zemesvejs - Intervijas

Ligita Embrekte par sistēmfenomenoloģiju

Mon, 23 Sep 2019 04:43:00 +0000

Mana kolēģe Ligita Embrekte vienkārši

un saprotami stāsta par to, kas ir

sistēmfenomenoloģija, sistēmiskais

darbs un sakārtojumi

audiointervijā:

INTERVIJA

Natalija Bondarenko - intervija

Wed, 29 Aug 2018 14:18:00 +0000

Senās tradīcijas un mūsdienu psihonerģētiskās prakses koši savijušās šamanes un sistēmisko sakārtojumu speciālistes Natālijas Bondarenko (Krievija) dzīvē un darbā. Šai rudenī viņa būs sastopama Rīgā ar trīs dienu meistarklasēm, tādēļ ieskatam – Irinas Okuņevas veidotā intervija, kur Natālija stāsta par savu ceļu un pieredzi.

Интервью с Натальей Бондаренко, автор Ирина Окунева, полную версию читайте здесь: "Диалоги. О целительстве, мастерстве и пути"

IO (Irina Okuņeva): Kā Tu sevi sauc no profesionālā viedokļa? Kādi ir apzīmējumi, kurus Tu lieto? Droši vien “sakārtotājs” (“расстановщик”) nav vienīgais?

NB: Vispirms jau es sevi saucu vārdā - Natālija Bondarenko. Es rakstu “sakārtotājs”, jo pašlaik praktizēju (sistēmiskos -tulk.) sakārtojumus un vadu prakses grupas. Bet tāpat es aiz komata rakstu dažādas citas savas prakses. Ja skatīt prakses vecuma kārtībā, tādā mērā, kā tās apgūtas vai iegūtas no pasaules, tad pirmais, ar ko esmu sastapusies, ir dziedniecība – šamaniskā dziedniecība. Ne dziedināšana tīrā veidā, bet tāds šamaniskais skatījums uz dzīvi.

Tā bija mana bērnība, vecmāmiņu audzināšana, un tas bija mans vienīgais eksistences veids. Es klausījos stāstus, pasakas, manu vecmāmiņu skaidrojumus par to, ko un kāpēc viņas dara. 5-6 gadu vecumā es smagi saslimu, es redzēju garus, varēju ar viņiem sazināties, redzēju cilvēkiem stipri neierastas lietas. Tad es pirmo reizi sajutu, kā man palīdzēja mana vecmāmiņa. Ar to, ko tautā sauc par vārdojumu. 9 gados es sāku strādāt ar kārtīm, kaut arī vārds taro man vēl nepastāvēja. Es pēkšņi sajutu kārtis, Arkānus (kaut arī tādus vārdus es tad, protams, nezināju) un sāku pareģot. Un tad arī sāka viss notikt! Un mana interese par Arkāniem ir neatslābstoša. Vēlāk es sāku nopietni apgūt tradīcijas, un daru to līdz pat šim brīdim. Tāpēc mani var saukt par “tarologu”. Es pa kripatām vācu informāciju, saistītu ar Taro, meklēju skolotājus, nodarbojos ar praksēm. Tāpēc tādas lietas kā maģija, šamanisms, dziedniecība – tās ir tās prakses, ar kurām es daļēji nodarbojos kopš bērnības. Par sakārtotāju es kļuvu ne tik sen, tā ir viena no pēdējām lietām, ko var likt tai sarakstā, ar ko es nodarbojos. Es ieguvu psihologa izglītību, pēc pirmās filoloģiskās, bet tas, ko es biju apguvusi līdz psiholoģijas fakultātei, veido man nozīmīgu bāzi. Kā sakārtotāja es sāku praktizēt tikai pēc tam, kad pabeidzu bāzes kursu pie Elenas Veselago. Bet tas, ko sakārtotāji tagad sauc par “Lauka lasīšanu”, man bija dzīves lasīšana jau kopš mazotnes.

