zemesvejs - Par dārziem

Piecu pirmelementu spēka augi

Wed, 28 Aug 2019 06:39:00 +0000

Mācība par pirmelementiem nāk no Austrumu medicīnas, kam piemīt plašs holistisks skatījums uz cilvēku kā dabas un dzīvās pasaules daļu. Neskatoties uz tālo izcelsmi, pirmelementu teorija ir ļoti skaidra un praktiski pielietojama arī mums. Neiegrimstot dziļās šīs mācības niansēs, var teikt, ka cilvēkā, lai tas būtu vesels gan fiziski, gan emocionāli, gan garīgi, visiem elementiem jābūt līdzsvarā. Koks, uguns, zeme, metāls un ūdens – tās šai gadījumā ir enerģijas, kas ir klātesošas kā augos, tā cilvēkos. Ja cilvēkā šo elementu starpā rodas disbalanss, ar augu palīdzību – esot ar tiem kopā, lietojot tos uzturā un tējās, var sevī sabalansēt pirmelementu enerģijas.

Dārzs ir vieta, kur mēs atpūšamies, atveseļojamies un esam fiziski aktīvi kopā ar dabu un augiem, tādēļ tie, kam ir savs dārzs tajā viegli var izveidot augu grupas, kas aktivizē nepieciešamos pirmelementus. Pirmelementiem ir izpausmes gan cilvēka ķermenī, tā veselībā, gan raksturā, domās un garastāvokļos, jo mūsu fiziskie, emocionālie un domu ķermeņi vienmēr ir saistīti. To izpausmēm ir raksturīgi:

KOKS. Šis elements mums dod izaugsmes spēju un ļauj adekvāti reaģēt uz citu cilvēku negācijām. Koks atbild par mērķtiecību, par spēju plānot un organizēt. Ja koka ir par maz, cilvēks ir nekārtīgs, haotisks un neapdomīgs. Ja tā ir pat daudz, rodas agresija, dusmas un sīkumaina ietiepība.

UGUNS. Aktivitātes un darbīguma elements. Dod mums labu humora izjūtu, dzīvesprieku un izlēmību. Uguns atbild par kaislīgumu un uzņēmību. Jā tās ir par maz, cilvēks ir pasīvs un neizlēmīgs, var būt nomāktā garastāvoklī. Ja tās ir par daudz, rodas dažādas pārmērības, atkarības, mānijas un hiperaktivitāte.

ZEME. Elements, kas veido mūsos mieru, pacietību, rāmu garu un pieņemšanu. Zeme dara dāsnu un paļāvīgu raksturu, dod iekšējo stabilitāti. Ja zemes ir par maz, rodas skopums, nepamatotas pretenzijas pret dzīvi, vienaldzība un uzmanības trūkums. Ja tās ir par daudz, cilvēks ir tāds kā piezemēts un par visu noraizējies.

METĀLS. Rada tiešu, skaidru izpausmi, taisnīgumu un spēju redzēt patiesību, apzinātību un pašpietiekamību, Metāla enerģijā cilvēks runā to, ko domā, ir godīgs pret sevi un citiem, modrs un vērīgs. Ja metāla par maz, cilvēks kļūst slinks, tam nav savas gribas. Ja metāla ir par daudz, cilvēks ir spītīgs, egoistisks un reizē skumjš.

ŪDENS. Šis elements mums dod reizē drosmi, bezbailību un spēju būt elastīgiem. Ja ūdens ir līdzsvarā, cilvēks ir harmoniski mainīgs, spēj pielāgoties apstākļiem, nezaudējot savu kodolu. Ūdens atbild arī par seksualitāti. Ja ūdens ir par maz, rodas, bailes, nespēja iejusties savā vietā, aseksualitāte. Ja tā ir par daudz, cilvēks ir ļoti svārstīgs un nepastāvīgs.

Lai nodarbotos ar pirmelementu korekciju austrumu medicīnas līmenī, protams, vajadzīgas dziļas zināšanas un jušana, bet, lai saregulētu garastāvokli un savas rakstura īpašības, nekādas speciālas zināšanas nevajag, vien vēlmi būt kopā ar attiecīgajiem kokiem, puķēm un tējasaugiem. Tējasaugus droši var kombinēt zāļu tējās, jo, ja pamanāt sevī kādu pirmelementa disbalansam atbilstošu īpašību, visdrīzāk arī atbilstošie fiziskā ķermeņa orgāni nav gluži veseli. Augi, kas aktivizē koka pirmelementa enerģiju:

KOKS. Šo pirmelementu vairo bārbeles, lazdas, jasmīni, kārkli, zirgkastaņas un baltais vītols, kas ir viegli audzējami, pieticīgi un ātraudzīgi kokaugi. No dārza puķēm te minamas ālantes, lavandas un rudzupuķes. No tējasaugiem visizteiktākie koka elementa pārstāvji ir pelašķi, ceļmallapas, raspodiņi, zirdzenes, panātres, strutenes, zeltslotiņas un dzeltenais amoliņš. No telpaugu vidus te jāmin citronkociņš (arī citrons kā auglis pārtikā) un rozmarīns. Visparastākais galviņkāposts ir spēcīgs koka elementa līdzsvarotājs, kā arī dažādas sēnes, piemēram, šampinjoni un čigānietes. Pasaules populārākie graudaugi kvieši arī ir koka elementa pārstāvji. Ļoti daudz koka enerģijas nes selerijas un piparmētras un melisas. Pēc kopējās garšas koka augi ir skābeni, kaut arī reizēm tajos var atrast dažādus garšu blakustoņus.

UGUNS. Šai grupai pieder augi ar rūgtu garšu – tie aktivizē uguni. Labi uguns augi ir osis, pīlādzis, upene, aronija un ērkšķoga. No dārza ziedaugiem – rozes, kliņģerītes un samtenītes. Kā tējasaugus var minēt adonisus, mārdadžus, usnes, dadžus, uzpirkstītes, maijpuķītes, biškrēsliņus un asinszāles. Kā pārtikas graudaugi te minami griķi un prosa jeb sāre, ko var lietot arī kā tējasaugus. Arī tādi pārtikas dārzeņi kā cigoriņi (gan salātu, gan tējas, kas sakņu), kāļi, rutki un redīsi vairo uguni mūsos. No uguns elementu mazinošiem augiem var minēt vilkābeles, liepas, bērzus un akācijas, arī majoānu, kapmirti, vīgriezi un baldriāni.

METĀLS. Šo pirmelementu aktivizē asas, pikantas garšas augi, taču ne visus no tiem mēs lietojam uzturā. No kokiem jāmin ozols, goba un vīksna, kā arī dārzos augošie rododendri, aprikozes un lauru ķirši. Kā tējasaugus šai gadījumā lietojam salvijas, vijolītes, lielās nātres, sētložņas, māllēpes, puplakšus, sētvijas, pienenes un raudenes. Arī visparastākās auzas ir tipisks metāla augs, it īpaši, ja tās ievāc piengatavībā un lieto tējas uzlējumā. No daŗzeņiem var minēt tomātus un baklažānus, kā arī garšaugus baziliku un rukolu. Pārmērīgu metāla klātbūtni mazina lakači, timiāns, priede, un lielākā dārza oga – ķirbis, kā arī tā radinieki kabači un gurķi.

ZEME. Šai enerģijai atbilst viss, kas salds un maigs pēc garšas. No kokaugiem tai atbilst bumbieres un saldie ķirši, plūmes, korintes, mandeles un parastās egles. Zemes elementu aktivizē tādi tējasaugi kā ancītis un deviņvīrspēks, galega, matuzāle, fenhelis un āboliņš. Ļoti daudzi pārtikas augi ir zemes pārstāvji, visizteiktāk bietes, burkāni, kazenes, vīnogas, kā arī dažādi pākšaugi, it īpaši cūku pupas, un kā graudaugi rudzi un kukurūza. Protams, vistipiskākais zemes dārzenis ir kartupelis. Ja zemes ir par daudz, virs tās pacelties palīdz kadiķi, valrieksti, tūjas, vai arī t;ējasaugi vērmeles, sūrenes, kumelītes un mārsils.

ŪDENS. Sāļā garša ir tā, kas liecina par ūdens pirmelementa klātbūtni augā. To nav tik viegli sajust, jo mēs esam pieraduši pie minerālās sāls sāļuma, kas atšķiras no augu valsts sāls. Tomēr, ja uzmanīgi ieklausās savās maņās, var atšķirt šo garšu un tās enerģiju. Ūdens elementu aktivizē ābeles, plūškoki, smiltsērkšķi, alkšņi, ievas un krūkļi. No dārza ziedaugiem jāmin primulas vai gaiļbiksīši un īrisi, kā arī dažādi vīteņaugi – mežvīteņi, vīteņsausserži (arī krūmveida ogu sausserži), aktinīdijas un efejas. Kā tējasaugi visizteiktākie ir kosas, meža zemenes, čabers jeb pupumētra un āmulis. Ļoti labi ūdens elementa vairotāji ir ķimenes un mieži. Pārmērīgu ūdens enerģiju regulē apses, dažādi ķērpji (it īpaši islandes ķērpis), plikstiņi, avenes, virši un brūklenes.

Lielākā daļa savvaļas un dārza augu nes sevī dažādu pirmelementu enerģiju kombinācijas, tie nav tik izteikti kāda elementa pārstāvji, kā te minētie. Tādēļ katram pašam jāattīsta sava spēja just un saprast augus, kas var būt noderīgi kādā dzīves brīdī.

Marija Sils, daiļdārzniece un dabas dziedniece.

Mini dārzs pilsētas putekļos

Wed, 28 Aug 2019 06:31:00 +0000

Mūsdienās dārzam ievērojami mazinājusies saimnieciskā nozīme, toties pieaugusi ietekme uz cilvēku psiholoģiski emocionālo stāvokli. Pat nelielā apzaļumotā teritorijā var atpūsties no ikdienas stresa, smelties spēkus un atjaunot enerģiju. Īpaši svarīgi tas ir pilsētniekiem, kam zaļā zona ir ierobežota. Jo mazāks dārziņš, jo rūpīgāk jāpārdomā, kā to veidot un kāds būs tā sniegtais efekts. Jāņem vērā, ka katrs augs un priekšmets tiks skatīts tuvplānā un nebūs attālināto skatu, kur pacelt skatienu.

Vispirms jānovērtē teritorijas plusi un mīnusi – izmērs, reljefs, apgaismojums, ūdens padeves un noteces iespējas, žogi un sienas, ēku novietojums, piebraukšana, cilvēku daudzums, kas teritorijā apgrozīsies. Kā arī jānoformulē, kam šī teritorija kalpos – vai tas ir miniatūrs ģimenes dārziņš vai dekoratīva teritorija, sabiedriskā vai atpūtas zona. Ar augu un citu dārza elementu palīdzību var veiksmīgi nomaskēt neveiksmīgus arhitektūras risinājumus, jebšu izcelt savdabīgus skatus un detaļas.

