Par pavadoņiem

Šamaniskajā pasaulē ir tāds jēdziens “Pavadoņi” – ar to apzīmē gan cilvēciskas, gan “necilvēciskas”, t.i. nemateriālas būtnes jeb garus, gan paša cilvēka dvēseles enerģijas, kas kādos svarīgos brīžos nāk palīgā. 

Šīs dvēseles lauka enerģijas mēs ikdienā nemanām, jo dzīvojas daudz mazākā, cilvēciskā, mērogā. Mēs kā viena no savas dvēseles izpausmēm piedzīvojam šo dzīvi un atbilstoši sava prāta spējām to apzināmies, tās ietvaros pilnveidojamies un bieži vien domājam, ka ar to arī mūsu būtne beidzas. Ciilvēciskajā pasaulē primārais atskaites punkts ir cilvēks.

Šamaniskajā pasaulē savukārt galvenais ir dvēsele vai Gars (kā nu kurā tradīcijā to dēvē, nav būtiski) un ir skaidrs, ka mēs, cilvēki, visi esam lielā Gara un dvēseļu izpausmes. Tā kā visas darbības, kas varētu ietekmēt šo mūsu nelielo dzīvi, notiek daudz plašākajā dvēseles mērogā, lai tur nepazustu, lai veiksmīgi viss notiktu, lai labi atgrieztos atpakaļ cilvēkā, ir vajadzīgi palīgi, padomdevēji, ceļa rādītāji, sargi, jebšu – pavadoņi.

Neizpaustajā, nemateriālajā, noumenu pasaulē mums ir grūti orientēties, jo nav nekādu fiksētu priekšrakstu, nekādu stabilu pieturpunktu, viss ir plūstošs un no smalkām enerģijām sastāvošs, un materiālās, zinātniskās mērierīces to neuztver un nedod mūsu prātam saprotamu skaidrojumu. Tādēļ mums ir dots brīnišķīgs instruments – iztēle, kas vīziju tēlos mums parāda to, kā smalkā pasaule reaģē uz mūsu vēlmēm un tiekšanos pie tās. Mums ir arī visas mūsu maņas, ko esam pieraduši lietot materiālajā plānā, bet tās var attīstīt arī līdz smalkā plāna uztverei – tas nav nemaz tik grūti, ja vien to dara.

Šamaniskie pavadoņi, kas ir mūsu dvēseles enerģijas, visbiežāk ir zināmi kā Spēka dzīvnieki, jo cilvēka prātam ir vieglāk tā uztvert to, kas Nav cilvēks, bet tomēr ir līdzīgs un darbojas saprātīgi…. Tie var parādīties arī kā koki, akmeņi, mītiskie tēli, cilvēku veidoli, gaismas stari un krāsu lodes, zvaigznes, dabas parādības u.t.t Šie tēli nav fiksētas nemainīgas būtnes, tie ir smalko dvēseles enerģiju sakopojumi, ko mūsu smadzenes interpretē atbilstoši tam kultūrslānim, kas dzīves laikā tajās uzkrāts un caur senčiem mantots. Ne visam mūsu smadzenēs ir “programmas”, kas to var atšifrēt, tādēļ mēs ne visu no dvēseles laka spējam uztvert. Šo to mēs uztveram daļēji, un nespējam aizdabūt līdz prātam pīeņemamam skaidrojumam…. Patiesībā tas arī nav vajadzīgs, jo visas vīzijas, ko šamanisko procesu laikā redzam savā iztēlē, ir tikai interpretācijas patiesajiem procesiem, kas notiek Aiz cilvēkam pierastās uztveres robežām.  Reizēm mēs kaut ko redzam arī ārpasaulē, reizēm nevis redzam, bet dzirdam, saožam vai pat sagaršojam un sataustām gaisā….

Par Spēka dzīvniekiem šos pavadoņus sauc tādēļ, ka tie nes Spēku (t.i. enerģiju), kas ir piederīgs dvēseles laukam un tiešā veidā šai dzīvē nav pielietojams, bet, smadzenēm ieņemot transa stāvokli, mēs ar to varam uz laiku savienoties un uztvert to, kas dvēseles mērogā līdz mums nonāk. Šādu pavadoņu tur ir gana daudz, kaut arī mēdz runāt par vienu vienīgu Spēka dzīvnieku, kas cilvēku pavada visu mūžu viņa šamaniskajās praksēs.  Tāds viens galvenais pavadonis parasti tiešām ir, bet ne uzreiz un ne visiem to izdodas skaidri sajust un satikt. Šis Spēka dzīvnieks, kas ir kā mūsu dvēseles lauka dvīnis, uzrodas tad, kas Lielajiem spēkiem ir skaidrs, ka cilvēks tiešām praktizēs šamanismu un viņam šāds palīgs ir vajadzīgs. Ja par to nav vēl īstas skaidrības, ja cilvēks ir svārstīgs, vai pārāk pragmatisks, vai nedrošs – šī tēla vietā var atnākt kādi mazāk nozīmīgi, īslaicīgi pavadoņi, vai tādi, kas pavada kādā konkrēti izvēlētajā virzienā. Ar savu Spēka dzīvnieku, ja tas ir satikts, ir jāturas kopā, to nevajag aizmirst, citādi šī lielā, pamodinātā enerģija var sākt par sevi atgādināt un tas mums parasti nepatīk, jo notiek caur dažādām dzīves neveiksmēm vai veselības problēmām.  Tādēļ priekšlaicīgi, tikai ziņkārības dēļ šo savu lielo palīgu nevajag modināt, līdzīgi kā nav vajadzības pārāk ātri tiekties pēc dvēseles dvīņa cilvēciskajā veidolā (par šiem dvīņiem - citreiz…).

