Par Radīšanu

Cilvēku pasaulē radīšana bioloģiskā aspektā notiek, kad savienojas divi atšķirīgie – sieviete un vīrietis. Dzīvnieku pasaulē notiek līdzīgi. Lielākoties visu dabā, šai pasaulē, tā notiek.

Bet, vai tikai šie divi piedalās radīšanā? Kas stāv AIZ bioloģiski redzamā procesa? 
Kā tas notiek, kad skatāmies uz ne tik bioloģiskiem radīšanas veidiem?
Kad radām kaut ko mākslā, zinātnē, biznesā vai amatniecībā?
Kad radām cilvēku starpā ko citu, ne bioloģisku?
Kad radām kādas mācības, kādas attiecības, kādas kustības sabiedrībā?

Jebkas, kas iepriekš nav bijis, patiesībā rodas, sadarbojoties vismaz 3 aspektiem.
Jo tikai 2 – tā ir vai nu pretstāve vai blakusstāvēšana. Tā ir kopā būšana, vienota lauka veidošana, vienošanās un dalīšanās, saplūšana un mijiedarbība….Kad ir pretstāve, tad 2 redz viens otru, un pārējā pasaule tiem maz interesē. Droši vien cilvēciskā jomā katram pieaugušam cilvēkam šis stāvoklis ir pazīstams, vēlēts un ilgots – skaists, neikdienišķs stāvoklis. Bet NE radošs…..

Radīšanai vajadzīgs, lai tie 2 paskatītos uz kaut ko trešo, uz to, ko rada savā sadarbībā. Un tad šī pretstāve pārtop par blakusstāvēšanu un raudzīšanos vienā virzienā. Tā cilvēku pasaulē notiek, kad pie diviem cilvēkiem rodas trešais – bērns vai kas cits kopīgs (ideja, projekts, vīzija…). Ja tie 2 turpina skatīties viens uz otru, trešajam nepietiek uzmanības un tas vai nu nerodas, vai neizdzīvo, vai sāk dzīvot, balstoties uz kādiem citiem resursiem. Ne tikai bērns, arī jebkas cits, cilvēku radīts….

Šī pagriešanās un nostāšanās blakus ir svarīgs moments, lai sāktu notikt radīšana. Tā vairs nav skatīšanās vienam uz otru, tā ir savstarpēja sadarbība, atbalsts un papildinājums, vērsts kaut kā trešā virzienā.
Arī tad, ja mēs radām kopīgu mākslu, zinātni, derīgas lietas vai biznesus…
Arī tad, ja mēs radām kādas citas attiecības, citiem mērķiem un virzībām….
Arī tad ja mēs radām jaunas zināšanas un procesus, ko ienest pasaulē….

Tad mēs stāvam blakus un vērojam TO, ko radām. Mūsu jūtas, uzmanība un vērtības ir vērstas uz TO. Blakus – tas ir līdzsvarā, papildinājumā, katrs savā vietā, bez sacensības un konkurences. Katrs nesot sevī savu unikalitāti un atšķirību, jo bez tās nerastos TAS kopējais, jaunais. Katrs sevī stabili turoties.

Tas var likties nedroši, pat biedējoši, jo ar to iekšējo stabilitāti mums tā nu ir kā ir…. Lielākoties tā mums ir traucēta vai traumēta, un tad atbalsts savai stabilitātei tiek meklēts kaut kur ārpusē. Visbiežāk – tajā, kas blakus…. Un tā diemžēl ir darbība, kas radīšanu aptur. Jo tam, kas blakus, nav jādod stabilitāte, tam ir jābūt blakus un pašam jāatrod savs balsts. Tikko savas stabilitātes, savas serdes avots tiek meklēts (vai atrasts) radīšanas partnerī, loks noslēdzas, abi atkal sāk skatīties viens uz otru, un radošais avots atgriežas sevī….

Vēl viena ilūzija ir meklēt stabilitātes avotu nākotnē - tajā, ko ir doma radīt…. Tad bērniem, jaunradītajiem darbiem un procesiem tiek uzlikta atbildība par paša radītāja iekšējo stabilitāti un drošību – saprotams, ka nekas labs tur nesanāk. 

Un te es atgriežos pie pirmā jautājums šai rakstā - Kas stāv AIZ fiziski redzamā radīšanas procesa? Tur kāds ir – kāds Lielāks spēks, ko daži pazīst, daži sajūt, daži nojauš par tā esamību.

Kādam ar to ir labs kontakts un tad pagriešanās uz radošuma virzienu, atvēršanās tam, kas nesīs ko jaunu un negaidītu, notiek viegli un dabiski.

Kādam ar to ir sarežģīti, jo ir bijusi šai vai citā dzīvē piedzīvota vilšanās attiecībā uz to, kas ir Lielāks un atrodas aizmugurē, un tad īsti nevar saņemties, lai pagrieztos pret jauno, nezināmo un haotisko.

Jo tas, kas top no jauna – tas būs citādāks, atšķirīgs, nesaprotams, nebijis, nepieredzēts un sākumā parasti stipri haotisks (apmēram tā, kā maza bērna pasaule izskatās no pieaugušā skatpunkta). Pēc līdzšinējiem vērtējumiem iespējams, ka tas būs nepareizs un nelietojams, un, iespējams, arī biedējošs un veco struktūru apdraudošs. Un uz to balstīties nu nekādi nevarēs…. ja ļausim tam būt tādam, kāds tas radies.

Radīšanai vēl ir arī iekšējie aspekti – jo, ceru, ir skaidrs, ka ne gluži par pāru attiecībām es te rakstu (ģimenes modelis ir tikai viens no radīšanas veidiem).

Mūsos katrā ir visi radīšanai vajadzīgie elementi – gan iekšējie vīrišķie un sievišķie aspekti, jeb iekšējā dualitāte, gan iekšējais bērns vai radošuma avots, gan iekšējie vecāki jeb mūsu katra augstākie spēki, kas mums dod to stabilitātes un sava iekšējā balsta sajūtu, kas nepieciešama, lai mēs jebko jaunu spētu radīt pasaulē.

Marija Sils, sistēmiskā šamane