Būtiska nozīme ir piebraucamajam ceļam, ja tāds vispār teritorijā paredzēts. To jāizvieto tādā trajektorijā, lai būtu ērti aizbraukt līdz automašīnas novietnei un arī izbraukt ārā – tātad ar pietiekami lēzeniem pagriezieniem vai arī ar pietiekami plašu apgriešanās vietu. Vieglās automašīnas izmēri parasti nepārsniedz 1,8 x 4,6 m . Tātad ceļa platumam jābūt vismaz 2m un līkumiem tik plašiem, lai mašīna jebkurā vietā garenvirzienā atrastos uz ceļa seguma. Mūsu platuma grādos ceļu būvējot, jārēķinās ar ievērojamu nokrišņu daudzumu rudeņos un pavasaros, kā arī ar iespējamu biezu sniega segu ziemās. Tātad jāparedz notekas ūdeņiem un vieta, kur sašķūrēt sniegu. Ja gar cieta seguma ceļa malām uzreiz sākas zāliens vai stādījumi, notekūdeņi problēmas neradīs – par tiem speciāli jāpadomā, ja ceļam ir augstākas apmales, gājēju celiņi, stāvlaukumi vai piegulošas ēku sienas. Ūdens notekas speciāli nav jāierīko arī, ja ir grants vai šķembu ceļa segums, kaut gan arī uz tā ar laiku riteņu risu vietās izveidojas peļķes, tādēļ izdevīgāk jau laikus pareizi izveidot ceļa slīpumu, lai ūdens notecētu gar malām un lai tam būtu iespēja izplūst no teritorijas vai ietecēt kanalizācijas sistēmā. Privātmāju iebraucamos ceļus bieži veido no betona bruģa, kas ir viegli kopjams, izskatīgs un pietiekami izturīgs materiāls, taču tikpat labi var liet asfaltu vai blietēt akmens šķembas. Ja zaļā zona kopumā nav liela, bet vēl jāizvieto iebraucamais ceļš, labs risinājums būtu ieklāt ekobruģi. Tas ir betona bruģa plākšņu paveids, kas nenoklāj zemes virsmu viscaur, bet ir ar ģeometriskiem vai neregulāriem caurumiem, kuros pēc patikas saber smiltis vai sasēj zāli. Rezultātā ceļa segums ir gluds un stingrs, bet izskatās dabisks un zeme zem tā turpina elpot.

Nelielā dārzā ir izdevīgi apzaļumošanu izvērst pa vertikāli, izmantojot sētas, sienas, mūrus, arkas, stabus. Tos var apaudzēt ar visdažādākajiem vīteņaugiem, piemērojot atbilstošas sugas ēnas un saules pusē, aizvējā vai tieši pretēji – lai pasargātu no vēja pūtieniem atpūtas vietu vai lapeni. Dārza galā novietota arka rada iespaidu, ka aiz tās vēl daudz kas atrodas, kaut gan īstenīb ā aizmugurē var būt tikai metrs līdz sētai un nomaskēta komposta kaste. Vīteņaugu sienas reizēm veido arī tādēļ, lai norobežotos no kaimiņu dārziem, ja dzīvžogam nepietiek vietas, bet pamatīgu sētu negribas būvēt. Kokaugus un krūmus ierobežotā teritorijā labāk izvēlēties ar šauru un stāvu zaru vainagu, piramidālo formu šķirnes. Piramidālo šķirņu kokus var arī stādīt augstā dzīvžogā, ko regulāri pielīdzina, tā radot pamatīgu zaļu sienu. Noder arī pundurformas, sīkziedu un sīklapu šķirnes.

Perspektīvas efektu var panākt, izkārtojot stādījumus gar teritorijas garākajām malām un ik pa gabalam iestarpinot atsevišķus lielākus vai košākus augus, bet pašā galā kādu interesantu arhitektūras elementu, piemēram, arku vai strūklaku. Labs ir arī stādījumu kārtojums pa diagonāli, kas ir garākā līnija dārzā. Vizuāli neparastu efektu var panākt, novietojot starp augiem, pie sētas vai kādā nišā spoguli, kas atspoguļo dārza augus un rada iespaidu, ka aiz tā ir vēl kāda atvērta telpa. Teritoriju vizuāli samazina izvērsti dārza stūri un apaļas formas dobes, kā arī augi ar lielām lapām un izvērstu zarojumu – tos atstāsim plašiem lauku apvidiem.

Reizēm dārza vieta ir ne tikai nelielas platības, bet arī izvietota stāvā nogāzē vai citā sarežģīta reljefa vietā. Augus, protams, var audzēt arī nogāzē, tikai jārēķinās ar to, ka mitrums vienmēr notecēs no augšējiem augiem, un apakšā augošie var ciest no ūdens saskalotajām zemēm un lapām. Tādu vietu vispraktiskāk ir pārveidot par terašu dārzu, jo tā rodas vismaz kaut kādas horizontālas virsmas, kur izveidot atpūtas zonu, puķu dobi, nojumi vai spēļlaukumu. Horizontālās terases ir arī vieglāk kopjamas un pļaujamas. Tās norok aptuveni paredzētajās formās un stiprina ar koka palisādēm vai mūrētām atbalsta sieniņām, pēc tam pieberot ar melnzemi vai kādu augsni sedzošu materiālu. Uz terases izdevīgi veidot dēļu grīdas segumu, jo lietusūdens dabiski notecēs un nebojās koka dēļus. Reljefu virsmu viegli vizuāli padarīt plašāku, augstākajā vietā iestādot kādus vertikāli augošus kokaugus, bet zemākajā ieaudzējot košus, ziedošus krūmus (ja gaisma atļauj – rozes) vai spilgtas krāsas puķes.

Ar apgaismojumu šaurā vietā mēdz būt problēmas, jo ēkas un sētas radītais noēnojums sanāk proporcionāli liels pret dārza kopējo platību. Jāņem vērā, ka augiem augšanai lielāku spēku dod rīta, nevis pēcpusdienas saule. Tātad – ja ir izvēle, tad gaismas prasīgākos augus jāstāda tur, kur saule tos apspīd no rīta vai pa dienu, bet pēcpusdienas un vakara saulei atstāt pusēnu mīlošos augus. Mazos dārzos parasti ir aizvējš, un pie sienām, it īpaši pie gaišām mūra sienām dienvidu pusē, vasarās ir samērā karsts, tādēļ tur var stādīt augus, kam patīk kontinentāls klimats, saule un karstums. Tie ir dažādi akmensdārza augi, sukulentās formas vai dekoratīvie zālaugi.

Nelielā teritorija bieži vien ir pateicīga miniatūru formu veidošanai, kas lielākā mērogā būtu nepārskatāmas un pazustu. Šeit iederēsies smalki akmensdārzi no šūnakmens un dolomīta, ar oļu vai smilšu segumu un miniatūrām dārza lampām, kas vakaros veido gaismēnu spēles. Mazai teritorijai piestāvēs arī Japāņu dārzi ar miniatūriem dekoratīvajiem strautiņiem, sausiem koku zariem, lapenītēm un savdabīgiem akmeņiem. Vienīgi jāraugās, lai dārza stils kaut kādā mērā būtu saskaņota ar ēku un sētas stilu.

Pēdējos gados attīstījies “Zaļo sienu” stils – tie ir akmensdārza tipa apstādījumi, kas veidoti speciālos, sienas pamatam piestiprinātos augu traukos. Starp vasarzaļajiem, sausumizturīgajiem augiem var izmantot arī mūžzaļas sūnas un vīteņaugus, bet zemākajos traukos vasarā iesēt kādu garšaugu vai košu ziedu. Šāds vertikāls dārzs neaizņem praktiski nekādu vietu, toties izskatās iespaidīgi, it īpaši sezonas laikā. Zaļā siena var segt visu fasādi vai daļu no tās. To ierīkojot, jārēķinās, ka siena slikti elpos un var būt pastiprinātā mitrumā, tādēļ jākonsultējas ar būvniekiem par tās sagatavošanu. Toties siltumizolācija būs ideāla un rūpes par fasādes noformējumu arī atkritīs. Zaļās sienas ir samērā populāras Eiropā, pie mums tās vēl ir izņēmums, jo tām ir specifiska ierīkošana un kopšana, un ne visai laba ziemcietība. Variācija par šo tēmu ir “zaļie jumti” – ar zālienu vai akmensdārza augiem apaudzēti pagrabu, garāžu, aku un pat suņabūdu jumti. Arī tos iepriekš speciāli sagatavo, lai konstrukcija būtu izturīga un ūdensnecaurlaidīga.

Ja nelielajā dārzā paredzēts audzēt arī kaut ko saimniecībai noderīgu, tie visdrīzāk būs garšaugi, kādas ogas vai tējasaugi. Dobe no garšu un tēju zālēm ir ne tikai noderīga, bet arī ļoti dekoratīva un aromātiska. Kopā sastādot piparmētras, lavandu, baziliku, estragonu, vīgriezi, pelašķi un asinszāli, būs gan ziedi visu vasaru, gan arī svaigi zaļumi un pašiem sava smaržīga zāļu tējas bunte. No ogu krūmiem jāizvēlas tie, kas visvairāk garšo un ir visnoderīgākie, lai nebūtu lieki aizņemta vieta. Tagad gan upenēm, gan jāņogām un ērkšķogām ir pieejami augstcelma potējumi, kad krūma zarojums atrodas 1 – 1,5 m no zemes. Tad zem krūma var vai nu ierīkot zālienu, vai ieaudzēt kādas zemās puķes vai garšaugus.

Arī augļu kokus var audzēt pavisam nelielā platībā, stādot nelielas, vertikāli augošas šķirnes un tām atbilstoši veidojot zaru vainagu. Ābelēm un bumbierēm ir jau nopērkamas piramidālās formas, taču zarojums ik pavasari jāpielabo un jāatjauno. Zarus var ieveidot arī „špalerā”, kad tos izgriež vai ar atsaitēm nostiepj horizontāli un saīsina līdz vajadzīgajam garumam. Zarus atstāj pamīšus 2 pusēs kokam. Tā var ērti ieveidot pundurformas koku, kas augs cieši pie mājas sienas.

Pilsētas apstākļos jārēķinās ar salīdzinoši lielāku gaisa piesārņojumu dārzā, kas ne visiem augiem patīk. Reizēm, ja ir intensīva auto satiksme tuvējās ielās vai pašā pagalmā, rodas ievērojama nedzīvu putekļu kārta, kas ir nomācoša un neveselīga. Šādā gadījumā īpaši jāpārdomā, kā var aizsargāties no putekļiem ar žogiem, dzīvžogiem, vīteņaugu sienām vai koku zaru vainagiem. Ir augi, kas labi panes gaisa piesārņojumu un vēl palīdz to attīrīt. To vispirms jau dara visas daudzgadīgās graudzāles, it īpaši auzenes, tādēļ nevar pārvērtēt zālienu nozīmi. Vienīgi būtu labi to audzēt maksimaļi garu, nevis nopļaut līdz ar augsnes virskaŗtu, lai ir vairāk zaļās, attīrošās dzīvības. Vietām var atstāt zāli nepļautu un piesēt to ar kādām izturīgām, daudzgadīgām pļavas puķēm, piemēram, pīpenēm, ilzītēm, krustenēm, mārpuķītēm vai balto āboliņu. Šādu zālienu pļauj 1x gadā, augustā, kad ziedi noziedējuši. To var kombinēt ar kārtīgi pļautu zaļo mauriņu un kokaugu stādījumiem. No mūžzaļo skujkoku vidus pilsētas putekļus vislabāk attīrīs duglāzija, melnā priede, rumēlijas priede vai ciedrupriede, bet slikti šais apstākļos jutīsies visas baltegles un kalnu priedes un īves. Populārās tūjas aug gandrīz jebkuros apstākļos, bet mazā, šaurā vietā to enerģētika var būt nomācoša. Arī lapegles ir labas putekļu absorbētājas, bet tikai vasaras sezonā. Lapegļu mīnuss ir arī lielais augums, mazām teritorijām domātas vien nokarenās fundurformas. Tā kā putekļi pilsētā rodas visu gadu, labāk izvēlēties kādus augus ar mūžzaļām lapām. Šim nolūkam der arī bukši un ileksi, kā arī kāpelējošās efejas. No lapu kokiem labs, neliels kociņš, kas veiksmīgi tiek galā ar pilsētas gaisu ir lauku kļava. Der atcerēties arī par skaisti ziedošajām korintēm, zīdkokiem un vilkābelēm, kam ir arī dekoratīvas un ļoti veselīgas ogas. Ja nav vēlme pēc apstādījumu dažādības, var stādīt bērzu, bet jārēķinās, ka tam tuvumā nekas cits negrib augt.

