, gan smadzenēm atliek vien pielāgoties, kas patiesībā nozīmē redzes un domāšanas traucējumus.

Attiecībā uz redzi, mēs to ar laiku pamanām, it īpaši tie, kam jau pirms tam bijusi īpatnība ar vienu aci redzēt labāk, ar otru sliktāk. Šī ir problēmas pierādāmā un fiziski redzamā daļa – acu speciālisti arī saka, ka, ilgi raugoties šaurajā telefona strīpiņā, tā acs, kas jau iepriekš redzēja vājāk, bojājas aizvien vairāk, dodot priekšroku tai acij, kas redz labāk. Varam tikai iedomāties, kā šāda šķība redzēšana izkropļo pasaules uztveri kopumā, bet ir skaidrs, ka deformācija aizvien palielinās….. Un acis taču ir dvēseles spogulis, vai ne?

Attiecībā uz smadzenēm, mēs sākam kļūt aizvien šaurāk uztveroši šaurāk domājoši, ar ierobežotāku, sastingušāku pasaules skatījumu. Mēs aizvien mazāk kontrolējam to, kas mūsu info telpā notiek, jo nespējam to aptvert, mēs sākam daudz kam vienkārši ‘ticēt’, mēs ejam fiktīvu autoritāšu pavadā, jo nespējam izvērtēt dažādus to aspektus, mēs pakļaujamies spilgtiem, pēkšņiem vilinājumiem, jo esam noguruši atsijāt pelavas no riekstiem, u.t.t. To, protams, ļoooti veiksmīgi izmanto visi tie, kas ir ieinteresēti neapzinīga pūļa veidošanā un vadīšanā.  Reklāma, politika, masu mediji, sociālā modelēšana – tas viss plaukst un zeļ pateicoties mūsu neapzinātībai, un tas to kultivē, piedāvājot jaunas ērtība, jaunas aplikācijas, jaunas automātiskās darbības, lai mums pamazām vispār pašiem vairs domāt nevajadzētu.

Piemēram – cik daudz šobrīd ir cilvēku, kas spēj paši atrast ceļu uz kādu vietu pasaulē pēc kartes, bez priekšā runājošam balsīm un svītriņām ekrānos?
Protams, kad esam svešā valstī un ir ātri jānoorientējas, tad šie ceļa rādītāji un vadātāji var būt labi palīgi, bet ir tik daudz cilvēku, kas tos ieslēdz pat savos ikdienas zināmajos ceļos! Un kļūst vadājami… vadāmi… nepatstāvīgi…. Nedomājoši…..

Vai tiešām mēs to labprātīgi sev nodarām? Vai tās ērtības ir tiiik vilinošas?
– acīmredzot, jā.
Turklāt, kā jau augstāk minēju, tas ir neapzināts veids, kā norobežot savu uztveri no tā, ko negribas redzēt. Vienīgi – līdz ar to mēs norobežojamies arī no tā, kas mūs ceļ spārnos un iedvesmo.

Kad mēs pārstājam filtrēt to, kas nonāk mūsu uztveres lokā, kad mēs pārstājam apzināties notiekošo un izvēlēties ceļus pasaulē (gan ārējā, gan iekšējā), mēs nonākam tādā kā bērna pozīcijā. Pret ko?.....
Ja mēs esam bērni, tad ir kaut kur “Lielie” pieaugušie cilvēki, vai ne? Un par tiem mūsu apziņa ieceļ tos, kas šos procesus vada un rausta ,mūs aiz uztveres striķīšiem. Te vēl nāk klāt vēsturiskā pieredze, kas klabina “Tu jau neko nevari…. Tie tur ‘augšā’ visu jau ir nolēmuši…. Neko tāpat tu nemainīsi… u.t.t. – pazīstamas domas, vai vismaz redzētas frāzes. Telefonrežīms to vēl pamatīgi pastiprina, jo aiz šaurajiem ekrāniņiem mēs neredzam gandrīz neko no pasaules patiesā mēroga, un pamazām krītam atpakaļ mītiskajos laikos ieslēdzam maģisko domāšanu, kas tic “lielajai mammai glābējai’ un “bargajam debesu tētiņam” tikai ar mūsdienu nosaukumiem (piemeklējiet paši – variantu netrūkst).

Starp citu – pretējs mēroga pārspīlējums – ļoti platie TV ekrāni, arī nav visai veselīgi apzinātai pasaules uztverei, jo tie ātri ieved transā un cilvēks pārstāj vispār saprast, kāda informācija pār viņu skalojas kā plaša upe….tātad kļūst viegli programmējams (ko, protams, izmanto tie, kas veido, t.i. apmaksā Tv programmas)