Sistēmisks skatījums uz cilvēka un valsts attiecībām

 Šobrīd kā nekad aktualizējušās cilvēka un to sistēmu, kurās viņš dzīvo, attiecības. Es kā sistēmfenomenoloģe (sistēmu un to elementu zinātāja) vēlos ar savu domu tajā ieviest kādu skaidrību. Šis teksts būs saprotamāks tiem, kas pazīstami ar sistēmiskajiem sakārtojumiem vai dzimtas mācībām, bet es centīšos rakstīt tā, lai ar nelielu domas piepūli var uztvert ikviens.  Ir skaidrs, ka mēs nevaram būt absolūti neatkarīgas būtnes, mēs vienmēr ietilpstam kādā sistēmā, pat tad, ja dzīvojam meža vidū naturālā saimniecībā.

Mēs, katrs viens atsevišķs cilvēks, esam daudzu par mums lielāku sistēmu pats mazākais jaunākais elements. Lielākas sistēmas ir – mūsu ģimene, dzimta, dvēseles lauki, tad kopienas, kurās strādājam, mācāmies, atpūšamies, dzīvojam, iepērkamies vai ko citu darām, tad mūsu tauta un valsts, tad visa cilvēce, pasaule un to uzturošie lielie dabas spēki un stihijas, un tad vēl Visums un Dievs. (sk. zīmējumu) Vēl jaunāki un mazāki par mums, pieaugušajiem, ir tikai mūsu bērni.

Visās sistēmās darbojas noteikti likumi, ko nav izdevis cilvēks vai kāda valsts, bet kas ir dabas, pasaules un Visuma kārtības turētāji. Un, ja cilvēku radītos likumus var mainīt un apiet, ja tie mēdz būt kļūdaini vai novecojuši, tad dabas likumi ir mūžīgi, absolūti un neapejami. Tad, ja cilvēku likumi kļūst ne-cilvēcīgi, ja tie nostājas pret kādām cilvēku grupām un sāk tās apspiest, mums ir jāatceras, ka tie nav pēdējā instance – aiz tiem nāk dabas un Visuma likumi.  Un tad, ja mēs paļaujamies uz lielākiem likumiem, ja mēs tos pazīstam, mums ir viegli orientēties cilvēku radītajos, arī tad, ja tie kļūst netaisnīgi. Jo mēs zinām, ka tas, kas ir mazāks, iekļaujas tajā, kas ir lielāks un tad, ja ir saskaņā ar lielāko, iegūst tā spēku un atbalstu, bet tad, ja ir pretrunā ar lielāko, ar laiku vienkārši iznīkst.

Liekas – ko tad viens cilvēks var ietekmēt pasaulē, ja reiz ir vismazākais tās elements? Tomēr tieši ar šo mazāko var sākties izmaiņas, jo tieši mazākais mēdz automātiski uzņemties kaut kā lielāka atbildību… Tas notiek bailēs par izdzīvošanu, kad mazākais neredz citu izeju situācijā, kurā lielākais netiek vai negrib tikt ar savu atbildību galā. Un lielākais to ar prieku atdod, ar iespējamību, ka pēc kāda laika sāks to mazākajam uzspiest vēl un vēl. Jo lielākajam tā ir ērti…. mazākajam nē. Tie ir neapzināti procesi, ko prāts pamato ar “lai visiem būtu labi”, “tā ir pieņemts”, “nav taču tik grūti” un citām līdzīgām attaisnojošām frāzēm. Otrs motīvs tā darīt – vēlme justies varenākam, ieņemt ne-savu vietu sistēmā – tas ir vilinoši, bet maldīgi, jo rezultāts vienmēr beigās ir resursu, iekšējā līdzsvara vai veselības zaudēšana. Jo mēs varam Savus resursus un spēku gūt tikai Savā vietā esot un par Savu atbildību dzīvojot.
Atbildība, kad tā ir sava un par sevi, īstenībā dod brīvību – tā atbrīvo no pienākumiem darīt kaut ko citu vietā, ļauj pieņemt to, kādēļ Radītājs katru no mums laidis pasaulē, un saņemt tos resursus, kas katram visvairāk vajadzīgi.  Atbildība ir izvēle, brīvība un  miers.