Lai novērstu nepatīkamus pārsteigumus, vislabāk mazam dārziņam pirms ierīkošanas uzzīmēt plānu, kur aprēķināt katra paredzētā auga izmērus un stādīšanas attālumus. Precīzi izplānotā dārzā, lai cik tas būtu mazs, vietu var atrast praktiski visām vajadzībām un vēlmēm.

Marija Sils, daiļdārzniece

Vasaras krāsas

Wed, 28 Aug 2019 06:15:00 +0000

Viengadīgās, sauktas arī par vasaras puķēm parasti ir dārza košākā rota, kam ir gan savi plusi, gan arī daži mīnusi. Tās ir gan sējamas tieši dobē, gan no stādiem audzējamas, to pielietojums ir ļoti daudzveidīgs un elastīgs. Vasaras puķes var veidot krāsainus laukumus dārzā vai rotāt dobju malas, tās izmanto lauku ainavā un pilsētu apstādījumos, tās labi jūtas balkonu un terašu puķu kastēs, ceļu un ēku apmaļu stādījumos, dažāda izmēra puķupodos un visur, kur daudzgadīgo augu rāmo zaļumu vēlamies rotāt ar kādu krāsu akcentu. Vasaras puķes ir piemērotas gan tradicionālo vērtību cienītājiem, jo daudzas no tām atgādina vecmāmiņu puķu dārziņus lauku sētās, gan arī eksperimentētājiem, kas katru gadu vēls pārveidot savas mājas apkārtni u izmēģināt kaut ko jaunu.

Sēt vai stādīt?

· No sēklām audzējamās vasaras puķes ir mazprasīgas, izturīgas, reizēm pašas izsējas. Te gan jāņem vērā, ka sēšanai piemērotas tradicionālās mazdārziņu puķes, kas jau gadu desmitiem iejutušās mūsu klimatā. Kā piemērus var minēt kliņģerītes, rudzupuķes, samtenes, matiolas, rezēdas, kosmejas, nemēzijas, magonītes, kreses, puķuzirņi, u.c. Šo puķu stādi neveido kompaktu formu, tādēļ tās sēj pietiekami blīvi, lai augi savstarpēji balstītos un veidotu vienmērīgu audzi. Jāsēj tīrā, irdenā, iesilušā augsnē, lai augi ātri sadīgtu. Pašā sākumā, kamēr augi sazaļo, dobe nav visai dekoratīva, tādēļ lielos laukumos sētās vasaras puķes parasti neizmanto. Tās vairāk iederas starp dārzeņu un garšaugu sējumiem, starp sīpolpuķēm vai daudzgadīgajiem augiem, kādu maliņu piesēšanai vai nepļauta zāliena – puķu pļavas veidošanai. Šis ir arī vislētākais puķudobes ierīkošanas veids.

· No stādiem audzējamās puķes veido kuplāku formu, to galvenais pluss – tikko iestādītas, tās uzreiz ir ļoti izskatīgas un košas, jo parasti tiek stādītas jau ziedošas. Ar vasaras puķēm apstādīti laukumi vienā dienā var būtiski izmainīt visu dārza izskatu, kas ir tik izdevīgi mūsdienu straujajā dzīves ritmā. Pēc iestādīšanas puķudobe kārtīgi jāsalaista, it īpaši karstā un sausā laikā. Lai tā turpinātu ziedēt un priecēt mūs tāpat kā sākumā, vasaras puķes vēlams papildus mēslot visu ziedēšanas laiku. Tagad ir pieejami dažādi ērti lietojami bioloģiskie mēslošanas līdzekļi ziedaugiem, bet, protams, tos var pagatavot arī mājās. Puķu stādus parasti izmanto arī balkonu kastēs un puķupodos, kur tie aug nelielā zemes daudzumā, tādēļ vēl jo vairāk vajadzīga papildus mēslošana. Stādus var stādīt līdz pašam rudenim - lielākoties gan vasaras puķu stādi pieejami pavasarī un vasaras sākumā, bet ir pietiekami daudz audzētāju, kas domā arī par rudens piedāvājumu.

Vasaras puķu priekšrocības:

· Mainīgums. Tā kā šie ziedi zied ne ilgāk kā vienu sezonu, vienā vietā katru gadu var stādīt kādas citas puķes, kādas saimniekiem tai gadā iepatikušās. Dobe katru gadu ir savādāka, tā neapnīk un nav vienmuļa. Var pat vienas sezonas laikā pilnībā vai daļēji nomainīt puķu sortimentu.

· Daudzveidība. Formu un krāsu dažādībā vasaras puķes ir nepārspējamas, turklāt katru gadu selekcionāri rada aizvien jaunas šķirnes.

· Nav jādomā par augu pārziemošanu. Lielākoties šo puķu mūžs ir viens gads, rudenī to novītušos lakstus izmet, lai pavasarī stādītu no jauna.

· Maz slimību. Vasaras puķes mazāk slimo (īpaši izturīgas ir tradicionālās sugas), un, ja arī saslimst, ir vienkārši nomaināmas pret citiem stādiem.

· Ātrums. Šis attiecas uz puķēm, kas audzējamas no stādiem. Ja nākamā dienā dārzā paredzētas kādas svinības un tas ātri jādabū labā izskatā, to var panākt, iepriekšējā dienā pareizās vietās sastādot vasaras puķes.

· Ziedēšanas laika ilgums. Ar vasaras puķēm dārzu var padarīt krāsainu no agra pavasara līdz pat vēlam rudenim. Sezonas sākumā un beigās, kad naktīs iespējamas nelielas salnas, vēlams izvēlēties izturīgākas sugas, piemēram, atraitnītes, salvijas, krustaines, kreses, samtenes, ledenes, petūnijas. Ziedēšanas ilgumu lielākajai daļai vasaras puķu var palielināt arī, regulāri izlaužot novītušos ziedus, tā veicinot jaunu pumpuru rašanos.

Vasaras puķu stādījumu neērtības:

· Ravēšana. Šīm puķu dobēm parasti neklāj pāri nekādus dobju segumus, kā daudzgadīgajiem augiem, tādēļ zeme ir atklāta un tajā ātrāk ieviešas nezāles. Vēlams jau pirms ierīkošanas zemi labi sagatavot un attīrīt no saknēm un nezāļu paliekām.

· Laistīšana. Vasaras puķu laksti ir salīdzinoši trausli, tie vairāk cieš no saules un sausuma. Tomēr saulainas vietas šiem augiem ļoti aptīk, saulē tie krāšņāk zied, tādēļ saimniekiem jāatceras tos regulāri aplaistīt. It īpaši jāuzmana balkonu kastēs ziedošās puķes, kas aug nelielā zemes daudzumā tiešos saules staros. Ja rodas vajadzība uz ilgāku laiku izbraukt vasaras karstumā, un nav kas puķes salaista, vēlams balkonu kastes un puķupodus pārvietot kaut kur ēnā.

· Mēslošana. Lai puķes vairāk un ilgāk ziedētu, tām nepieciešamas barības vielas, bagātīga augsne un papildmēslojums. Protams, tās augs arī nabadzīgākā augsnē, bet izskats nebūs tik labs, kā gribētos.

· Stādīšana ik gadu no jauna. Kādam ikgadējā dobju ierīkošana var likties kā pluss, bet citam kā mīnuss. Aizņemtiem cilvēkiem darbošanās ar vasaras puķu sēšanu un stādīšanu var likties pārāk darbietilpīga.

· Noziedējušo ziedu izlaušana. Kaut arī šis process pagarina puķes mūžu, tas ir laikietilpīgs un, ja to neveic, dobes izskats stipri cieš.

Veidojot vasaras puķu dobes, galvenokārt jāņem vērā augu izmēru (gan augstumu, gan izplešanos sezonas laikā) un prasības pēc saules gaismas. Jāpadomā arī par augu ziedēšanas ilgumu - varbūt kādi būs jāpārstāda, kamēr citi vēl turpinās plaucēt jaunus ziedus. Prasības pret augsni vasaras puķēm ir samērā līdzīgas, tās visas jūtas labi trūdvielām bagātā, gaisu caurlaidīgā augsnē ar neitrālu Ph reakciju. Atbilstoša ir kārtīgi iestrādāta dārza melnzeme vai ielabots kūdras maisījums. Krāsas, protams, ir katra dārznieka gaumes jautājums, bet ir labi, ja tās ir atbilstošas tai noskaņai, kādu ar dobes palīdzību vēlamies radīt. Dobe var būt gan vienā krāsu gammā ieturēta, gan kombinēta no savstarpēji harmonizējošiem vai tieši pretēji, kontrastējošiem ziediem.

Baltie ziedi rada tīrības un nevainības iespaidu, to iespaids ir viegls un relaksējošs. Dažiem gan baltā krāsa atgādina slimnīcu vai bēres, un tie izvēlas gaišus pasteļkrāsas ziedus, bet ne tīri baltus. Baltajiem un gaišajiem ziediem ir arī tāds mīnuss, ka pēc lietus uz ziediem mēdz rasties brūngani plankumi, ziedus jāuzmana no apvīšanas, regulāri jāizlauž noziedējušie un citādi rūpīgi jākopj dobe.

Sarkanie un koši oranžie ziedi rada enerģiju, iekustina emocijas, kaislības, vairo cilvēkā pārliecību par saviem spēkiem un vispār pastiprina visus mūsu iekšējos procesus. Dažiem cilvēkiem šīs enerģijas var būt par daudz, un tad sarkanā dobe liksies kaitinoša. Toties sarkani oranžie pigmenti augos ir visnoturīgākie, šie ziedi maz cieš no lietus un saules, un kopumā parasti labi izskatās. Ar tādu kā dižciltīgu, svinīgu skaistumu apveltīti tumšsarkanie ziedi, kas šķiet nopietnāki par koši sarkanajiem. Savukārt oranžie var iedarbināt cilvēka seksualitāti un radošumu.

Dzeltenās ir optimistu puķes, arī ar noturīgu pigmentāciju. Šī krāsa ieteicama nomāktiem un depresīviem cilvēkiem, bet var nepatikt tiem, kas ir ļoti kritiski pret sevi un citiem. Dzelteno puķu klāsts dārzā ir ļoti liels, tās viegli kombinēt ar citu krāsu ziediem.

Brūno toņu, arī smilšu oranžās un tumši dzeltenās puķes rada rudenīgi mājīgu noskaņu, stabilitātes un miera atmosfēru, bet reizēm var likties vecīgas un neinteresantas.

Rozā toņu ziedu iespaids ir atsvaidzinošs, tā ir jaunības un meiteņu krāsa – un kurai gan negribas justies jaunai! Purpurrozā krāsa ir enerģiska, maigi rozā nomierinoša, bet tās noteikti piesaista uzmanību un it kā atmodina. Dažiem cilvēkiem rozā toņi var likties bērnišķīgi un nenopietni. Maigi rozā ziedi ir mazāk izturīgi pret klimata svārstībām kā tumšie.

Zili violetie ziedi patīk domātājiem, sapņotājiem, cilvēkiem kas kopj savas emocijas un intelektu. Tie var likties nomācoši cilvēkiem, kam dzīvē par daudz nopietnības un pienākumu. Zilais pigments nav visai noturīgs, it īpaši gaišajiem ziediem. Tumši zilie, mēļie ziedi cilvēku it kā ieved pašos dvēseles dziļumos, violetie atver ceļu nomoda sapņiem, debeszilie rada prāta un domu skaidrību, bet pavisam gaišie vieš cerības un atsvaidzina atmiņas.

Marija Sils, daiļdārzniece, vides enerģētikas speciāliste

Žurnāls "Dārzs un Drava" 2019.

