Kad mērķis attālina

Sistēmiskajās praksēs ir tā, ka izvietojums laukā tiek veidots atbilstoši klienta vēlmei, jeb pieprasījumam, jeb mērķim. Tas ir svarīgi, lai būtu skaidrs, kādā virzienā Lauku kustināt, kurus aspektus atvērt. Parasti skaidrāks pieprasījums palīdz labāk tikt pie saprotama, sajūtama rezultāta un labāk ļauj tam integrēties dzīvē…. Bet….

Ir reizes, kad notiek otrādi. Kad pārāk liela tiecība uz mērķi tieši aptur procesu, vai padara rezultātu neiespējamu reālajā dzīvē. Ļoti mērķtiecīgiem cilvēkiem šī īpašība rada šķēršļus lauka darbā.

Iemesls – šāda ļoti liela vēlme pēc kaut kāda konkrēta rezultāta nāk no mūsu egoistiskām vēlmēm, kas mēdz nesakrist ar dvēseles vajadzībām šajā dzīvē. Vēlme ir patreizējā prāta uzkonstruēta, un prāts, kā zināms, nav tas labākais sabiedrotais, kad runa iet par plašāku mērogu, par būtiskām pārmaiņām.

Mēs kaut ko vēlamies atbilstoši tam, kas mūsu dzīvēs nenotiek tā, kā vajadzētu, kā gribētos… no tā izriet vēlme. Mūsu prāts zina tikai to, ko ir pieredzējis, tam nav cita, plašāka skatījuma. Prāts ir mūsu ”draugs” un vēl mums labu, vienīgi tas nav tas gudrākais padomdevējs (arī tad, ja intelekts ir gana attīstīts).

Tad, kad mēs vēlamies kaut ko, kas nav patreiz, mēs parasti neanalizējam – kāpēc esam nonākuši tajā situācijā, kas neapmierina. Mēs neskatāmies atpakaļ, bet uz savu vēlmi, kas ir noformulēta, esot neapmierinātā stāvoklī. Tā kā mēs neskatāmies dziļāk tajā, kas nepatīk, mēs atstājam bez uzmanības arī tos dziļākos resursus, kas varētu radīt mums tiešām piemērotu risinājumu.

t.i. – jebkura prātā radusies vēlme patiesībā ir nepilnīga vai pat neatbilstoša mums vēlamākajam risinājumam dvēseles mērogā.

Sistēmiskais darbs, ja tas tiešām notiek sistēmiskajā paplašinājumā (nevis prātam pieejamo atmiņu amplitūdā), vienmēr skar dziļākus slāņus par tiem, ko apzināmies brīdī, kad tas tiek uzsākts. Tātad arī risinājums būs atšķirīgs no tā, ko prāts uzzīmējis savā mazajā mērogā. Reizēm tas var būt ļoti līdzīgs prāta vēlmei, reizēm pavisam savādāks, bet tas vienmēr būs plašāks un tālāk ejošs.

Vēl viens veids, kā liela tiecība uz mērķi traucē – tā novērš uzmanību no procesa gaitas, un neļauj sakārtojumam veidoties tik brīvi, kā Lauks to veido. Tas ir kā censties airēt kaut kur pietauvotu laivu – kaut arī garā auklā, tā tomēr būs piesieta tur, kur to sākumā piesējām….

Process iebuksē, neiet uz priekšu, kļūst neskaidrs vai sashēmots, un beigās nav ne iedomātais, ne patiesais rezultāts.

Tādēļ es iesaku saviem sistēmiskajiem klientiem, nākot uz savu sistēmisko darbu, būt kontaktā ar to, kas nepatīk savā dzīvē, bet pārāk nesadomāties par to, ko vēlētos tā vietā (kaut arī tāds jautājums darba sākumā var tikt uzdots).

Ļoti svarīgi ir ļauties tam, kas Laukā notiek, necensties to pārāk sabīdīt pēc savas patikas un izskaidrot prātam saprotamā veidā – jo vārdiski skaidrojumu ne vienmēr ir paši patiesākie, drīzāk jau otrādi….

Sistēmiskais darbs nav brīnumnūjiņa, bet dziļa, pakāpeniski transformējoša metode, kurai ir vairāki etapi – sava lauka atvēršana un iekustināšana (kas notiek pirms sava sakārtojuma), pats sistēmiskais sakārtojums, tā rezultāta pieņemšana un integrācija dzīvē.

Šis ir iemesla, kādēļ es reizēm kādam atsaku sistēmisko darbu, bet iesaku vairāk nākt aizvietot – tā es cenšos mazināt prāta konstruētās vēlmes svarīgumu un dot iespēju iemācīties ļauties Lauka kustībām. Aizvietošana ir brīnišķīgs veids, ka pamazām pagriezt savu pasauli tajā virzienā, kurā dvēsele to ir ieraudzījusi, nākot uz šo dzīvi un pilnībā to piedzīvot. Kas to izmanto, ir tikai ieguvēji!

Sistēma (dzimta, dvēsele vai kāda kopiena) vienmēr ir kaut kas plašāks, kā personība, ar to ir vērts rēķināties.

Marija Sils,

Sistēmiskā lauka vadītāja.