IO: Kāpēc ar tādu prakšu un pieeju daudzveidību, ar bagātīgu personīgo pieredzi, Tu pašlaik kā pamata praksi esi izvēlējusies sakārtojumus?

NB: Šo metodi es redzu kā efektīvu. Un es ļoti cienu rezultātu. Kaut arī sakārtotājs, kā likums, reti gūst atgriezenisko saiti no sava klienta par to, kas un kā ir izmainījies, bet pēc enerģijas ir redzams un jūtams, vai klientam ir vai nav kļuvis labāk. “Labāk” – tas man ir rezultāts. Tiesa, reizēm “sliktāk” arī ir rezultāts. Vēl es reizēm dabūju atgriezenisko saiti no klientiem un viņi stāsta par pārmaiņām. Es pati arī daudzreiz esmu bijusi kliente, un noteikti varu galvot par efektivitāti. Kad samērā ātri un skaidri atnāk apziņa par procesu - ja Tu esi pieslēdzies sakārtojuma procesam un neesi ticis atslēgts no tā ar savu traumu palīdzību, tad Tu pēc būtības vari apzināties notiekošo procesu. Vari ieraudzīt, uzzināt, izprast jaunā veidā savu problēmu un virzīties tālāk jaunā kvalitātē.

IO: Tas ir par klientu vai par sakārtotāju?

NB: Par klientu. Sakārtotāji taču arī mēdz būt klienti. Pirmo reizi es kļuvu par klientu 2006.gadā. Tad(Berts) Helingers bija atbraucis uz Maskavu, mani tuvi paziņas bija pie viņa mācībās un beigās parādīja metodi. Es par to sāku spēcīgi interesēties, jo, būdama kliente, es sapratu, ka tas ir ļoti rezultatīvi un efektīvi. Tā kā es esmu cilvēks, kas visu mūžu dzīvojis un strādājis biznesā, man ir svarīgi redzēt efektu un rezultātu. Es nemīlu metodes un veidus, kuros nav iespējas sajust, pataustīt, izvērtēt rezultātu, iegūt pieredzi. Sakārtojumos aizvietotāja uztveres efekts, uzskatāmība, iespēja dziļi izjust situāciju mani ļoti pievilka. Es nesāku uzreiz strādāt kā sakārtotāja, es ilgi vēroju šo metodi, izzināju to. Un tikai 2010.gadā es aizgāju pie Elenas (Veselago) uz apmācību kursu. Turklāt Elenu es izskaitļoju nejauši. Es lasīju par viņu, pēc tam ieraudzīju viņas mājaslapu, kad es meklēju telpas savām Taro meditācijām. Precīza apmācību programma mani iedvesmoja un es aizgāju mācīties.

Kad pirmo reizi ieraudzīju pašu Elenu, es sapratu, ka šis cilvēks man dos iespēju palikt ar manu pieredzi, nesāks mani pārveidot. Un dos iespējas gūt zināšanas un praksi. Tas man ir vērtīgi. Pie viņas es gāju kā kliente pirms apmācībām. Uzticēšanās jautājums man ir ļoti svarīgs. Bet, kā jau katrā praksē, ja gribi tajā attīstīties, ir pastāvīgi jāmācās. Pēc tam es sāku mācīties pie dažādiem meistariem, un daru to joprojām.

IO: Kā tas pārklājās Tavai ilggadējai taro-maģiskajai praksei?