Piemājas dārza plānošana

Tue, 10 Apr 2018 07:04:00 +0000

Pēdējos gados par teritoriju plānošanu un apzaļumošanas projektiem diezgan daudz gan runāts, gan rakstīts. Patreiz, kad aiz loga vēl sniegs un sals, ir īstais laiks sākt pārdomāt, kā labāk iekārtot dārzu un pagalmu. Ja zemesgabals pagaidām vēl tukšs, vai arī māja tikko uzcelta, varam brīvāk ļaut vaļu fantāzijai, būs jārēķinās tikai ar kopējiem vietas ģeogrāfiskajiem faktoriem. Sarežģītāk plānot, ja iegādāta māja, kurā kāds jau dzīvojis un kaut ko sastādījis ap to, vai arī vienkārši apnicis ierastais skats pa logu.

Dārza plānošanu, protams, var uzticēt speciālistam, taču, ja vien esat apveltīts ar iztēli un varat apzināt, kādi augi jums patīk un ko vēlaties dārzā pasākt, savu piemājas dārzu varat izplānot paši.

Zīmēšanas iemaņas lieti noderēs, taču ne jau mākslas darbu taisām, bet gan plānu darbam un sev. Ja ir sarežģīti pārnest izmērus pareizajā mērogā uz papīra – ērti var izmantot milimetru papīru. Vēl būs nepieciešami vairāki krāsu zīmuļi un flomasteri, samērā mīksts parastais zīmulis, lineāli, laba dzēšgumija, iespējams, arī kalkulators. Ir labi, ja ir jau kopējais robežu plāns, vēl labāk, ja tajā iezīmētas ēkas, varbūt pat lielākie koki, akas vai grāvji. Ja to nav – nāksies ņemt mērlentu un atcerēties rasēšanas pamatus. Svarīgi visus mērus neaizmirst pārrēķināt mērogā, piemēram 1:50 vai 1:100, kas nozīmē, ka 1 metrs dabā būs atzīmēts kā 2cm vai 1cm uz papīra. Detalizētiem zīmējumiem var ņemt mērogu 1:10, kad 1 m atbilst 10cm. Objektus ( ēkas, kokus, celiņus, stabus), kas jau pastāv dārzā, mērām attiecībā pret diviem citiem objektiem, tos atkal pret diviem citiem, u.t.t. Ja arī mērījumi nebūs precīzi līdz centimetram, par to nav jāuztraucas, jo mēs taču neprojektējam māju, bet dārzu, un dabā viss ir mainīgs!

Vispirms jāizvērtē, kāda ir kopējā ainava, kas redzama ap zemesgabalu. Tas jāņem vērā gan tukšā vietā, gan pārveidojamā dārzā. Varbūt netālu ir mežmala, kas dod paēnu dārza teritorijai un ietekmē augsnes sastāvu. Varbūt ir īpatnējs reljefs – kalns, ieleja, upmala, novadgrāvis, pauguriņi – to visu, protams, var nolīdzināt un pārveidot, bet var arī veiksmīgi izmantot interesanta dārza izveidē. No reljefa lielā mērā atkarīgs arī dārza kopējais apgaismojums – ziemeļu nogāze būs jāplāno savādāk, nekā saulaina dienvidu ieplaka.

Jārēķinās arī ar kaimiņu mājām, ja zemesgabals ir apdzīvotā vietā. Labāk, ja kaimiņi jau sabūvējušies – tad ir skaidrs, ko no viņiem var sagaidīt, un nebūs nepatīkami pārsteigumi, kad mūsu saulainajam akmensdārzam kāds netālu piestādīs kastaņkoku rindu. Reizēm jārēķinās ar kaimiņu saimniecisko darbību – šķūnīšiem, suņiem, varbūt mājlopiem vai tehniku. Ja kaimiņu gabali vēl tukši, varbūt iespējams noskaidrot vismaz to, kurā galā viņi taisās māju būvēt. Vecā dārzā pirms plānošanas jāizvērtē tajā augošie kokaugi – droši vien, ka daļu ir vēlams atstāt, bet parasti atrodas arī koki, no kuriem nolemjam šķirties. (par to sīkāk 2009.gada aprīļa numurā)

Ir daži noteikumi, kas būtu jāievēro apdzīvotā vietā, lai ar kaimiņiem būtu laba sadzīvošana:

· Dzīvojamo ēku jābūvē vismaz 4m no kaimiņa robežas

· Saimniecības ēkas jābūvē vismaz 1m no robežas, bet ar tādu aprēķinu, lai līdz kaimiņa dzīvojamo telpu logiem būtu vismaz 6m

· Blakus kaimiņa teritorijai esošu celtņu augstums nedrīkst pārsniegt 4,5m.

· No ēkām un kokiem krītoša ēna kaimiņa dzīvojamās ēkas logus nedrīkst aizēnot ilgāk par 2,5 stundām diennaktī ( to aprēķina, zīmējot insolācijas grafikus, taču ievērojot būvēšanas attālumus, parasti problēmas nerodas)

Nākamie, ar ko jārēķinās, ir ģeogrāfiskie faktori.

Augsnes sastāvs var būt ļoti dažāds arī vienā nelielā gabalā. Pamatgrunts Latvijā mēdz būt smilts, smilšmāls, māls vai mālsmilts, mežainā vietā virskārta būs kūdraina, retāk ieplakās var būt melnzeme. Ja gabals ir jauns un tukšs, nošķūrējot velēnu pēc būvdarbiem, parasti paliek diezgan neauglīgs, nezāļains gabals. Tad ar pamatgrunti nav ko daudz rēķināties, tāpat melnzeme tiks vesta virsū. Ja izrādās, ka ir kūdraināka vai melnzemi saturoša augsne – to gan vajadzētu izmantot. Vecā dārzā augsne parasti ir samērā auglīga, bet var būt ļoti nezāļaina.

Svarīgs faktors, ko grūti mainīt, ir augsnes irdenums un ūdens caurlaidība. Ja apakšslānis būs blīvs māls, pa virsu var vest melnzemi pat metru – tāpat krāsies mitrums, ja nebūs ierīkota drenāža. Virs jūrmalas kāpu smilts gluži otrādi – ūdens augsnē neturēsies, dabīgu dīķi ierīkot vispār nav iespējams. Jārēķinās arī ar gruntsūdens augstumu dažādos gadalaikos – ir vietas, kas pavasaros mēdz pārpurvoties, citur vasarā ūdens pat akās pazūd. Mitrā vietā jau laikus jāieplāno ūdens novadīšanas sistēma – grāvīši, kas novada ūdeni kādā akā, dīķī vai centrālā novadgrāvī. Grāvīšus var izmantot kā dekoratīvu dārza elementu – krastos ieaudzēt mitrummīlošos piekrastes augus, pār tiem sabūvēt dekoratīvus tiltiņus, aizsargsētiņas, un sastādīt nokarenās formas kokaugus.

Pie ģeogrāfiskiem faktoriem jāmin arī valdošie vēji , īpaši nozīmīgi tie ir piejūras rajonos. Ja vieta ir atklāta un vējaina, parasti paveras skaista ainava, bet dārzā uzturēties nebūs mājīgi. Šādās vietās plānojot teritoriju, jāpiedomā pie vēja aizsargstādījumiem vai dekoratīvām sienām. Tuvu jūrai vēju jūt pat starp kokiem , toties jūras veselīgais gaiss šo trūkumu kompensē. Reizēm atpūtas zonu aizvējā ierīko tieši pie mājas, vai arī izmanto esošo reljefu – no mājas kalnā paveras plašs skats uz pļavām, bet nogāzē ierīkotas puķu dobes un atpūtas stūrītis.

Debespuses svarīgas kā māju ieprojektējot, tā arī augus izvietojot. Tās ietekmē gan apgaismojumu dažādās diennakts stundās, gan vēja asumu, gan arī nedaudz temperatūru. Saimniecības ēkas un šķūņus ērti izvietot ziemeļu pusē, kas citādi nav ērti izmantojama. Pie viena šķūnītis radīs aizvēju, tā dienvidu sienu var izmantot āra darbiem vai atpūtas stūrītim. Toties dienvidu saulē negribēs augt daudzas rododendru un skujeņu sugas, tās labāk izvietot citās dārza pusēs.

Zonējums ir pamats jebkuras teritorijas plānošanai. Ir dažas lietas, kam jāatvēl vieta jebkurā plānojumā – ērta ieeja mājā, saimnieciskais stūris, vieta automašīnai (ja nav automašīnas, vienalga jāpadomā par ērtu piebraukšanu ciemiņiem, ārstam vai kādai citai automašīnai).

Ieeju dārzā un mājā var akcentēt visdažādākajos veidos, vai arī veidot neuzkrītošu, bet funkcionālu. Virs ieejas var izveidot metāla, koka vai zaļu augošu arku, akcentēt to ar kādu lielāku akmeni, dekoratīvu koku, laternu vai vārtustabu. Veidojot apstādījumus pie ieejas teritorijā, jārēķinās, ka ziemā šī ir vieta, kur regulāri tiek tīrīts sniegs – tiem nevajadzētu traucēt sniega šķūrēšanai, kā arī tie nedrīkst ciest zem sašķūrētajām kupenām. Ja var atļauties, pastāv iespēja zem bruģa seguma iestrādāt sildkabeļus, kas sniegu nokausē. Jāpadomā, kā tiks veidots ceļš no ieejas līdz namdurvīm – kājāmgājējiem vai braucējiem, vai abiem kopīgs. Ja māja tiek lietota tikai kā vasarnīca, to var arī speciāli neveidot, bet staigāt brīvi pa zālienu, tomēr visu gadu apdzīvotai mājai šis variants nebūs ērts. Ceļa segumu veidi pieejami visdažādākie – no grants un oļiem līdz visdažādākajiem bruģakmeņiem un dekoratīvajām plātnēm. Interesanti izskatās koka bruģis – no vertikāli liktiem impregnētiem baļķīšiem vai horizontālām brusām. Mazpilsētas ainavā labi iederas ķieģeļu klājuma celiņi. Izvēloties ceļa platumu un segumu, jāparedz, kas pa to pārvietosies – ja ikdienā tiks braukts ar vieglo automašīnu, bet šad tad tomēr var nākties izmantot kravas auto pakalpojumus ( atkritumu izvešana, zemes vai malkas pievešana), tad vai nu jāliek tādas izturības segums, lai pa to var braukt arī kravas auto, vai jāparedz atsevišķi saimnieciskie vārti. Reizēm dārza teritorija ir tik maza, ka tajā automašīnai nemaz nav kur iebraukt un tā tiek atstāta uz ielas vai garāžā. Tādā gadījumā jāpadomā kāds risinājums, lai paša un viesu auto neizbraukātu ielas malas zālienu – jāierīko kāda grantēta vai bruģēta ceļa nomale. Kājāmgājēju celiņiem optimālais platums ir 30-40 cm, automašīnai vajadzēs 2m. Ja nepatīk vienlaidu bruģējums autoceļam, bet vēlaties tomēr gludu un sakoptu pamatu braukšanai, var izmantot ekobruģi (betona bruģis ar dažādas formas caurumiem, kas veido rakstu), vai arī vienlaidu bruģi ieklāt divās rindās tikai zem riteņiem. Jāpadomā, lai būtu ērti gan iebraukt pagalmā, gan izbraukt no tā un apgriezties.