Kad cilvēks izsaka savu nolūku doties dvēseles lauka paplašinājumā, iepazīt Garu pasauli un šīs dimensijas dažādos plānus, vai kā citādi šamaniski praktizēt, viņam attiecīgā paplašinājuma enerģijas piešķir tādu pavadoni, kāds tai brīdī ir vispiemērotākais. Bez pavadoņa mēs tur nenokļūstam, bet ne vienmēr mēs to pamanām, jo ne vienmēr mūsu maņas ir tam pietiekami uztrenētas. Jāsaka gan, ja mēs neuztveram pavadoni, arī dvēseles lauku mēs pamanām stipri sašaurināti, cik nu tas iespējams ar mūsu cilvēciskā prāta iespējām – un tās mūs var arī vadāt pa fantāzijām un šīs dzīves piedzīvojumiem, bez lielākas jēgas un tālejošas ietekmes.

Atsķirīgi pavadoņi mēdz būt, iekšēji ceļojot uz apakšzemi un uz augšpasauli, pie senčiem vai pa dvēseles dažādām pieredzēm, vācot kopā dvēseles izkaisītās daļas un iepazīstot paralēlo pasauļu brīnumus… Reizēm pavadoņi mūs iepazīstina ar kaut ko, ko laiks ieraudzīt un apgūt, bet par ko prāts vēl pat nenojauš, tādēļ šajās izvēlēs vienmēr svarīgāk ir ļauties impulsiem, nevis loģikai. Pavadoņi ir tie, kas mums māca, kā dvēseles laukā uzvesties, kāda tur ir kārtība, lai mūsu smadzenēm veidotos kaut kāda karte un priekšstats par to. Smalkā plānā varam satikt arī sargus, kas sargā gan mūs pašus no pārsteidzīgām darbībām, gan To pasauli no cilvēka alkatības un neprāta. Varam satikt dzimtas totēmus, pirmmātes un pirmtēva tēlus – dzimtas misijas, tās pirmatnējo sievišķo un vīrišķo enerģiju nesējus. Ir prakses, kurās lieto dubultnieku un ēnu tēlus, vai pavadoņus putnu, kukaiņu un citu dzīvu būtņu laukos. Arī sapņos, ko pieredzam katru nakti, var būt pavadoņi, ja sākam praktizēt apzināto sapņošanu.

Lai šajā nemateriālo tēlu, spēku un plūsmu pasaulē orientētos, lai uztvertu tās signālus adekvāti, lai pārietu cilvēciskā prāta robežu, saglabājot skaidru apziņu, noder dažādas palīdzošas prakses, kas ieved cilvēku attiecīgā veida transā. Transs pats par sevi ir veselīgs stāvoklis, tā ka jebkāda tā praktizēšana  nesīs tikai labumu smadzenēm un ķermenim, pat, ja nekāds dziļais šamaniskais piedzīvojums nebūs sanācis. Ieiešanai transā mūsdienās lieto pārsvarā 3 veidu ceļus, ko  ar arī apvienot – tie ir skaņa, elpa un spēka augi.  Reizēm nāk klāt arī kustība. Manos šamaniskajos pasākumos mēs maņu atvēršanai (kas ir būtiska prakses sastāvdaļa) izmantojam pārsvarā skaņu un elpu, reizēm arī Latvija spēka augus, kas palīdz modelēt vīzijas un ieiet iekšējā ceļojumā.

Bez šiem dvēseles lauka pavadoņiem vēl šamaniskajos procesos var satikt dažāda mēroga Garus – smalkā plāna būtnes, kas ietekmē kādus procesus šeit, zemes plānā vai kur citur. Lielie Gari ir daudz lielāka mēroga būtnes, kā cilvēki, ar citādu raksturu un emocionālo fonu, bet ir arī mazāki Gari – dabas un mājvietu gari, veļi, visādas enerģētiskās (astrālās) būtnes – rūķi, laumas, elfi un citādas radības, kam cilvēki devuši savus apzīmējumus, vai iztulkojuši tos no tām skaņām, ko šīs būtnes devušas. Zemākie Gari mēdz būt ar cilvēkiem līdzīgāku un saprotamāku raksturu, kas ne vienmēr ir draudzīgs un gaišs, tie var arī biedēt un sadusmoties. Gari mūs reizēm pavada šamaniskajos procesos, bet biežāk mēs tos satiekam un kaut kā mijiedarbojamies, atbilstoši savam vai viņu nolūkam.

Vēl par pavadoņiem mēdz saukt cilvēkus, kas citus pavada šamaniskajās praksēs, sagaida no tām atgriežoties, organizē vidi, kur tas var droši notikt, u.t.t. Cilvēkam ir vieglāk ieiet transā, ja kāds tajā ievada, ja var ļauties un pilnībā atslābināties, nedomāt ne par laiku, ne par personīgo drošību. Tā kā Garu pasaule ne vienmēr ir pilnībā droša, it īpaši dziļākos procesos, ar stipro spēka augu lietošanu, ir nepieciešams kāds, kas To pasauli pazīst labāk, kas var noturēt lauka paplašinājumu un zina, kā cilvēku pilnībā atgriezt šeit atpakaļ.  Meditatīvie procesi, ko vada ar skaņu un elpu, principā ir droši, bet pavadonis palīdz tajos ieiet dziļāk un skaidrāk saprast to, kas piedzīvots, kā to pieņemt un ienest dzīvē.

Marija Sils, sistēmiskā šamane.