Par dzīvi.... par aiziešanu... un bekām

Mana kolēģe Melita Januša-Rauba atvērusi virtuālo vēlmju spēli feisbukā. Šī spēle un notikumi man tuvā apkārtnē šorīt raisīja man šādas vēlmes - padalos plašāk, varbūt kādam der....

Patiesībā es vēlos, lai cilvēki izdzīvo savas dzīves tā pa īstam un cik vien ilgi / dziļi / dažādi / pārsteidzoši var! Lai spēj paskatīties dzīvei acīs un pieņemt to, ka tā ir dodoša un piepildoša tieši tādā veidā, kādā katram tas vispiemērotākais, un nevienam citam tāda unikāla dzīve vairs nebūs piedzīvojama!

Lai aiziet no dzīves skaistā vecumā pēc tam, kad labi realizēti visi talanti un vēlmes, ar ko dvēsele uz šo pasauli nākusi. Lai aiziet tāpēc, ka dvēsele ilgojas pēc jauniem, citu pasauļu laukiem, nevis no noguruma un sāpēm. Lai ķermenis, sirds un prāts ir mierā ar aiziešanu, jo tai ir pienācis laiks, kas gaidīts un sagaidīts, no kā nebēg un neizvairās. Laiks, kurā atnāk apziņa, ka TIK daudz ir bijis šajā dzīvē, ka tagad jāpiedzīvo kaut kas pavisam cits!

Lai cilvēki paspēj savās dzīvēs satikties ar tiem, ko dvēselei jāsatiek, piedzīvot visas mīlestības izpausmes, un tā no sirds atvadīties no tiem. Lai tiem, kas paliek, ir siltas un gaišas atmiņas, nevis pelēkās, drūmās skumjas par to, kas nekad vairs nepiepildīsies....

Un to nekā citādi nevar, kā vien tūlīt, te un tagad, kad šāds impulss atnāk - sajūtot, padarot, pasakot to, kas caur mums katru nāk. Jo pēc tam viss - laiks ir aizgājis un vairs nebūs tāda iespēja.

Es ar šito dikti grēkoju, jo ir pierasts noklusēt, ir tā "labā " audzināšana, kas liek pastāvēt malā, palaist citus pa priekšu.... un tad jau gadās, ka viss - vairs nav kam pateikt, nav laika izdarīt, un negribas just to, kas palicis pāri....

Es šorīt domāju par bekām - kad labu, smuku beku apēd - tā ir beigusies, bet atnesusi garšas baudu ēdājam. Kad to pataupa un neapēd - tā jau nākamā dienā var būt tārpaina pļeka sūnās....

Tad nu vēlos, lai mēs aizvien vairāk labās bekas pieņemtu no dzīves!