Tā mēs ģimenē sākam emocionāli balstīt savus nestabilos vecākus, darbavietās uzņemamies priekšnieka vai kolēģa pienākumus, kārtojam lietas, kuras būtu jāsakārto ierēdņiem par mūsu nodokļiem, sākam barot valstsvīru slimīgās iegribas tā vietā, lai saņemtu no tiem atbalstu, u.t.t. Un pēc neilga laika tas kļūst par it kā pašsaprotamu pienākumu, kam klāt nāk vēl un vēl – jo kāpēc gan neuzkraut tam, kas ir ar mieru nest…. Tā daudzi nodzīvo visu mūžu, žēlojoties par netaisnīgo likteni, bet sakožot zobus vai dežūrsmaidu uzliekot , un turpinot ciest vai lekt uz ‘ambrazūras’ - tas šai gadījumā ir viens un tas pats. Tā rodas visi totalitārie (kā Psrs, piemēram) un manipulatīvie (kā tagad) varmācīgie režīmi – un tad, kad cilvēki atjēdzas, ka savu atbildību, t.i. savu brīvības izvēli ir atdevuši, tad izeju atrast ir jau ļoooti grūti. Tomēr izeja ir.

Tā kā lielākajiem elementiem tā ir ērti, izeja ir – sākt no mazākā un jaunākā. Apzinoties – kas ir katra paša atbildība un kas nav. Atsakoties no lielāko atbildības un atdodot ne-savu atbildību tiem, kam tā pienākas, un neuzņemoties atbildību pat par to, vai tie to pieņem, vai ne. Paliekot tikai ar to, kas ir savs – sākumā var likties, ka dzīve slīd no rokām ārā, kontrole (kas līdz šim iluzori it kā bija) pazūd, un apkārt iestājas tukšums…. Tomēr pēc kāda brīža šai tukšumā sāk skanēt tieši tā mūzika, kuras dēl mēs patiesībā dzīvojam, un  pamazām dzīves telpa kļūst tāda, kādai tai ap mums katru vajadzētu būt. Un, ja mēs dzīvojam ar to, kas ir savs, ja esam katrs savā vietā, tad mēs nekāpjam citu dzīvēs un netraucējam viņu savumam – jo pēc tā vienkārši nav ne vajadzības , ne vēlēšanās. Un kas notiek, ja tā izdara vairāki tuvu esoši cilvēki? Un kas – ja daudzi visā valstī, visā pasaulē?  Dzīve nebūt nekļūst anarhistiska, tā sāk līdzināties puķu pļavai, kur katrai zālītei, katram kukainītim ir sava vieta, jēga un spēks!

Šī savas vietas apzināšanās un ieņemšana, protams, nav ne vienkārša, ne viegla (vismaz sākumā). Tas ir pamata process visām sistēmiskajām praksēm, gan tām, kas strādā ar ģimenēm un dzimtu, gan tām , kas skatās kādu organizāciju vai kolektīvu struktūrās. Ieraudzīt un apzināties – reizēm to, ka esošie principi, paradumi un pārliecības vispār nepieder sev…..ka var nebūt ne jausmas, kas ir paša pārliecības….ka neviens neko nevar pateikt priekšā, jo Savā vietā katrs ir tikai pats….  Izdarīt izvēli – reizēm grūtu, jo kāds ar to būs neapmierināts…kādam var likties, ka kļūst sliktāk….kāds var turpināt pieprasīt ilūziju uzturēšanu…. kāds var pielietot melus vai varas spēku… Bet izvēle ir vienmēr. Reizēm skaidrā rīcībā, reizēm tikai vārdos vai pat tikai domās – jo, ja izvēle draud ar dzīvības zaudēšanu, varbūt tomēr dzīvību saglabāt ir svarīgāk.  It īpaši tas attiecas uz tiem, kam ir vēl kāds jaunāks ģimenes sistēmās – kam ir bērni. Brīvība var nebūt ārēja, galvenais – lai tā ir iekšēji, dvēseles līmenī. Lai arī būtu kompromiss ar ārējo pasauli, ar varas struktūrām, jo tas vienmēr ir laicīgs, vienmēr atnāk patiesība un atjaunojas patiesais līdzsvars, kaut arī tas var būt ilgi – gadu vai gadsimtu laikā. Ir svarīgi nebūt kompromisā ar savu sirdsapziņu, jo tā pieder dvēseles laukiem, svarīgi nebūt kompromisā ar dabu un Dievu, jo tie ir lielāki par tām sistēmām, kas līdzsvaru izjauc.

