Pasaules vēji - mūsu dzīvēs

Tad, kad pasaulē notiek liela šūpošanās, tad šķiet, ka tā ļoti ietekmē mūsu dzīves un tāpēc, kā šķiet, mums ar to kaut kas jādara…. Ik pa laikam soctīklu vidē to redz ļoti aktīvi – tik daudziem pēkšņi ir radusies “skaidrība” par to, kā vienam valtsvīram ar citu bija jārunā, un ko katrs ar to domāja, ka teju vai šķiet, ka visi ieguvuši vismaz starptautisko attiecību speciālistu izglītības.

Patiesībā mēs esam ļoooti mazā saķerē ar to, ko runā tie, kas satiekas valdību namos ar vai bez uzvalkiem mugurā. Un man nav lielas pārliecības, ka tieši šie personāži ir tie, kas griež pasaules likteņu griežus – ne velti kādam no viņiem ir augstvērtīga drāmas un komēdijas aktiera  pieredze….

Tā visa ietekme uz mūsu konkrētajām dzīvēm ir tik maza, ka, ja neieslēgtu soctīklus vai citus ziņu avotus, mēs vispār to nepamanītu. Ietekme ir tam, kā mēs uz to emocionāli reaģējam – jo mēs katrs pats esam tie, kas izvēlas, kādu informāciju ielaist savā dzīves laukā, ar kādu enerģiju (t.i. jūtām) to apveltīt, un kā rīkoties, to ņemot vai neņemot vērā.
Un tieši tas veido realitāti.

Ja neviens nepaceltu ieroci, nenotiktu neviens karš.

 Ja neviens nebūvētu vējafermu monstrus, tie netiktu uzbūvēti. Ja neviens neietu uz darbiem, kurus uzskata par nederīgiem un necienīgiem (un tādu ir daudz), tie bezjēdzīgie darbi pačibētu, u.t.t.
Ja mēs katrs turpinātu savu foršo dzīvi, darītu savus iemīļotos darbus, mīlētu savus tuvos cilvēkus, skatītos, kā atkal nāk pavasaris – mūsu dzīves tieši tam atbilstoši veidotos Un nekādas “varas no augšas” , kas “visu jau nolēmušas”, pret ko “nav jēgas protestēt” neko nevarētu padarīt.

Tomēr atrodas cilvēki, kas tam piekrīt, un notiek tās lietas, par ko pēc tam šūmējas daudz ļaužu, kas nav ar to apmierināti – reizēm tie ir pat tie paši cilvēki, kas veic darbības ,kuras nav saskaņā ar viņu sirdsapziņu un pārliecību.
Kāpēc mēs iesaistāmies tajā, kas mums patiesībā nepatīk? Kāpēc mūs var ‘uzāķēt’ uz kārtējā emociju āķa? Kāpēc mēs tērējam savu enerģiju, ‘cepoties’ par lietām, ko nevaram ietekmēt, līdz ar to, neveltot uzmanību sev tuvākajai apkārtnei, ko ietekmēt spējam?

Tam bieži vien nav loģiski atrodams cēlonis, jo tas ir meklējams tālāk par personīgo biogrāfiju – kaut kur dzimtas koka zaros vai dvēseles pieredžu dzīlēs….

Tad, kad kaut kur kādā parastā ģimenē, kas dzīvo pēc saviem principiem un tradīcijām, pēkšņi iedzimst dvēsele, kas nes citu uzdevumu un vēlas dzīvot savādāku dzīvi, tā sašūpo visu šo stabilo struktūru. Tie, kas pieraduši pie ierastās kārtībās, sāk protestēt, sauc to par nepareizu, notiek iekšējā cīņa mazajā ģimenes sistēmā. Katra cīna kaut kā beidzas – vai nu jaunais tiek ielaists sistēmā un tam atrodas vieta, kur veselīgi uzplaukt un dzīvot, vai arī tas tiek apspiests aizvien vairāk un vairāk.

1.gadījumā līdzšinējā struktūra tiek izjaukta, tā aiziet uz neatgriešanos, un, mijiedarbojoties vecajiem un jaunajiem sistēmas elementiem, RODAS kaut kas jauns. Tas var būt līdzīgs vecajam vai atšķirīgs – viss atkarīgs no jaunā un vecā attiecību proporcijas, bet svarīgi ir tas, ka tas ir kas CITS.
Tam vairs neder vecā kārtība, vecie likumi, tas izturas, jūtas un sadarbojas ar tālāko pasauli savādāk – atkal jau caur sākotnēju neizpratni un pretestību….
Nav iespējams radīt, vadoties pēc zināmiem un stabiliem likumiem vai principiem, nav iespējams to izdarīt, uzturot kārtību, kura ir pierasta.
Tādēļ radošums visvairāk atrodams tur, kur ir maz zināmas kārtības vai maza motivācija tai sekot – bērnībā, bardakā, brīnumā, brīvībā ...
(nezinu, kāpēc visi uz burta B 😊 )