Ap katru māju notiek kaut minimāla saimnieciskā darbība – pat ja ir tikai zāliens ar dažiem kokiem, jāpadedz, kur tiks glabāta nopļautā zāle un kritušās lapas, kā arī darbarīki. Zāli vispraktiskāk sakompostēt un izmantot augsnes ielabošanai – to ērti var darīt speciāli kompostēšanai paredzētās 2-3-daļīgās tvertnēs, izmantojot biokompostētājus ātrākai substrāta pārstrādei. Turpat var pārstrādāt organiskos virtuves atkritumus. Pārējiem atkritumiem jāparedz vieta tvertnei, kas ērti pieejama gan no mājas, gan atkritumu izvedējiem. Reizēm atkritumu tvertni ierīko atsevišķā nožogojumā, kas pieejams gan tieši no ielas, gan no pagalma. To var veiksmīgi nomaskēt ar dekoratīviem žodziņiem, var apaudzēt ar vīteņaugiem vai piestādīt kādu skaisti ziedošu krūmu. Ja māja tiek autonomi kurināta, jāparedz vieta kurināmā glabāšanai un piegādei – malkas šķūnis, gāzes vai šķidrā kurināmā tvertne. Lielāka saimnieciskā daļa būs vajadzīga , ja tiek izmantota speciāla dārza tehnika, vai veikti kādi specifiski darbi. Jo nozīmīgāka paredzama saimnieciskā darbība, jo rūpīgāk jāpadomā par šīs zonas vizuālu nodalīšanu no dekoratīvās un atpūtas zonas.

Tātad – atpūtas zona, kas paredzama gandrīz katrā dārzā. Atpūtas vietu cilvēki mēdz ierīkot attālākā dārza malā, nostāk no garāmgājēju un svešinieku acīm, vai paslēpt aiz kāda dzīvžoga, aizslietņa, krūmu grupas. Vietas izvēlē parasti jāizšķiras starp omulīgu saulainu stūrīti , kas tomēr karstā vasaras dienā nebūs baudāms, un ēnainu lapeni vai koku paēnu. Pietiekami lielā dārzā var paredzēt abas atpūtas vietas. Piemēram, bērnu rotaļlaukumu un saulainu zālienu ar ūdensbaseinu, un zāliena malā lapeni zem liela ozola vai kļavas. Ugunskura vietu parocīgāk ierīkot netālu no lapenes vai dārza galda, taču ne zem koku zariem. Ja nevēlamies atklātu ugunskura vietu, var izbūvēt dārza kamīnu. Kamīns pie viena parasti tiek izmantots grilēšanai. Tādus var iegādāties arī jau gatavus, taču ne vienmēr skursteņa vilkme ir pietiekama, reizēm jāpagarina skurstenis. Individuāli mūrēts kamīns, protams, ir oriģinālāks un labāk kalpos tieši jūsu vajadzībām. Ja dārzs ir neliels, saulainajam atpūtas stūrītim noēnojumu var panākt ar vīteņaugu režģiem vai pergolām, kā arī ar dažādiem saliekamiem un pārvelkamiem jumtiem no speciāla audekla.

Lielākā daļa dārza īpašnieku vēlas dārzā audzēt arī kaut ko pašu galdam noderīgu. Biešu un kartupeļu vagas lai paliek lauksaimniekiem, taču ogas, svaigus dārzeņus un garšaugus ērti saplūkt turpat dārzā. Vienīgi jāatceras, ka dobes prasa kopšanu, ne vienmēr vasaras vidū atrodas pietiekami daudz laika laistīšanai un ravēšanai. Sakņu un garšaugu dobes var veiksmīgi pārvērst par dekoratīvu dārza elementu – stādot un sējot skaistās lokveida vadziņās vai ģeometriskos laukumos, pamīšus kombinējot dārzeņus ar dažādu krāsu un faktūru lapām. Ar augstajām pupām, kas zied koši sarkaniem un baltiem ziediem, var noaudzēt kādu neizteiksmīgu žoga gabalu vai piesegt šķūņa sienu, kā arī sastādīt tās ap zaru slieteni, kas uzskatīsies kā ziedošs stabs. Dekoratīvas lapas ir sarkanajām un lapu bietēm, kabačiem, bazilikam, arī diļļu galvas labi izskatās pat starp puķēm.

Dekoratīvā zona ir katra dārza pamats, jo visas mūsu pūles galvenokārt ir skaista skata radīšanai. Kopta dārza pamatā jebkurā gadījumā ir zāliens - uz tā izceļas stādījumi, dobes, celiņi un citi dekoratīvie elementi. Arī dekoratīvos stādījumus plānojot, jau laikus jāapzinās, cik darba gribēsiet veltīt dārza kopšanai. Visvienkāršāk kopjams ir zāliens, kurā sastādītas atsevišķas kokaugu grupas mulčētā apdobē, taču dārzu mīļotājiem parasti ar to nepietiek. Lai kādas dobes arī neplānotu, jāraugās, lai tās netraucētu brīvi un ērti pārvietoties pa dārzu, kā arī lai būtu ērti apkopjamas no visām pusēm. Ja mājā ir mazi bērni, vēlams iztikt bez dzeloņainiem un izteikti indīgiem augiem, lai bērnam dārzā nebūtu ierobežojumu pārvietoties.

Savas korekcijas dārzā ievieš mājdzīvnieki, īpaši jau suņi. Ja suns dzīvos konkrētā vietā – pie ķēdes vai voljerā, tam jāparedz pietiekami liela vieta, lai dzīvnieks varētu izkustēties. Suņa vietai jābūt netālu no ieejas, lai dzīvnieks redz nākam un ejam saimnieku un viesus, taču tā, lai netraucētu pārvietoties cilvēkiem un automašīnām. Jāņem vērā suņa šķirnes raksturs – vai suns ir sabiedrisks, mīl bērnus, vai ir nikns sargsuns, vai vientuļnieks, kas vada dienas kāda koka paēnā. Ja sunim nav paredzēta konkrēta vieta un tas skraida pa visu dārzu, jārēķinās, ka dobes šad tad tiks izbradātas. Daudziem suņiem var iemācīt nekāpt tieši dobēs, taču, ja aiz sētas parādīsies kaķis – instinkti ņems virsroku pār audzināšanu. Šādā variantā iespējams, ir vērts norobežot ar stiepļu vai koka žodziņiem sakņu dārzu un mīļākās puķu dobes, kā arī baseinu un bērnu smilšukasti.

Dārza zonas vizuāli var dabiski pāriet viena otrā, kā arī var būt atdalītas ar zemiem dzīvžodziņiem, dekoratīvām sētiņām, akmeņu krāvumiem vai mūrīšiem

Ja reiz plānojam dārzu, jāpadomā par stilu, kādā tas tiks ierīkots. Pamatlikums ir tāds, ka dārza stilam jābūt pieskaņotam mājas stilam, un, protams, dārza īpašnieka gaumei un dzīvesveidam. Avangardiskai stikla un betona celtnei nepiestāvēs lauku dobes un augļudārzs, tāpat vecinātai guļbūvei nepietiks ar zālienu un akmensdārziņu. Izvēles iespējas tomēr ir ļoti plašas, parasti ir tikai dažas lietas, ko grūti saskaņot, un ja rūpīgi plāno, tad iespējams ir viss. Mazpilsētas klasiskā ainavā gribat iekomponēt japāņu dārza stūrīti – kāpēc ne?! To var ierīkot piemēram, pie vecā šķūņa sienas, nodalīt ar vīteņaugu sienu vai niedru pinuma aizslietņiem. Ja dārza centrālā daļa ir zāliens, tā vienā malā var būt viena stila dārzs, bet otrā malā pavisam savādāks. Lauku vidē dārza kopējais stils noteikti būs savādāks, nekā pilsētā starp citām ēkām. Pie viena jāpadomā arī par teritorijas kopējo iežogojumu. Reizēm starp kaimiņu dārziem pieņemts nebūvēt necaurskatāmus žogus, bet uzstādīt stiepļu pinumu. Šādā gadījumā, nebojājot kaimiņattiecības, var izlīdzēties ar dzīvžogu stādījumiem vai krūmu grupām. Koku stādīšanai uz robežas nav noteiktu ierobežojumu (jārēķinās vienīgi ar ēku noēnošanas noteikumu), taču kaimiņam ir visas tiesības apzāģēt koku zarus, kas iestiepjas viņa teritorijā un ar ražu arī var nākties dalīties.

Galvenie akcenti dārzā ir ēkas un koki. To izvietojums jāpārdomā visrūpīgāk, jo vēlāk ko mainīt būs grūti. Arī koku pārstādīt veiksmīgi var vēl pirmos piecus gadus pēc iestādīšanas, vēlāk tas var arī neizdoties. Nozīmīgi akcenti teritorijā var būt arī akas vinda, lapene, grava, liels akmens, dārza kamīns, baseins vai ūdenskritums. Jāraugās, lai visi augstie un nozīmīgie veidojumi būtu pamanāmi no vietām, no kurām uz tos paredzēts vērot. Koki stādot ir nelieli, taču izauguši var noēnot vietas, kurās bijām cerējuši uz saulainu atpūtu. Krūmāji un skujeņi mēdz izplesties un aizņemt vietu, kas bija paredzēta zemākiem krūmiem un puķēm. Tādēļ starp ilgmūžīgiem augiem, kas ar laiku aizņems daudz lielāku platību, nekā sākumā, ir izdevīgi sastādīt īsmūža ziemcietes vai paklājaugus.

Sīkākas detaļas un atsevišķas dobes var arī speciāli neplānot, tikai izdomāt stādāmo augu sarakstu, ievērojot katra auga augstumu un vietu, ko tas aizņem platumā. Ja tomēr gribat saplānot arī dobes, tās ērtāk būs zīmēt lielākā mērogā uz atsevišķas lapas. Veidojot dobes un krāšņumaugu stādījumus, var izvēlēties augusi, kas ziedēs vai priecēs ar dekoratīvām lapām no agra pavasara līdz rudens salnām. Ziemā zaļos akcentus dos skujeņi, bez tam var iestādīt arī kādu kokaugu ar dekoratīvu mizu – grimoni vai māka ievu. Viengadīgo vasaras puķu dobes praktiski nav vērts plānot, jo tās domātas ik pavasara radošo fantāziju īstenošanai. Viengadīgās puķes nav parocīgi stādīt pa vidu daudzgadīgiem augiem mulčētās dobēs, jo stādot mulča sajaucas ar augsni un zaudē daļu savu funkciju – tām labāk paredzēt atsevišķu vietu.

Plānojot dārzus ,mēdz zīmēt vizualizācijas – zīmējumus perspektīvā, kas attēlo plānojamo vietu pēc 5-10 gadiem kādā no gadalaikiem. Vizualizācijās ir vērts ietvert kokaugus, krūmājus un citus lielāka izmēra elementus, kas ir paredzami un daudzmaz nemainīgi gadu gaitā. Dobēm tik detalizēts attēlojums parasti nav vajadzīgs, jo tās ir ļoti mainīgas gadu no gada un arī vienas sezonas laikā.

Galvenais, plānojot savu dārzu, ir idejas un radoša pieeja, kā arī savu praktisko un finansiālo iespēju apzināšanās. Ne viss ieplānotais noteikti jāierīko uzreiz, dārzs var tapt pamazām, gadu no gada kaut ko piestādot un labiekārtojot, taču svarīgi apjaust vadlīnijas, galveno zonējumu un lielākos akcentus, ko papildināt ar sirdi un skatu priecējošiem ziediem un stādiem.

Koku vainagu veidošana -2

Tue, 10 Apr 2018 06:22:00 +0000

Kauleņkoku un pundurformu vainagu veidošana

Publicēts žurnālā "Mazdārziņš" 2012.gadā.

Pavasara dārza darbi turpinās ar aizvien lielāku sparu - šoreiz došu nelielu ieskatu kauleņkoku (ķiršu, plūmju, aprikozu) un pundurkoku (ābeļu, bumbieru, saldo ķiršu) vainagu veidošanā, kā arī agrajā augļu koku miglošanā.

Kauleņkoku vainagu veidošana ir samērā vienkārša, jo tie, atšķirībā no sēkleņkokiem, vienlīdz labi ražo uz visos virzienos augošajiem zariem. Sākumā, kamēr kociņi jauni, tie dod spēcīgus, garus dzinumus ar nedaudziem sānzariem, vēlāk zari vairāk sazarojas, taču kļūst vājāki. Kauleņkoku mūžs (izņemot saldos ķiršus) ir īsāks kā sēkleņkokiem, to zari ātrāk jāatjauno, vecos izgriežot un ataudzējot jaunus no stumbra atvasēm un ūdenszariem.

