Par Meteņiem, tumsu, gaismu...
Šodien, izejot ārā, mani sagaidīja tāda rēna Saule, kluss miers
un ziemas vienkāršība.
Šodien ir Meteņi…. Tie gan nav tikai 1 dienu, bet ilgāku periodu, tomēr
astronomiski esot kaut kā izskaitļota tieši šī diena.
Meteņi ir par vecā atmešanu un jaunu metu (kā zeķi adot)
uzmešanu. Par to, kas lēni, pamazām sāk laisties lejup no debesīm, kas sāk
materializēties no smalkā plāna, kas iezīmēs jaunu ciklu dabā, kaut arī
pagaidām vēl aktīvi neizpaužas. Ja noķer Metenī uzmesto, ja apzināti to iemet
savā dzīves ceļā, dvēselei ir vieglāk nostaigāt nākamo periodu, vieglāk atrast
savu taku un savējos. To nevar redzēt, bet var sajust, nevar dzirdēt, bet var
gaisā sataustīt…. Saost varbūt var, un arī ne vienmēr kā fizisku smaržu, drīzāk
kā citādāku gaisu, kur ziemas stingums maigāk iešūpojies, kaut arī grādi aiz
loga nav mainījušies.
Šīs dienas rāmums varētu būt pārsteidzošs, jo notikumi sociumā ne par kādu mieru neliecina, drīzāk otrādi – ja vien neņemtu vērā, ka no nojausmas līdz materializācijai mēdz paiet kārtīgs laiks, bet pašlaik mēs vēl tikai nojaušam, kas nāk pasaulē. Mēs vēl sēžam tumsā un drāmās, kas purina mūsu emocijas un liek cīnīties, liek sajust savu tumsu un reizē rauties no tās prom. Jo vēl ir tumsas laiks, vēl ir ziema un sasalums. Bet, ja mēs spēsim noķert to mieru un vieglumu, kas virmo gaisā šodienā, ja spēsim to sevī nest un auklēt, kā vēl nedzimušu bērniņu, līdz pat pavasarim, tad tam pienāks laiks uzplaukt un nolīt pār cilvēku prātiem un sirdīm! Ne obligāti šajā, gada cikla pavasarī… varbūt kādam tas viņa personīgo ciklu pavasaris iestāsies jau rīt no rīta, varbūt pēc daudz gadiem – cikli ir dažādi, bet ir gada ritmā šīs Laika lūkas, kad Daba ļauj tikt klāt saviem un mūsu personīgajiem cikliem, kad dabas spēki ir mūsu rīcībā un mēs varam ar tiem sadarboties. Ja vien mākam redzēt skaņas, dzirdēt gaisa čukstus, sataustīt jaunā cikla smaržas….
Mums tagad ir pēdējais mirklis kārtējā dabas dotā laika aplī, kad apzināt vēl savu iekšējo tumsu un ieraudzīt tās atspulgus savā pasaulē, lai aizvērtu uz to vērtus pateicībā par pieredzi un uztrennēto spēku. Apzināt, iepazīt, sajust savu tumsu ir ļoti svarīgi kopējā dziedināšanās ceļā. Mums tam bija dots laiks kopš Ziemassvētkiem, kad Saule aizgāja dusēt – cik nu kurš ir paspējis, tik ir iegūts.
Tumsa ir gaismēnu svārsta viens gals, gaisma – otrs. Mēs bieži vien gribam būt tikai gaismā, uzreiz gaismā, no tās vietas, kur esam, bez atskata uz savu tumsu, bez iegrimšanas tajā, jo tur jau tik daudz būts, tur ir bijis smagi, grūti un, galvenais – neapzināti un nepieņemami. Tieši šī pieņemšana (nevis atzīšana par labu esam…) ir tas darbs, kam domāts tumsas laiks, gan dabā, gan cilvēka dzīvē. Mēs lielākoties savās dzīvēs esam kā nedaudz iesprūduši svārsti, kam velk un kādu vienu pusi, un negribas atlaisties, jo tā otrā puse nepatīk…. Tomēr šīs pasaules fizika attiecas uz visām būtnēm un jebkurš svārsts, arī iekšējais, ir līdzsvarā tikai tad, kad nesvārstās ne uz vienu, ne otru pusi… ne uz tumsu, ne uz gaismu. Vai arī – kad tas šūpojas starp abām pusēm, veidojot dzīves ritumus un notikumus, piedzīvojot, pārdzīvojot un pieņemot kā notikušu, kā pasaulei piederošu visu, ko tā dod!
Kurā virzienā tavs svārsts šobrīd ir iesprūdis?
Kas notiks, ja to atlaidīsi – uz kuru pusi iesūposies? - tā būs pretējā esošajam
stāvoklim….
Kādus metus uzmetīsi šajos Meteņos?
Un vai tavai sirdij pietiks spēka tos turēt, kamēr tie dzims?
Jautājumi, kas uzdodami katram sev......
Marija Sils, sistēmiskā šamane
IESPĒJAS IZŠŪPOT SAVUS SVĀRSTUS:
Jaunā laika dziedniecības mācības