NB: Es ilgi domāju, ka tas nekā nesavienojas, un tās ir absolūti dažādas lietas un pieejas. Es tā domāju pirmās divas nodarbības pie Elenas (Veselago), pēc tam es sapratu, ka visām šīm praksēm ir daudz kas kopīgs un kaut kādi momenti var apvienoties un tikt izmantoti, palīdzot darbā. Tas, ko Helingers apraksta kā “tukšo vidu”, neitralitāti, nevērtēšanu, man tas ir tas kanāls, kad tu sāc “dzirdēt” citu cilvēku bez uzslāņojumiem. Par laimi, tas man bija pieejams vēl pirms sakārtojumiem, jo es pirms tam nodarbojos ar sapņojumiem, regresijas terapiju, reberfingu, holotropo elpošanu, kopumā – ar daudz ko. Un kanāls - viņš iestrādājas, nevis pēkšņi parādās. Tas var tikt piepildīts jebkura meistara jebkurā laika sprīdī, tas ir kopīgi visiem, atšķiroties vien detaļās. Tu visur strādā ar klientiem un savāc dažādas “zāles” dažādām “slimībām”, ja salīdzinātu ar medicīnu. Jo vairāk tev rokās dažādu metožu un veidu, jo vairāk tu vari just dažādas iespējas. Ja es strādāju ar cilvēku un redzu, ka viņam kādā brīdī var palīdzēt sakārtojums, es strādāšu ar šo metodi, ja pēkšņi atklājas, ka te jālieto kaut kas cits, es to teikšu klientam. Zināt dažādas pieejas man ir iespēju paplašināšana.

IO: Kad Tu strādā individuāli, ar kādu metodi tu strādā?

NB: Tas atkarīgs no tā, kas notiek. Kāds ir pieprasījums, par ko tas ir. Runājot par sakārtojumiem, man patīk izvietojumi uz akmeņiem, un es tos izmantoju individuālajā seansā. Ar figūriņām man nesaderēja. Bieži sakārtojumā darbojas viss, kas atrodas istabā, un tas ir ļoti interesanti. Man patīk dzīva vide, un pat tad, ja nav neviena priekšmeta blakus, vienalga var izveidot sakārtojumu.

IO: Kad Tu strādā ar Taro, Tu izmanto diezgan stipru un spēcīgu kanālu, kas ir burtiski kā durvis vai lūka. Vai sakārtojumos priekš Tevis ir tāds kanāls?

NB: Pašlaik ‘Feisbukā’ apspriež Helingeru, Sofiju (Helingeri), un būtībā paceļas jautājums: “Vai Helingers ir tās durvis?” - Nezinu, man nav atbildes uz šo jautājumu. Man šai procesā durvis – tas ir kaut kas cits, ne Helingera kā autora vārds, bet kas cits. Iespējams, tas, ko viņš sauc par Garu. Es negribu iedziļināties terminoloģijā - man tas ir Gars, saikne ar Augstajām enerģijām.

Mums ģimenē ir stāsts. Mana vecvecmamma Pelageja nodarbojās ar dziedniecību, dziedināja ar zālītēm un lūgšanām. Pie viņas nāca cilvēki no visas apkaimes, un mans tētis, būdams mazs bērns, pārlasīja viņai zālītes un gatavoja uzlējumus. Un reiz viņš jautāja - no kurienes viņa zin, ar ko jāārstē atnākušais cilvēks? Vecmāmiņa dzīvoja klusā ciematā un nekādas “psiholoģiskās prakses” nepārvaldīja, gudrus vārdus nezināja. Viņa to skaidroja tā, ka vajag vienkārši ieklausīties Dievā, un teikt tā, kā viņš saka. Tāpēc katram ir sava saikne un savs avots - kaut arī, pēc būtības, tas droši vien visiem ir viens. Tu uzmanīgi klausies pasauli un cilvēku, un ej aiz tā, neienesot tur nekādas liekas interpretācijas un vārdus no sevis.

IO: Kādi Tev bijuši paši svarīgākie panākumi un notikumi ceļā? Bez kureim nebūtu tas, kas tev ir tagad?