Kauleņkoki ir arī salīgāki par sēkleņkokiem, tādēļ pirmais, kas jānovērtē, sākot izgriezt liekos zarus – cik ir izsalušo un citādi bojā gājušo zaru. Starp sānzariem jāatstāj brīva vieta 30-40 cm, lai visi zari būtu vienmērīgi izgaismoti. Plūmēm, kas maz zarojas, zaru galus saīsina, atstājot tos 50-60 cm garus. Ja zarošanos papildus nevajag veicināt, izgriež uz stumbru, krusteniski vai citā nevēlamā virzienā augošos zarus līdz pareizā virzienā augošam sānzaram, to nesaīsinot. Līdzīgi rīkojas ar aprikožu zariem, kas parasti labi zarojas, tikai tie jāparetina un jāizgriež liekās atvases. Ļoti augsti izaugušām plūmēm un aprikozēm var saīsināt galotnes vadzaru līdz vēlamā augstumā augošam skeletzaram. Tās var arī uzreiz ieveidot puskrūma formā, izgriežot vadzaru pirmajos augšanas gados un tālāk audzējot 4-5 vienlīdzīgus skeletzarus. Skābajiem ķiršiem pēc izsalušo un nepareizi augošo zaru izgriešanas atlikušos zarus neīsina, bet, ja tas vajadzīgs vainaga retināšanai, izgriež zarus no to galotnes līdz vēlamajam sānzaram, starp zariem atstājot 10-20 cm. Ja ķiršiem izgriež zara galotni, zars mēdz nokalst. Saldajiem ķiršiem, ja tie nav potēti uz pundurpotcelma, raksturīgs ļoti liels augums. Lai kaut kā varētu nolasīt ražu, kā arī, lai tie veidotu vairāk ziedpumpuru un augļzariņu, saldo ķiršu vainagus spēcīgi saīsina un izretina. Zaru virziens nav īpaši jāievēro, bet starp zariem jāatstāj vismaz 50 – 60 cm atstatums, lai augļi ienāktos vienmērīgi. Pārāk garus zarus var saīsināt, jāizgriež arī tie zari, kas neveido ziedpumpurus, lai būtu labāka raža.

Pundurformas pēdējā laikā iegūst aizvien lielāku popularitāti, jo aizņem maz vietas un ražu ir vieglāk novākt. Tie agri sāk ražot un dod augļus intensīvi katru gadu, bet diemžēl pundurkokiem ir īsāks mūžs nekā lielajiem kokiem. Pundurkoku vainags aug ļoti blīvi, tādēļ tas regulāri jāretina, starp zariem atstājot 20-30 cm – tas paildzina koka mūžu un palīdz veidoties veselīgākiem augļiem. Atkarībā no šķirnes, zari var augt dažādos virzienos, tādēļ vienlaicīgi ar retināšanu jāizgriež uz stumbru, uz leju, vai vertikāli augošie zari. Parasti pundurformas labi zarojas, zarus īsina vienīgi tad, ja tie ir pārāk gari un varētu ražas laikā nolūst. Zarus īsināt vēlams līdz pareizajā virzienā augošam sānzaram. Koka mūža paildzināšanai reizēm izgriež arī pārāk blīvi saaugušus augļzariņus, atstājot starp tiem 10-15 cm. Pundurformas ir piemērotas arī dažādu sarežģītas formas vainagu (plakanu, nokarenu vai vertikālu) veidošanai atbilstoši izgriežot un atsienot zarus.

Agri pavasarī, pirms ziedpumpuru plaukšanas, kokus un krūmus ir efektīgi miglot pret dažādām insektu un sēnīšu izraisītām slimībām. Šādi var iznīcināt laputu un tīklērču kūniņas, pangērces, tinējsmecerniekus, lapu blusiņas un citus insektue, kas pārziemo aiz pumpuru zvīņām vai mizas. No sēn īšu slimībām, agri miglojot, var apkarot puves un kraupjus, dažādas lapu plankumainības, ķiršu lapbiri, vējplūmes, daļēji arī bumbieru rūsas. Katras slimības apkarošanai ir savas īpatnības, par ko vislabāk pastāstīs augu aizsardzības speciālists. Kopēja īpašība agrajai miglošanai ir tā, ka var lietot stiprākus preparātus, nekā plaukšanas laikā un vasaras vidū. Parasti agri pavasarī lieto dzelzs un vara sulfātu, sēru, bordo šķīdumu, tabakas novārījumu. Bioloģiskos miglošanas preparātus tik agri vēl nav efektīgi lietot, jo tie labāk iedarbojas siltākā temperatūrā. Nākamā miglošanas reize augļu kokiem ir lapu plaukšanas laikā – tad apkaro citas slimības, kas atmostas vēlāk (rūsas, vēžus,ķiršu mēri, bakteriālo iedegu, zāģlapsenes, sprīžmetus, u.c.), kā arī atkārto agro miglošanu, tikai vājākā koncentrācijā. Visjūtīgākās pret miglošanas šķīdumiem ir plūmes, tādēļ tām jājauc vājākas koncentrācijas šķīdumi un jāraugās, lai pumpuri ir vēl pietiekami aizvērušies. Miglojot jāraugās, lai šķīdums nokļūtu uz visām koka daļām, vienlaicīgi sargājot no tā seju un rokas. Lielus mizas bojājumus veciem augļukokiem var ārstēt izgriežot bojāto mizas un koksnes daļu, nosmērējot bojāto vietu un tās apkārtni ar vara vitriola šķīdumā samērcētu otu un aizziežot bojājumu ar ‘Lerānu’, brūču ziedi vai potziedi. Tāpat rīkojas ar augļu koku vēža bojātiem zariem, kurus nolemts vēl kādu laiku atstāt. Vēža bojāti koki regulāri jāmiglo ar vara preparātiem, kā arī jāseko līdzi, lai zaros nerastos jauni bojājumi – tos labāk uzreiz izgriezt un sadedzināt. Iztrupējušus dobumus veciem kokiem, ja tos grib saglabāt, vēlams apstrādāt ar vara vitriolu un aizcementēt ar māla un cementa maisījumu, lai tajos nekrātos lietusūdens un nevairotos kaitēkļi.

Koku vainagu veidošana -1

Tue, 10 Apr 2018 06:17:00 +0000

Ābeļu un bumbieru vainagu veidošana

Publicēts žurnālā "Mazdārziņš" 2012.gadā.

Kad augļu dārzos ap kokiem kūst sniegs un saule sāk sildīt zemi, ir īstais laiks ķerties pie augļu koku un krūmu zaru vainagu veidošanas un stumbru sakopšanas. Kaut arī tas uzskatāms par samērā sarežģītu dārza darbu, arī dārzkopis amatieris ar vērību un nelielām iemaņām var tikt ar to galā. Centīšos aprakstīt augļu koku veidošanas pamatprincipus, taču jāņem vērā, ka katrs koks ir individuāls un tiešu piemēru dabā nevarēs atrast.

Augļu koku veidošanas jēga ir panākt, lai koks audzētu nevis tukšus sānzarus un ūdenszarus, bet gan augļzariņus, pie tam tikai tik daudz, lai augļi būtu skaisti, sulīgi un veseli. Pārāk biezs zaru vainags dod daudz sīku auglīšu, kas nav ne tik garšīgi, ne tik izskatīgi, kā varētu būt. Biezā zarojumā arī vairāk iekrīt slimības un kaitēkļi. Nokaltušie zari izskatās neglīti, noēno un bojā veselos zarus, kā arī kūst un krīt visnepiemērotākajos brīžos. Zari, kas krustojas cieši viens gar otru, vējā strīķējoties, bojā mizu viens otram.

Lai pareizi izveidotu augļu koku, jāizprot tā augšanas raksturs – skeletzaru, sānzaru, augļzaru, atvasu un ūdenszaru veidošanās īpatnības. Ir atšķirības sēkleņkoku (ābeles, bumbieres) un kauleņkoku (ķirši, plūmes, aprikozes), kā arī ogu krūmu veidošanā. Atšķirīga ir arī pundurformu un dekoratīvo kokaugu veidošana. Šoreiz pastāstīšu par sēkleņkoku vainagu veidošanu, jo kauleņkoki biežāk cieš pavasara salnās un vēl var pagaidīt siltāku laiku griešanai un kopšanai.

Sēkleņkokiem, it īpaši bumbierēm, raksturīgi, ka Zemes polaritātes ietekmē visspēcīgāk aug centrālais vadzars, kas veido galotni. Blakus tai mēdz būt 2-3 konkurences zari, no kuriem jāatstāj izteiksmīgākā galotne, ko apgriež tad, kad koks sasniedzis maksimāli vēlamo augstumu. No stumbra atdalās skeletzari, kas vai nu nedod augļzariņus, vai arī auglīši ir sīki un bieži nobirst. Skeletzariem raksturīgi, ka, jo augstāk tie atrodas - jo stāvāki un stiprāki aug. Bieži vien jau jaunam kociņam izgriež centrālo vadzaru un no skeletzariem veido 3-5 stumbrus nelielā (1-2m) augstumā no zemes. Šāds veidojums raksturīgāks ābelēm.

No skeletzariem atiet 1,2,3 pakāpes sānzari, uz kuriem veidojas augļzari un ūdenszari. Tālāku dalījumu nav vērts uzturēt, jo tad vainags būs pārlieku sarežģīts. Visiem sēkleņkokiem raksturīgi, ka raža veidojas uz augļzariņiem jeb krūmrievaiņiem - maziem, rievainiem, pumpurotiem zariņiem. Taisnie un gludie zari augļus dod minimāli, vairāk spēka atdodot koksnes un lapu audzēšanai. Tos atstāj tikai tik, cik nepieciešams kā pamats augļzariem.

Pie tam, sēkleņkokus veidojot, jāņem vērā, ka augļzariņiem ir tieksme veidoties uz horizontāli augošiem zariem, bet daudzām šķirnēm (īpaši bumbieru) ir tieksme zarojumu vērst vairāk vertikāli un audzēt spēcīgus skeletzarus. Tā kā augļu dārza mērķis ir iegūt ražu, nevis malku, pamatdoma vainaga veidošanā ir – tiekties to padarīt ar pēc iespējas horizontālākiem zariem. Dažām šķirnēm šim nolūkam izmanto pat zaru atsiešanu ar striķiem pie zemē iedzītām tapām. Citām atkal zarojums jau no dabas ir diezgan horizontāls, tādēļ ražas laikā, lai zari neliektos gar zemi, izmanto stutes.

Kārtība, kādā izgriežams vidēji vecs sēkleņkoks varētu būt šāda:

1) Jānovērtē, vai pie stumbra nav pārāk daudz skeletzaru. Ja tie aug tieši viens virs otra, vai blakus - atstāj to, kas potenciāli varētu dot labāku ražu. Ja koks ir ļoti liela auguma un nav paredzams, ka kāds kāps augšā pēc augļiem, vēlams to saīsināt līdz izmēram, kas sasniedzams vismaz ar trepēm – izzāģē vadzaru vai skeletzarus attiecīgā augstumā. Šīs zāģējuma brūces noteikti jāapziež ar speciālu ziedi (jāziež visas brūces, kuru diametrs lielāks par 5 cm)

2) Izzāģē visus sausos un slimos zarus. Ja slimo zaru brūces ir nelielas un veselo zaru ir maz, bet vēlaties saglabāt šķirni vismaz līdz pārpotēšanai, var sakopt slimās vietas. Ar nazi izgriež bojāto koksnes daļu, nosmērē zaru ar vara vitriola vai citu speciālu šķīdumu un brūci aizziež ar atbilstošu ziedi.