2.gadījumā, kad vecā sistēma tomēr turpina pretoties un apspiež vai vispār izstumj no sevis jauno elementu, paliek vecā kārtība, kaut arī iešūpota… Tā kā laiks tomēr rit uz priekšu un jaunajam no Radītāja vieta ir paredzēta, paliek SPRIEDZE, kas ar katru laika sprīdi aug augumā. Šī spriedze apaug ar jūtām, kurām sistēmas dalībnieki nav devuši vietu, ko atzinuši par pārāk sarežģītām vai nepieņemamām. Tā apaug ar nodomiem, kuri nav pieņemti, atzīti un realizēti…
Šo visu manto nākamās paaudzes, turpinot pilnveidot spriedzes pilno matricu, audzējot atšķirību, nepieņemtās emocijas un idejas, kas ar laiku kļūst pārspīlētas un groteskas.

Cilvēks šai gadījumā jūtas kā spīlēs – tas kalpo vecajai sistēmai, kas ir pazīstama un visnotaļ derīga, bet kas vairs nesniedz prieku un neļauj brīvi izpausties.
Ar katru gadu, ar katru paaudzi spriedze pieaug, izvēle kļūst grūtāka, jo atšķirība starp drošo, kārtīgo un haotisko, nezināmo kļūst aizvien lielāka.

Cilvēki meklē kādu ārēju spēku, kam pieslieties, kas iedos to drošību un skaidrību, kas iekšēji zaudēta. Algots darbs (kaut arī apnicis), pareizais vīrs (kaut arī nemīlams), dzīvoklis pilsētā (kaut arī šaurs un dārgs), radu viesības (kur nav par ko runāt), izteiktas standarta frāzes (kuru jēgu neatceramies), tipveida ekskursijas (kurās īsti neko neizbaudījām), kataloga mēbeles (kurās nav mājīgi), darba kostīmi (kas reāli nepiestāv), u.t.t.

Kādā brīdī cilvēks spriedzi neiztur un tad vai nu pieslejas vecajai vai jaunajai plūsmai, iekšēji salūstot (ja ir izvēlēta vecā), vai kļūstot par izraidīto (ja izvēlēts jaunais ceļš).
Bieži šai brīdī, kad nav spēka iekšēji izvēlēties, kā nosacīta izeja ir - pārcelt šo iekšējo traucēkli uz ārpusi, sākot protestēt pret ārējās pasaules izpausmēm. Ar ārpasauli rodas konflikts, un tur tiek atrasts “vainīgais”, uz kuru pārceļ visu iekšējo konfliktu…. Karot ar ārējo ienaidnieku taču ir saprotamāk , kā ar sevi iekšēji, vai ne?

Varētu teikt, ka ir taču objektīvi apstākļi, ka pasaulē reāli notiek vardarbības un visādas nelietības, ka jāveido taču labāka sabiedrība, bet, jā – kas tad to veido?  - tie ir tieši tādi paši iekšējā spriedzē esoši cilvēki, kas netiek galā ar saviem iekšējiem, paaudzēs uzaudzētiem dēmoniem un ir izvēlējušies tos projecēt uz citiem cilvēkiem.
Un te nav runa par piekrišanu nejēdzībam, nespēju atteikt, vai sava viedokļa pieklusināšanu – te iet runa par PAŠA cilvēka iekšējo nostāju. Ja ar to viss ir kārtībā, nav pilnīgi nekādu problēmu paust savu viedokli jebkur, kur vien to kāds spēj sadzirdēt. Jo tad tas notiek harmoniski, tas dod atvieglojumu un paplašina ietekmes lauku.
Turpretī, ja iekšēji ir šī spriedze, šī vēlēšanās gan paturēt veco drošību, gan piedzīvot savu jauno dzīvi, mijiedarbība ar ārpasauli vai nu tiek apturēta vai izpaužas kā karojoša. Jā, mēs neesam absolūti, neesam ideāli, bet mums ir iespēja censties būs ar katru brīdi vairāk sev pašiem, savai dvēselei tuvākiem. SEVI pieņemt, jo tam IR nozīme, pārējais pielāgosies vai aizies citur….

Un te nu mēs atkal nonākam pie, manuprāt, vienīgās jēdzīgās izejas – tikt galā pašiem ar savām iekšējām pretrunām, turklāt ne tikai personīgām, bet arī sistēmiski mantotām – jo mēs savu pasauli būvējam uz dzimtas un dvēseles mantotās pieredzes.
Kad kādu laiku tas ir darīts, pēkšņi pasaule sāk izskatīties savādāka, svarīguma enkuri tajā mainās, tuvākais un pamazām arī tālākais loks izrādās gana derīgs dzīvošanai un spriedze starp to, kas stabils un to, kas mainīgs, kaut kur pakāpeniski izzūd – dodot vietu pieņemšanai un radīšanai.

Marija Sils,
sistēmiskā šamane

p.s. ja interesē, ko ar to darīt, skaties te: 
Sistēmiskais darbs
Šamaniskās prakses