Kā tas izpaužas realitātē? Situācijā, kad lielākā sistēma spiež uz mazāko un nav spēka pretoties? Valsts ir lielāka struktūra par cilvēku, un, ja valsts savu atbildību ( rūpēties par iedzīvotāju labklājību) nepilda, bet drīzāk nostājas pret tautu, tad mēs ar savu ierasti godīgo rīcību un noteikumu pildīšanu šo valsts nostāju atbalstām. Un tā mēs ejam pret savu sirdsapziņu un pret savu tautu. Mēs uzņemamie valsts atbildību, kad aiz neapzinātības vai lojalitātes piekrītam tam, kam piekrist nedrīkst. Tas nav pareizi. Mēs nedrīkstam atbalstīt tādus cilvēkus, kas pret savu tautu iet. Un tieši mēs katrs varam būt tie, kas pasaka NĒ svešai atbildībai, ko mums tagad cenšas uzkraut – baidot ar slimojošām vecmāmiņām, apliekot ar nesamērīgiem nodokļiem, liekot nostāties citam pret citu kaut kāda melīga kopēja labuma dēl… Un mēs vai nu uzņemamies valsts atbildību (ko pati valsts neuzņemas), vai arī neuzņemamies. Līdz ar šo neuzņemšanos un NĒ pateikšanu, mēs izrādām cieņu savai tautai un valstij, jo iekšēji atzīstam, ka tai ir sava, lielāka atbildība par katru no mums atsevišķi ņemot, un pieļaujot, ka tā var tikt ar to pati galā.

Piemērs no pašlaik aktuālās masku nēsāšanas (kas ir nedabiska, varmācīgi uzspiesta un veselību graujoša afēra). Būtībā valstij un mediķiem būtu jārūpējas, lai cilvēkiem būtu iespēja dzīvot veselīgi un celt savu imunitāti, taču notiek pretējais – cilvēku imunitāte ar manipulativām vai vardarbīgām metodēm tiek grauta. Bet ne par to šoreiz…. Šoreiz par atbildību, ko valsts neuzņemas, bet uzkrauj cilvēkiem.  Ja, piemēram, es uzskatu, ka maskas nav jānēsā un tā ir mana pārliecība, es tās nenēsāju. Bet tagad es ieeju veikalā, kur pārdevējai ir uzdots viņai neatbilstošs pienākums likt man šo priekšmetu uzvilkt, un esmu izvēles priekšā…. Ja es uzvelku un klusēju, lai “miers mājās” un pārdevēja nesaņem sodu, tad es pakļaujos, reizē uzņemoties ne-savu atbildību. Ja es nepakļaujos, tad es varu iet no turienes ārā un palikt bez produktiem. Vai arī pretoties un saņemt sodu, tādejādi sponsorējot šīs  svešās atbildības uzspiedējus. Mana izvēlētā izeja šajās situācijā – likt tādu masku, kas visiem skaidri parāda manu attieksmi pret notiekošo, kā arī atdot pārdevējai lielākas atbildības daļu -  t.i. ļaut viņai pateikt man, ka tas priekšmets ir jāvelk, jo labprātīgi es to nedaru.  Nākamā pakāpe – ja pārdevējām nepatīk šos  atgādinājumus teikt, viņas vai nu nesaka (riskējot pašas saņemt sodu), vai saka, bet pēc kāda laika pieprasa veikala vadību atbrīvot viņas no šī neatbilstošā pienākuma. Veikala vadība vai nu piekrīt viņām, riskējot saņemt vēl lielāku sodu, vai pieņem apsargu (kas ir papildus izdevumi), vai aiziet pie ekonomikas ministra (pa vidu tur vēl dažas pakāpes, ko izlaižu) un pasaka NĒ. Ekonomikas ministrs arī ēd, viņam vairs nav kur nopirkt ēdienu, un viņš vai nu piekrīt (riskējot zaudēt krēslu), vai iet uz Saeimu, kur izvirza prasību izskatīt šo nelikumību, tādejādi cienot to, ka Saeima to spēj izdarīt. Un tikai tad, kad nebūs vairs veikalu, kuri ministrus baros, kad nebūs vairs no kā nodokļus iekasēt, tad sāksies atbildības paņemšana atpakaļ valsts līmenī. Vai arī – kad būs pietiekami daudz cilvēku visos zemākajos līmeņos, kas spēs pateikt NĒ ja ne ārēji, tad vismaz iekšēji. Katrs pats izdomājot, kā to vislabāk izdarīt katra unikālajā situācijā – tāpēc neprasiet, kā to darīt, bet izvēlieties katrs pats un uzņemieties savu atbildību tik, cik spēks un pārliecība ļauj.

Un, ja mums apkārt ir struktūras, uz kurām nevaram un ,iespējams, vēl ilgi nevarēsim paļauties, ja mēs nevaram balstīties uz savu tuvāko kompāniju, savu priekšniecību un valsti, mēs vienmēr varam atrast atbalstu un resursus lielākās sistēmās par tām. Ārēji turot robežu, lai neļautu lielākajiem mūs aplaupīt (caur sodiem, piemēram), un arī neslēpjot savu pārliecību (ja tas neapdraud dzīvību), bet iekšēji balstoties un paļaujoties uz šiem lielajiem spēkiem  - dabu, Sauli, Pasaules lielajām stihijām, Visuma spēkiem….

Marija Sils,

sistēmfenomenoloģe

 .