3) Tagad var novērtēt, kāds kopumā izskatās koka vainags – cik tas ir simetrisks un vai kāds zars nekonkurē ar blakuskoka zariem. Asimetrisks koka vainags ne tikai neizskatās glīti, bet arī liec koku ar savu svaru uz vienu pusi – stiprākā vājā koks var izgāzties un smagākie zari var atlūzt, radot nopietnus stumbra bojājumus. Ja blakus augošu koku zari pārklājas, jāizvēlas, kurš no tiem vērtīgāks, jo abi tikai noēnos viens otru un kustoties aizlauzīs sīkākos zariņus.

4) Ja kokam ir ūdenszari un stumbra vai sakņu atvases – tās izgriež, lai veltīgi neatņemtu spēku, kas noderīgāks augļu audzēšanai. Tos atstāj retos gadījumos, kad koks jau ir tik stipri bojāts, ka no atvasēm vai ūdenszariem jāveido jauni skeletzari vai sānzari . Tas ir vairāku gadu regulārs darbs, taču tā iespējams atjaunot pat šķietami bezcerīgus kokus. Ūdenszaru un atvasu griešanai pats piemērotākais laiks gan ir vēls rudens, jo pavasarī grieztas tās strauji ataug, taču – ja tas rudenī nav darīts, jāgriež vien tagad.

5) Jāizretina sānzari tā, lai paliktu vēlamais daudzums ražojošu zaru. Izgriež liekos uz augšu augošos zarus, jo tiem būs pārāk daudz koksnes; kā arī un leju augošos, jo tie ir vārgi un nevar noturēt ražu. Jāraugās, lai visiem zariem tiktu kaut daļējs apgaismojums – noēnotos nav vērts atstāt. Uz skeletzariem augošos sānzarus atstāj, ja to diametru proporcijas ir ne lielākas kā 1:4, jo resnākais zars paņems visu spēku sev un mazajam nebūs izredžu izaugt.

6) Pārāk gariem zariem saīsina galus ar tādu aprēķinu, lai tie kopā ar lapām un augļiem varētu noturēt savu svaru. Zaru galus saīsina arī tām šķirnēm, kam maz sānzaru, jo jebkurš zars, kas palicis bez galotnes, intensīvāk audzē sānu zarus. Dažām šķirnēm (piem. ‘Antonovkām’) zari vienalga ir trausli un bieži vien jāstutē no apakšas.

7) Ir gadījumi, kad kokam ir pārlieku daudz augļzariņu uz viena sānzara – būs daudz sīku auglīšu, kas slikti glabāsies. Starp katru augļzariņu kopu jābūt vismaz 7-10 cm atstatumam, pārējos var izgriezt. Ja iespējams, atstāj tos, kas jaunāki un resnākiem pumpuriem.

8) Ja horizontālos zarus tikpat kā neizdodas izveidot - ne pārāk veciem kokiem, kam zari vēl elastīgi, tos var uzmanīgi atsiet pie zemē iedzītām tapām. Ar laiku zari būs pieraduši pie jaunā augšanas stāvokļa un tos varēs laist vaļā. Jāuzmana vienīgi, lai atsaite neieaug zara mizā.

Nestandarta situācijas šeit neapskatīšu, tās labāk risināt kopā ar speciālistu.

Vēl tikai nedaudz par koku stumbru kopšanu pavasarī. Kamēr vēl nav pilnībā nokusis sniegs, bet saule jau spoži spīd, atklātā vietā augošiem kokiem draud mizas apdegumi no atstarotajiem saules stariem. Ja tie nav nokaļķoti rudenī, tagad ir pēdējais laiks to darīt. Kaļķojamajam maisījumam piejaucot vara vitriolu, tas pie viena iznīcina arī daudzu slimību iedīgļus mizā. Veikalos nopērkami jau gatavi maisījumi sausā veidā, tos atjauc ar ūdeni līdz krējuma konsistencei. Kaļķošana palīdz arī pret sūnu uz vecu koku stumbriem. Stumbrus un skeletzarus kaļķo 1-1,5 m no zemes, vai arī tik augstu, cik zari ir bojāti un apsūnojuši. Pie viena, ja dārzā ir skāba augsne (uz to norāda sūna zālienā), tagad ir labs laiks augsnes kaļķošanai’, jo vēlāk kaļķojamais materiāls var apdedzināt jauno zālīti. Kaļķot vislabāk, kamēr vēl nav nokusis sniegs, jo tad ar kūstošajiem sniegūdeņiem kaļķis vienmērīgi iesūksies augsnē.

Vecu dārzu atjaunošana

Tue, 10 Apr 2018 05:59:00 +0000

Vecu dārzu atjaunošana

Publicēts žurnālā "Dārzs un Drava" 2015.g.

Iegādājoties vai mantojot māju ar zemesgabalu, tai apkārt bieži vien jau ir stādījumi no iepriekšējiem īpašniekiem. Pirmais, kas jādara, pirms sākat pārveidot zemesgabalu – ļoti rūpīgi jāpārdomā, kādiem mērķiem to lietosiet. Te nu jāņem vērā visu mājinieku vēlmes un intereses, ko vēlams pierakstīt un pēc laika vēl pārskatīt, līdz ir skaidra kopējā plānošanas koncepcija. Nevajag baidīties no radikālas pārveidošanas, bet arī nolīdzināt visas esošās vērtības nav vērts – daudz ko iespējams izmantot, nedaudz pārveidojot. Radoši darbojoties, var atrast pielietojumu gan lieliem celmiem, gan ēku atliekām, gan bedrēm un gravām.

Praktiski jebkurā agrāk apsaimniekotā teritorijā būs augi, ko vērts saglabāt un tādi, kas ir nevērtīgi vai pat bīstami (piemēram – veci ielūzuši vai nokaltuši koki). Vecie dārzi ir ēnaini un romantiski, taču parasti arī aizauguši un nekopti. Īpaši uzmanīgi atjaunojami dārzi ap vecajām muižiņām, jo tajos bieži vien atrodami no dendroloģiskā viedokļa vērtīgi koki un krūmi. Sarežģītāku plānošanu visdrošāk, protams, uzticēt ēku vai ainavu arhitektam, bet idejas un kopsavilkums vienalga būs pašu ziņā. Ēku izvērtēšanai gan labāk pieaicināt kādu celtniecības speciālistu, vai pat vairākus, galveno vērību pievēršot pamatiem un jumta konstrukcijām. Tāpat koku novērtēšanu ērtāk uzticēt daiļdārzniekam vai dendrologam.

Dārza atjaunošana ir komplekss pasākums, kas notiek šādos etapos (šī darbu kārtība ir ērta, bet ne obligāta):

Inventarizācija - dārza kokaugu un ziedaugu vērtību noteikšana un to atzīmēšana dabā un zemesgabala plānā.
Projekta vai skices izstrāde, ietverot saglabājamos, pārstādāmos un no jauna stādāmos augus un būves.
Potzaru griešana saglabājamām šķirnēm.
Bīstamo un beigto koku un krūmu izzāģēšana.
Zaru vainaga veidošana atlikušajiem kokiem.
Saglabājamo ziedaugu un pārstādāmo kokaugu pierakšana citā vietā.
Celmu un sakņu atvasu iznīcināšana.
Zemesgabala attīrīšana no iespējamajiem sadzīves atkritumiem.
Nezāļu iznīcināšana.
Celiņu un būvelementu izveidošana vai rekonstrukcija.
Melnzemes atjaunošana
Kokaugu un ziedaugu pārstādīšana, dobju veidošana.
Zāliena veidošana.

Ideālā variantā darbs pie vecā dārza sākas rudenī vai agri pavasarī, pie tam pilnu dārza atjaunošanas ciklu iespējams paveikt tikai visas sezonas garumā, vai pat divās sezonās.

Vispirms dārzā jāapzin saglabājamās vērtības un tos kokus un krūmus, no kuriem jāatbrīvojas. Rudens tam ir piemērots laiks, jo pēc augļiem un sēklām samērā viegli noteikt sugas un pat šķirnes daudziem kokaugiem. Nākamais laiks, kad to ērti darīt, ir pavasarī, kad versa ziedi un plaukst lapas, taču tas nav piemērots laiks krūmu un atvasu iznīcināšanai. Vecā piemājas augļu dārzā var tikt galā arī saviem spēkiem, ja vien ir atbilstošas iemaņas un vēlēšanās. Jāizvēlas pašiem garšīgākās no augļu koku šķirnēm, kā arī jānovēro to glabāšanās kvalitāte. Ja ap māju ir liels vecs augļu dārzs, to ir vērts pilnībā saglabāt tikai tad, ja ir vēlēšanās nodarboties ar augļu uzglabāšanu un pārstrādi vai tirdzniecību. Citos gadījumos no daudzajām ābelēm un bumbierēm ir vērts atstāt tikai dažas garšīgākās šķirnes, bet pārējos vecos kokus labāk likvidēt vai aizstāt ar dekoratīvajiem kokiem. Augļu koki ir jākopj un tas prasa diezgan lielu darbu, citādi tie sāķ slimot un kritušie augļi pūst, izplata slimības un bojā zālienu. Ābeles un bumbieres mūžs ir samērā garš – labi kopjot tās var nodzīvot un ražot līdz simts gadiem, taču vainags jāatjauno un jārūpējas, lai koks neslimotu. Pareizi izzāģējot, iespējams atjaunot arī pavisam aizaugušus un aizlūzušus ābeļu vainagus, kā arī kokus, kas jau gandrīz neražo. Īsāks mūžs ir plūmēm, ķiršiem un aprikozēm – kādi 50 – 60 gadi, pie tam, ilgstoši nekoptas, tās neatjaunojas tik labi, kā ābeles.

Kad, plānojot dārzu, izvēle izdarīta un atzīmēti koki un krūmi, kas tiks atstāti un kas tiks izzāģēti, var rīkoties divejādi. Viens no veidiem - uzreiz saplānot, kur kas tiks audzēts un stādīts dārzā, un tad pie šī plāna turēties – tas novērsīs haosu dārza ierīkošanā, visam būs paredzēta vieta un izvēlēti labākie augšanas apstākļi. Lai visu uzreiz izplānotu, būs nepieciešanama pietiekami laba vizualizācija, kā arī kārtīgi jāpārdomā, ko tieši dārzā vēlēsies darīt un redzēt katrs mājas iedzīvotājs. Aizaudzis dārzs tik ļoti atškiras no tā, ko ieraudzīsiet pēc visa liekā attīrīšanas, ka reizēm grūti iedomāties, kā projektētās idejas izskatīsies dabā. Jāņem vērā, ka pēc attīrīšanas visa teritorija izskatās ievērojami lielāka un gaišāka. Otrs veids, kā sakārtot teritoriju ir – vispirms izzāģēt un izgriezt visu lieko, un pēc tam sākt plānot, ko stādīt klāt. Bieži vien tā var labāk saprast, kā dārzs galarezultātā izskatīsies. Tāpat zem vecajiem kokiem augušās puķes, kas ēnā likās panīkušas un metamas ārā, saulē var sakuplot un atkopties.

Patreiz tuvojas piemērots laiks koku zaru izzāģēšanai – kad lapas jau birst, zaru vainags ir labi pārskatāms, kā arī netraucē lapas un augļi. Lapu augšanas laikā var formēt dekoratīvos kokus un griezt dzīvžogus, taču augļu koku vainagus labāk veidot tajos gadalaikos, kad kokam nav lapu un neiet sulas – agri pavasarī un rudenī. Tāpat tagad ir labs laiks sakņu atvasu un celmu likvidēšanai, jo ir pasīvs augšanas periods. Rudenī grieztais vai apzāģētais koks neizdzen jaunas atvases, iemieg ziemas miegā, un pavasarī atmostas ar izformāciju par savu jauno izmēru. Ja iespējams, var arī izvēlēties dilstoša mēness fāzi, tas vēl vairāk samazina atvasu ataugšanu. Izzāģēšanas, sakņu likvidēšanas un citus tīrīšanas darbus vislabāk darīt tad, kad augiem sācies vai turpinās periods. Pirmkārt, tad dārzniekam ir vairāk brīva laika, jo pavasarī, darbs dzen darbu. Otrkārt, ja paredzēts dezināt zarus vai atkritumus, ziemā zeme un palikušie augi ir pietiekami mitri, lai tas neradītu draudus ugunsdrošībai.

