Grinča ieteikumi

Es esmu no tiem, kam nekad nav patikuši Ziemassvētki nekādās to versijās. Agrāk par to pārdzīvoju, centos kaut kā pielāgoties un atrast savu Ziemassvētku svinēšanas veidu – īsto un pareizo….. bet visi šie mēģinājumi izgāzās cits pēc cita. Protam, pārdzīvoju, ka esmu nepareiza, depresīva un negatīva (jo tieši tā sabiedrība skatās uz “Grinčiem”), iemācījos ar to sadzīvot un kaut cik apslēpt, bet būtība nemainiīās.

Zinu, ka tā cilvēces daļa, kam Ziemassvētki patīk vai vismaz liekas neatņemama dzīves sastāvdaļa, pat idejiski nepieļauj domu, ka šāda nepatika var būt arī normāla un ka tai ir savs pamatojums. Jo vispār jau jebkam nepatikt – tas ir normāli 😊

Mani it kā saprata tie, kam nepatika dāvanu pirkšanas mānija, ko kaitināja obligātā ciemošanās, kam ausīs griezās džinglbeļļi, kas ar nožēlu vēroja ikgadējo pēkšņo kristīguma uzplūdu citādi no baznīcas attālinātajos ļaudīs, arī tiek, kas smīkņāja ar bluķa vilcējiem un sniegpārsliņu graizītājiem, u.t.t. – patiesībā nekas no tā nav iemesls nepatikai pret Ziemassvētkiem.
Un reizē – viss. Jo tas viss slēpj.

Patiesībā Ziemassvētki ir Tumsas laiks un Nāves punkts pasaulīgo enerģiju apritē. Laiks, kas Viss dzīvais beidzas, visi dzīvības cikli apstājas un kādu brīdi pavada klusumā.
Neko nedarot, neko negribot, ne uz ko netiecoties.
Neesot un ļaujot Nebūt.

Tieši tam ir jādod vieta šajā vistumšākajā gada laikā!
Ja tas nenotiek, ja ir tikai un vienīgi gaisma, prieki un dziesmas, mēs nekad nenolaižamies līdz pašam sevis dziļumam, nekad nepieskaramies tam punktam, kurā sākas Pārtapšana.

Visām jaukajām Ziemassvētku izdarībām nav nekādas vainas, tām ir vieta būt un  tām vajag būt, bet – PĒC TUMSAS cienīšanas un satikšanas.
Tad, kad es to sapratu, es sāku rīkot dažādus Tumsas satikšanas procesus  vai rituālus ap šo laiku. Līdz ar to arī mans gada ritms ieguva sakarīgāku tecējumu un manī radās pieņemšana pret visiem Ziemassvētku priekiem.

Tumsa mēdz biedēt, tāpēc mēs izvairāmies ar to saskarties un iestāstām sev, ka jābūt uzreiz un vienmēr gaišiem un pozitīviem. Patiesībā aiz tā stāv bailes – no nezināmā, no tumsas nojauktajām robežām, no tā, ko kāds tur varētu nosodīt, no visa, kas tur paslēpts, jo uz to kaut kad kaut kam nav gribējies skatīties. Tomēr – tas Ir, un tas ir mūsu visdrošākais pamats, no kā smelties spēkus un sākt jaunus dzīves ciklus. Ja to nepieņemam – turpinām muļļāties tajos pat vecajos rāmjos, kas varbūt it gana smukkki, bet….

Tie, kas dzīvo vai ir bijuši tālajos ziemeļos, kur ir polārā diena, zin, ka tas ir gaišs, bet samērā nogurdinošs laiks – pēc kāda mēneša ļoti sāk gribēties nakts tumsu dabā….
ja mēs visu laiku, nemitīgi cenšamies būt pozitīvi, gaiši un atvērti – mēs ar laiku nogurstam un tas sāk izskatīties pēc fikcijas. 
Turklāt – tumsa, kas nav piedzīvota, uzkrājas (un ne vienā vien paaudzē), un tad, kad tas krājums ir pārāk liels, tā tiešām var kļūt ievelkoša un apdraudoša šai dzīvei.

Tāpēc mans novēlējums – atrodi savu veidu, kā droši satikt savu iekšējo Tumsu – uz tik ilgu brīdi, cik pašlaik ir tavu iekšējo spēku un ārējā atbalsta apjoms. Atrodi, kā to pagodināt un pacienāt, kā nokāpt savā dziļumā un no turienes atsperties!

Ja bailīgi – atrodi kādus cilvēkus, kas ir gatavo to darīt kopā ar tevi.
Ņem palīgā kaķi, spilvenu, vīnu vai spēka augus, dabu un sev pieejamos Garus, bet mēģini. Kā jau visos darbos, kas darāmi savā iekšpasaulē – nav nepareizu rezultātu, jo nav arī pareizie. Ir tā, kā ir tajā mirklī tam cilvēkam.
Atceries, ka tam nav jābūt ne ilgi, ne bēdīgi, ne briesmīgi – tam ir jābūt patiesi un apzināti, tad jau nākamais mirklis ar iziešanu jaunā gaismā būs savādāks – tā būs jau cita pasaule!

Un pēc  tam – svini!
Ar Sevi, ar savu Dzīvi, ar Gaismu, ar Savējiem, lai kas tie arī būtu!

Marija Sils
/sistēmiskā šamane/