KUR SKATIES? KO REDZI? KO JŪTI?

Apmēram pirms mēneša es publicēju tekstu, kas tā vispārīgi apraksta to, kas pašlaik notiek ar cilvēkiem šai pasaulē, skatot to visu lielākā, t.i., sistēmiskā mērogā. Tagad centīšos caur šo skata prizmu tuvoties tam, ko mēs katrs varam ieraudzīt savās dzīvēs, katrs savās sistēmās, un kā uz to paskatīties.
Mums visiem ir pašlaik gandrīz vienādas iespējas redzēt procesus, kas notiek apkārt, bet tomēr ir tik atšķirīgi redzējumi! Es šeit neizvērsīšu tā vai cita skatpunkta un viedokļa pareizību vai aplamību, jo, lai cik dīvaini tas skanētu – visi šie redzējumi ir pareizi. Pareizi priekš tā cilvēka tai viņa konkrētajā dzīves situācijā, līdz kurai viņa dvēsele šobrīd tikusi. Vēl vairāk – šā cilvēka skatījums un tas, ko viņš sakarā ar to pārdzīvo, ir nepieciešams tām lielajām sistēmām, kurās katrs ir iesaistīts – dzimtai, dvēseles pieredzei, tautai, civilizācijai un pasaulei kopumā. Jo mēs esam tie, kas griež šīs lielās dzirnas, pieliekot katrs savu salīdzinoši nelielo, bet kādreiz izšķiroši svarīgo spēka un domas daļu kopējā ritējumā. Šī apziņa rada divējādu iespaidu. No vienas puses, būt skrūvītei globālā mehānismā – tas šķiet nenozīmīgi personības ambīcijām. No otras puses – tā ir apziņa, ka katra cilvēka katrai domai un katrai izjustai enerģijai ir kāds svars un nozīme!


Tad kāpēc mēs tik atšķirīgi redzam vienu un to pašu? Kāpēc vienos un tajos pašos teikumos izlasām tik pretējus vēstījumus? Jo mēs redzam caur savas personīgās un sistēmiskās pieredzes filtriem, caur tiem logiem, ko atver mūsu katra sistēmas. Mēs skatāmies caur šiem dažādajiem logiem, kas visi rāda pasauli, bet katrs no citas “mājas” puses. Un caur šo redzējumu jūtam kādas noteiktas jūtas, domājam un spriežam, un beigās attiecīgi tam rīkojamies. Mūsu dzimtai un citām sistēmām ir vajadzīga tieši šī mūsu pieredze, tieši šāds katra pārdzīvojums, kādā šis cilvēks ir iesaistījies, domājot, ka tā ir viņa kā indivīda izvēle. Kāpēc? Lai būtu VESELUMS.


Jebkura sistēma pirmkārt jau rūpējas par savu veselumu, un tad par savu attīstību. Un mūsu individuālos lēmumus sistēma, ja tai tie ir traucējoši, vienkārši izdzēš no mūsu apziņas. Jo tā ir lielāka par mums katru, un tā ir kopums – mēs esam daļa. Daļa, kas var ņemt no kopuma resursus un dzīvību, bet, ja nav izdarīta izvēle ieņemt tieši savu vietu sistēmiski, tad šo daļu sistēma izmantos kā “aizbāzni” tur, kur kopumā ir kādi trūkumi, kas saskan ar katra atsevišķā cilvēka dvēseles struktūru. Un tā mēs, kamēr neesam sākuši to apzināties un sistēmiski kārtot, lielākoties izdzīvojam pavisam ne savas dzīves scenārijus un jūtam pavisam ne savas jūtas, protams, izdarot NE savas izvēles un darbības.


Piemēram, ja dzimtā ir bijusi noliegšana un necieņa pret padevīgiem un vājiem cilvēkiem, tad kāds, kura dvēsele to spēj nest, ieņems šo vājo un padevīgo lomu, ar attiecīgu pasaules redzējumu, izjūtām un uzskatiem. Ja senčos ir tikuši noliegti un it kā “izslēgti” vardarbīgi un agresīvi cilvēki, kaut kad noteikti atradīsies kāds, kas šo vardarbības programmu izpildīs, neapzināti gaidot, ka tā (šī vardarbības enerģija) tiks ieraudzīta un tai tiks atdota tai pienācīgā vieta. Un šī vieta, visdrīzāk, nav tā cilvēka dzīves scenārijā, kurš to neapzināti izpilda, domājot, ka veic vienīgo iespējamo pareizo izvēli. Ja pagātnē ir uzkrājušās daudz nepārdzīvotas bailes – tagadnē būs cilvēki, kas uzņemsies tās nest un izbaidīties par visiem senčiem, kas to nespēja. Jo visam, kas pasaulē ir ienācis, jebkuram cilvēkam, notikumam un enerģijai, tajā ir vieta, bet tikai tur un tad, kad tā jābūt. Ja kaut ko no šīs vietas izstumj – tas nekur nepazūd, bet ceļo laikā uz priekšu un meklē jaunu vietu, jaunu “nesēju” kāda cilvēka formā, caur ko izpausties un parādīties.