Visintensīvākais augšanas periods kokam ir no aprīļa beigām līdz Jāņiem, tad griež to, ko grib ātri ataudzēt un padarīt kuplāku, piemēram – dzīvžogus. Jebkurā gdījumā atjaunotā dārzā veco sakņu atvases no zemes var līst ārā visu nākamo sezonu, pat ja nomainīta augsnes virskārta, tādēļ jārēķinās ar regulāru to izgriešanu, ravēšanu vai appļaušanu ik pa 2-4 nedēļām. Tāpat izzāģētajiem kokiem rodas liels daudzums jaunu atvasu un ūdenszaru – tos pareizā laikā regulāri izgriežot, ar katru gadu darba apjoms samazinās.

Dekoratīvos kokaugus jālikvidē tajos gadījumos, kad tie ir vai nu slimi, vai aizlūzuši, vai daļēi izgāzušies un draud uzkrist ēkām, ceļiem vai citiem augiem. Izvēloties, kurus kokus atstāt un kurus likvidēt, nevajag vadīties tikai pēc vainaga formas, kas veciem kokiem bieži vien ir kroplīga, jo to var ievērojami mainīt apzāģējot zarus. Katrs koks, kas ilgi nav kopts, izskatās mežonīgs, bet ar prasmīgu kopšanu to var labot un pielāgot iecerētajam dārza stilam. Dažreiz nestandarta formas zarus ar nelielu pielabošanu var tieši izcelt un padarīt par neparastu, efektīgu dārza elementu. Ja teritorijā ir pavisam nokaltuši koki, tos var vai nu nozāģēt līdz ar sakni, var izfrēzēt arī celmu, vai atstāt celmu uz kā uzlikt puķpodu vasarā, vai arī apzāģēt zarus un apaudzēt ar liela izmēra vīteņiem (mežvīns, kokžņaudzējs, baltais mežvītenis, u.c.) – rodas dabīgs stabils vīteņaugu blasts. Reizēm lielam kokam aizlūzusi puse stumbra – to labāk nozāģēt uzreiz, lai lielākā vējā neuzkristu kam vērtīgākam virsū. Pie tam, lūstot no vēja, koka zars ar savu svaru rada atlikušajā stumbrā lielus bojājumus un ar laiku var aiziet bojā viss koks. Atzāģējot zarus, zāģējamo vietu jācenšas veidot slīpu pret atlikušo stumbru, lai nekrātos mitrums (horizontālā zāģējumā) un lai brūce nebūtu pārāk liela(vertikālā zāģējumā). Zāģējuma vietu aizkrāso vai nu ar speciālām ziedēm vai ūdensizturīgu krāsu.

Ja teritorijā ir ļoti lieli un veci koki, kas it kā traucē dārzam, vietējā vides pārvaldē jānoskaidro, vai tiem nav dižkoka statuss – tādā gadījumā tos nāksies saglabāt un pārējos apstādījumus pielāgot šiem kokiem. Šādiem kokiem sausie zari tāpat jāizzāģē, lai vējā neatlūztu, kā arī jāaiztaisa caurumi stumbrā, lai tajos nekrājas mitrums un slimības. Vēlams saglabāt arī nepazīstama izskata kokus, jo tie var būt retas dendroloģiskas vērtības. Apdzīvotā vietā, protams, ikviena koka izzāģēšanai nepieciešama atļauja, parasti to arī izdodas dabūt, ja ir pamatojums koka zāģēšanai. Taču tas, ka koks met ēnu, nebūs pietiekams iemesls tā likvidēšanai, un iespējams, ka šo problēmu var likvidēt, pamatīgi apzāģējot zarus – daudzi koki (liepas, kļavas, vītoli) no tā tikai iegūst jaunu formu. Koku forma būs jāveido vairākus gadus, lai tā stabili saglabātos.

Ogu krūmus, kas ir veci, dod mazu ražu un nedzen vairs jaunos dzinumus, nav lielas jēgas atstāt, jo jauni krūmi ātri ieaugas un sāk ražot. Izņēmumi ir gadījumos, kad krūmiem ir kāda veca un iemīļota šķirne, ko var vispirms pavairot ar spraudeņiem vai noliekteņiem un tad nomainīt veco krūmu. Ja krūmam pa vidu vecajiem zariem vēl aug arī jauni dzinumi, krūmu var no tiem atjaunot. Var arī nogriezt visus zarus līdz ar zemi un tad no jaunajiem dzinumiem vasarā atstāt 5-6, ko izveidot par jaunu krūmu. Krūmu atjaunošanu labāk sākt pavasarī, bet nevajadzīgos zarus likvidēt rudenī. Vecus dekoratīvos krūmus – ceriņus, jasmīnus, ligustrus – var atjaunot samērā veiksmīgi, jo tiem ir ilgs mūžs un tie ir izturīgi. Ne velti lieli ceriņu krūmi redzami vietās, kur māju drupas jau sen izzudušas. Tie labi vairojas ar sakņu atvasēm, taču atvasu izplatība jāierobežo. Ja no vecajiem ceriņkrūmiem gribat atbrīvoties, būs krietni jānopūlas – vai nu rūpīgi jaizrok viss sakņu kamols, jāpārrok vairākas reizes un jāizlasa visas sīkās saknītes, vai jāķeras pie ķimijas preparātiem.

Tīrot teritoriju, radīsies daudz atkritumu, tādēl svarīgi padomāt par to aizvākšanu konteineros vai pārstrādi. Iespējams, koku stumbrus un resnākos zarus lietderīgi sazāģēt malkā mājas apkurei vai ugunskuram, bet sīkākos sakompostēt.

Vecos dārzos mēdz saglabāties dažādas daudzgadīgās puķes, taču visbiežāk dobju vietas tiek mainītas, sakoptas un atjaunotas.. Ziedaugus labāk pārstādīt tajā laikā, kas pēc iespējas tālāks no ziedēšanas laika; pavasarī ziedošās puķes stāda rudens pusē, bet vasaras un rudens puķes labāk stādīt pavasarī. Rudenī daudzi ziedi atpazīstami labāk kā pavasarī, taču pārstāddīšanai varat izvēlēties nākamo sezonu – tad tagad vēlams atzīmēt dabā vai plānā, kādi ziedaugi kurā dārza stūrī atrodami, lai pavasarī būtu vieglāk orientēties jaunajos dzinumos.

Lai kāda arī nebūtu Jūsu izvēle attiecībā uz puķu dobēm, vecos dārzos problēmas vienmēr sagādā zāliens. Parasti tajā graudzāļu sugas gandrīz vairs nav saglabājušās, toties ir papilnam visādas nezāles. Zāliena virsma arī parasti ir nelīdzena, ar kurmju rakumiem un izrakto celmu bedrēm. Visvienkāršākā, bet ne lētākā metode ir - visu zemes virzkārtu nošķūrēt, izraut atlikušās saknes un stublājus, uzbērt kārtu jaunas melnzemes un iesēt jaunu zālīti. Šajā gadījumā jāpadomā, kur paliks noraktā velēnas kārta – varbūt ir kādas bedres, ko ar to var aizbērt, varbūt var sakompostēt un veidot pacēlumu akmensdārzam, bet varbūt jāved prom. Jarēķinās ar to, ka velēnas kaudzē, ja to atstās dārzā, būs jāiznīcina nezāles un tā līdz nākamajam gadam sasēdīsies par 10-30%. Tāpat jārēķinās ar to, ka jaunā zālīte ieaugsies pamazām, 3-4 nedēļu laikā; pirmajā brīdī dārzs būs melns.

Zālienu var arī atjaunot pakāpeniski. Ja tajā grib saglabāt tikai graudzāles, var lietot atbilstošus herbicīdu preparātus, ar ko nomiglo zālienu. Lielākā daļa nezāļu būs iznīkušas, atlikušās varēs izravēt. Ja zālienā saaugušas mārpuķītes, scillas, veronikas, un tās vēlaties atstāt, herbicīdus nevarēs lietot – zāliens viscaur jāizravē ar rokām, atstājot tikai tās sugas, kuras tajā vēlamas. Tas ir rūpīgs un laikietilpīgs darbs, bet rezultāts atmaksājas, pie tam katru gadu jau nav jāravē. Pēc zāliena attīrīšanas veco velēnu nopļauj ar trimmeri gandrīz līdz zemei. Tad nostaigā pa zālienu ar aeratoru – rokas, elektrisko vai zem pēdām pasienamām “naglu čībām”. Aerēšana uzlabo gaisa apmaiņu augsnes virskārtā, uzirdina zemi pie zālāju saknēm, uzlabo apstākļus jauno sēklu dīgšanai. Iespējams, ka zemi būs jāielabo ar kaļķošanas materiāliem, kūdru, pelniem vai minerālmēsliem. Pēc vecās velēnas apstrādes izlīdzina zemes virskārtu – norok izciļņus, izrauj atvases ar saknēm, pieber bedres un pielīdzina kurmju rakumus. Ideāli līdzenu virsmu diez vai šādi var panākt, bet dabiskā ainavā tas arī nav nepieciešams. Piebēršanai var izmantot citās vietās norakto zemes kārtu, taču, visdrīzāk, būs nepieciešama arī kāda papildus krava melnzemes. Piebērtā zeme jāpieblietē ar kājām, dēli vai rulli. Tad uzsēj jaunas zāliena sēklas atbilstoši augšanas apstākļiem un ierušina tās augsnē. Rudenī zālienu var sēt līdz septembra trešajai nedēļai, vēlāk tas var nepaspēt ieaugties.

Vecos piemājas dārzos mēdz būt arī dažadas ēku paliekas – mūru drupas, vecās siltumnīcas, pagrabu bedres.

Interesantas celtnes ir vecās siltumnīcas – agrāk tām bija saimnieciska nozīme un tās būvēja kā pamatīgas metāla un stikla konstrukcijas. Tagad bieži vien stikls jau sen saplīsis, metāls aprūsējis, bet tā visa nojaukšanai nepieciešams ievērojams laiks un līdzekļi. Labs risinājums ir vecās siltumnīcas pārvēršana par zaļojošu lapeni, to apaudzējot ar mežvīniem vai vīnogulājiem. Karstā vasaras dienā šādā lapenē būs patīkami malkot atspirdzinošus dzērienus dienvidnieciskā atmosfērā.

Līdzīgi var rīkoties ar vecajiem mūriem – to apdrupušās daļas un virsmas nostiprinot, var veidoties aizvēja siena lapenei, vai vieta kur kāpelēt un rotaļāties bērniem. Drupu apkārtnē parasti ir saaugušas nātres un gārsas – tās visērtāk rudenī iznīcināt ar vispārējās iedarbības herbicīdiem, bet pavasarī ierīkot zālienu vai grantētu laikumu.

Problēmas mēdz sagādāt arī pagrabu un garāžu bedres, ko vairs neizmantojam paredzētajiem nolūkiem. Tās var vienkārši aizbērt ar granti un nolīdzināt, bet var arī padomāt par oriģinālāku risinājumu. Viens no variantiem – garāžas bedrē ierīkot mākslīgo baseinu, izbetonējot bedres dibenu, un izklājot to ar piemērotu plēvi un zemplēves segumu. Šajos padziļinājumos var arī ierīkot smilšu laukumu bērniem vai lielogu dzērveņu purvu – risinājums atrodas vienmēr, ja vien neierobežojam savu radošo fantāziju.