Par atvadām un atbrīvošanos

Ir rudens – laiks, kad dabā viss beidzas, lai ietu atpūsties pirms jauna dzīvības cikla. Ja mēs gribam, lai Daba mums nāk palīgā dzīvot, ir jēdzīgi salāgoties ar tās lielajiem cikliem. Patreiz ir īstais laiks, lai kaut ko savā dzīvē pabeigtu, no kaut kā atvadītos un atbrīvotos. Ir laiks atcerēties un izvērtēt – kas no piedzīvotā atstājams pagātnē, kas paturams un kā vērtīga sēkliņa ņemams līdzi turpmākā dzīvē.

Kad cilvēki runā par atteikšanos vai atbrīvošanos, tie visbiežāk domā par kaut ko, kas traucē, kas ir apnicis un nepatīkams. Un vēlas, lai tas vienkārši vairs nebūtu – paliktu pagātnē visas nebūšanas un turpmāk tikai prieks un laime….. bet tā tas īsti nedarbojas. Jo, kamēr mums pret kaut ko ir nepieņemšana vai kādas negatīvas emocijas, tas turas pie mums, jo šīs emocijas darbojas kā neredzamas saites. Arī tas, kam joprojām esam pieķērušies, par ko skumstam, kaut arī tas vairs nav fiziskā pasaulē vai mūsu dzīvē, joprojām tiek pieturēts. Arī dažādas novecojušas, savu laiku nokalpojušas pārliecības, ticības, aizspriedumi un vērtējumi ir pamatīgi striķi, kas mūs sasaista, reizēm pat ar vairāku paaudžu senu pagātni.

Šīs saites patērē enerģiju, kuras var pietrūkt citām lietām, tās vērš mūsu skatu pagātnē, neļaujot saskatīt jaunus ceļus, jaunas iespējas. Un tās nevar tā vienkārši atmest, kamēr tām nav iedota pienācīga vieta, saprasta to jēga un novērtēts to spēks.

No mūsu dzīves aiziet tas, kam esam ļāvuši aiziet. Ar ko vairs nesaista enerģētiski emocionāla spriedze, ne pozitīva, ne negatīva. Tad tas paliek kaut kur pasaulē, bet mūs vairs neskar. Līdz tam vēlme kaut ko atmest paliek tikai vēlmes līmenī. Tā kā šos enerģētiskās saites veidojas neapzināt, tām ar mūsu gribu un prātu nav nekāda sakara. Lai ar tām darbotos, jāieiet dziļāk sevī, Aiz prāta konstrukcijām, Aiz pareizi / nepareizi vērtējumiem, Aiz centieniem līdzināties kādiem ideāliem.

Ja mēs gribam, lai beidzas neveiksmes, mums jāierauga, ko tās māca, vai kam mēs neapzināti cenšamies līdzināties  un tuvoties, līdzīgi ciešot un zaudējot. To nevar izdomāt vai izskaitļot, to var tikai sajust, meditatīvos, šamaniskos vai sistēmiskos procesos.
Kad ir sajusts neveiksmju cēlonis un iemesls, ir jāatrod sevī vieta, kur rodas pateicība par šo pieredzi. Un ar pateicību no šīs pieredzes jāatvadās, tad notikumu ķēdes pārstāj veidoties, bet paliek pieredze, zināšanas un spēks, kas radies, to visu piedzīvojot.

Ja mēs gribam atvadīties no nabadzības, mums jāierauga tas, ko tajā laikā iemācījāmies vai sapratām. Un ar pateicību uz to jāpaskatās…..

Ja gribam atvadīties no kāda ieraduma, kas traucē, jāierauga labums, ko tas dod. Jāsajūt – kas ir tas, ko citādi mēs līdz šim nemācējām savā labā izdarīt vai ko citādi nevarējām pārdzīvot. Un ar pateicību uz to jāpaskatās…..

Ja gribam atvadīties no slimībām, jāsajūt neapzinātais izdevīgums no šīs neveselības, kā arī tās jūtas un domas, ko mēs nepieņemam, bet kuras mūsu ķermenis pārstrādā mūsu labā. Un ar pateicību uz to jāpaskatās….

Ja gribam atvadīties no apgrūtinošām attiecībām, jāierauga tie iekšējie magnēti, kas tajās ievilkuši un tas, ko citādi mēs nebūtu iemācījušies. Un ar pateicību uz to jāpaskatās…..

Ja gribam atvadīties no kāda, kas vairs nav ar mums, jāierauga sava pieķeršanās, savs devums un guvums ar šo cilvēku, jāiedod viņam vieta savā pagātnē, savā pieredzē. Kā arī - jāierauga tukšums, kas palicis tagadnē, jo tukšums ir tas, kur kaut kas dzimst. Un ar pateicību uz to jāpaskatās…..

Ja gribam atvadīties no vientulības, vispirms jāierauga Sevi. Un ar pateicību uz to jāpaskatās…..

Un tā ar visu…. Tas nenotiek vienā mirklī, vienā reizē, vai vienā terapeitiskā vizītē. Tas ir process, kas notiek lēni, jo katras atvadas prasa laiku un jaudu to apzināšanai, pieņemšanai un izjušanai. Tas ir process, kam ir vieta būt atkal un atkal , jo mēs nekad neesam gatavi, mēs topam un augam visu mūžu.

Tāpēc mums katru gadu ir rudens, kurā varam tam pievērsties reizē ar krītošām lapām un vīstošu zāli, ļaujot, lai Daba mums palīdz šajos lielajos , nozīmīgajos darbos.

Marija Sils, sistēmiskā šamane