Dzīvojot savu ierasto ikdienas dzīvi, ko skar samērā lokāli un personīgi notikumi, mēs minētos procesus ne visai pamanām, jo viss ir it kā prognozējams un kontrolējams, un kaut cik atbilst mūsu vēlmēm un priekšstatiem. Toties tad, kad notiek kādi lieli, tautas vai globāla mēroga procesi (kā tagad), tas kļūst acīmredzami! Reti kurš tagad var mierīgi vērot notiekošo un saglabāt savu pozīciju, savu dzīves lauku neskartu. Lielākoties mēs “pavelkamies” līdzi pasaules notikumiem, ieņemam kādu noteiktu skatpunktu, atbilstoši kuram mūs pārņem emocijas un rodas kādi uzskati. Un šis skatpunkts ir tieši tāds, kāds ir mūsu dvēseles un personības struktūrai visatbilstošākais no tā visa destrukciju klāsta, kas valda mūsu sistēmās.


Ja kāda cilvēka dzimtai (vai dvēseles pieredzei) vajag, lai tiek izdzīvotas bailes, šis cilvēks baidīsies; ja dzimtai vajag, lai ierauga tajā esošo agresiju – cilvēks uzbruks jebkam, ko pasaule piedāvās, utt. Tā kā cilvēces vēsture nav nekāda paradīze – tur ir bijuši kari, mēri, bailes un uzbrukumi, zaudējumi, neizsērotas sēras un arī neizmīlētas mīlestības – viss, ar ko mūsu senčiem nav pieticis laika, brieduma vai jaudas tikt galā... Tas viss ir ticis izstumts un noliegts, un pašlaik, kad pasaule iegriežas lielajos laikmetu griežos, tas ceļas augšā, meklē un arī atrod savus “gaismā nesējus”. Šā iemesla dēļ cilvēki uz notiekošo bieži vien reaģē neadekvāti, pieņem neloģiskas izvēles, piekrīt tam, kam piekrist nedrīkst, vai ieņem kādas dīvainas pozīcijas, kas līdz šim viņiem nebija raksturīgas.


Kaut kādā mērā tagadējie pasaules globālie procesi man atgādina dzemdības – kur katrs grib un jūt kaut ko savu, kaut arī visi piedalās vienā kopējā procesā. Visiem grūti, visiem sāp, visiem viss apnicis. Un visam pāri neziņa – varbūt atnāks anesteziologs ar šprici… varbūt tas viss tāpat izdosies… Varbūt kāds neizdzīvos, varbūt vecmāte pie visa vainīga vai varbūt vīrs tomēr… Beigās kāds piedzims, bet līdz tam ir jānodzīvo, un to nevar sasteigt, nevar arī apturēt. Līdzīgi, kā cilvēkbērna dzimšanā var palīdzēt kādas skaidras darbības un pieredze, tas var līdzēt arī tagad, tikai mērogs jau ir cits – skaidrība un pieredze jāmeklē ne personīgajā, bet sistēmiskajā vēsturē.


Tam, vai un kādā virzienā cilvēks pavelkas līdzi šābrīža lielajiem procesiem, vai spēj kaut cik palikt pie sava viedokļa, nav sakara ne ar viņa raksturu, ne ar izglītību, lai cik dīvaini arī tas šķistu. Šie ir tik lieli, sistēmiski, vēsturiski procesi, kuros var palikt nosacīti neatkarīgi vien tie, kam ar savu vietu sistēmā (dzimtā, dvēselē) ir puslīdz kaut kāda kārtība. Pārējie to nevar, lai arī ar cik spīdošu intelektu būtu apveltīti un lai cik jauks raksturs tiem būtu bijis līdz šim. Un tā nav šo cilvēku personīga vaina, kaut arī iespēja šo savu stāvokli izmainīt ir tieši katra paša rokās!


Šī iespēja noturēties kājās laikā, kad kuru katru brīdi pasaules spēku okeāns var nākt ar devīto vilni, ir apzināta savas vietas ieņemšana sistēmā. Un šo vietu mēs varam ieņemt, ieraugot to, kā vietā un kādā veidā mēs dzīvojam, kam patiesībā pieder it kā mūsu scenāriji, jūtas un domas, un tam visam iedodot tā īsto, sen pelnīto vietu. Līdz ar to katra paša dzīves lauks kļūst brīvāks, enerģiju plūdums dzimtā un dvēseles kanālā ieņem pareizo virzienu, tas mums ne spēku un skaidrību par sevi, un mūsu redzējums kļūst atbilstošs mūsu dvēseles ceļam. To var izdarīt un to ir vērts darīt, kaut arī tas nav tāds viena vakara pasākums – sistēmiskais darbs var notikt arī gadiem ilgi, tomēr ar katru gadu aizvien vieglāk, skaidrāk un brīvāk.

 .