NB: Atskatoties atpakaļ no mana pašreizējā vecuma, es saprotu, ka man jāpateicas manām vecmāmiņām. Viņas bija trīs māsas, un katrai bija unikālas spējas. Mana dzimtā vecmāmiņa Anna dzirdēja pasauli, viņai bija brīnišķīga saikne ar zemi. Kad es biju maza, viņa man mačīja klausīties zemi. Viņai bija apbrīnojams kontakts ar dzīvniekiem, tie vienmēr viņu klausīja. Viņa vienmēr vāca zālītes un stāstīja par augiem kā par visām dzīvām radībām. Tā bija kaut kāda mītiska vide no manas dzimšanas brīža. Es agrāk to ennovērtēju, jo domāju, ka visis tā dzīvo. Un tikai 12 gados sapratu, ka bērni ir dažādi, ka ne tuvu visi tā dzīvo, ne visi redz garus un māk ar tiem sazināties. Man bija šoks, jo man tas likās tik dabiski, man nebija skaidrs, kāpēc visiem tas nav dots.

Otra vecmāmiņa – Praskovja. Viņa ārstēja smagas saslimšanas, un viņa mani vienmēr ņēma uz rituāliem. Viņa visupirms ārstēja visus ģimenes locekļus. Atnāk, iečukst vārdojumu, un viss momentā pāriet. Atkal jau, esot ar tādu pieredzi bērnībā, ir grūti man pierādīt, ka tie ir lauku aizspriedumi un iedvesmošana. Es personīgi redzēju rituālus un to iedarbību. Trešā vecmāmiņa – Matrona. Viņa reizēm praktizēja tā saukto lauku maģiju, tāpēc no maziem gadiem es zinu arī šo medaļas pusi. Bez šīs pieredzes un zināšanām, vēl, protams, bērnībā veidojas rakstura īpašības. Kādi uzvedības modeļi. Un tur man ir buķete no mammas, no tēta, un vecākās paaudzes. Bet pasaule ir interesanta izzināšanai, izpētīšanai, tā ir atvērta – tas, protams, man ir super svarīgs ieguvums no ģimenes.

IO: Kāpēc Tu neaizgāji pa to ceļu, kā Tavas vecmāmiņas?

NB: Mums katram ir savs virziens. Bērnībā es nesapratu, ko nozīmē izvēlēties un iet pa ceļu. Es vienkārši dzīvoju tajā. Piemēram, zālītes es nedzirdu tā, kā dzirdēja mans tētis vai vecmāmiņa. Varbūt tamdēļ ir jādzīvo laukos, bet es dzīvoju Maskavā un ieguvu izglītību. Es agri sāku lasīt, 6 gados es izlasīju visu bērnu bibliotēku un pārgāju uz pieaugušo. Mums katram savs ceļš. Saikne ar dabu man ir viena no svarīgākajām, es dzirdu zemi, tās lūzumus, vidi. Es varu strādāt ar stihijām. Iespēja būt dabā man ir vitāli svarīga. Bet manas prakses un pieredze atšķiras no tā, ko darīja manas vecmāmiņas.

IO: Ko vēl Tu mācījies apzinātā vecumā, un kur iniciējies?

NB: Es vienmēr kaut ko mācījos un mācos. Pie (Genādija) Gončarova – hipnozi, pie dažādiem bioenerģētiķiem – dziedniecību. Es daudz mācījos Taro un guvu iesvētību no Viktorijas Rogozovas vadīt Arkānu meditācijas. Mācījos pie budistu meistariem, tādiem kā Norbu Rinpoče, Bogdogegens, dažādiem Lauka praktiķiem. Mācīties var pie visiem. Bija arī periods, kad es atteicos no jebkādām praksēm.

IO: Pēc perioda, kad Tu izgāji no personības krīzes, kā atgriezies pie praktizēšanas?

NB: Man pēkšņi sagribējās ļoti daudz uzņemt dzīvīguma plūsmas, es gāju mācīties. Es mācījos caur īsām programmām un trenniņiem, mani saveda kopā ar ļoti interesantiem cilvēkiem. Man šai jomā ie veicies. Ne vienmēr informācijas pavadonim ir jābūt zināmam cilvēkam. Tas var būt vienkārši cilvēks, ar ko jūs varat saskatīties vai pateikt viens otram pāris vārdu, un nav svarīgi, kādu laiku ilgst jūsu kontakts, svarīgi – ar ko tas piepildīts. Man ir ļoti paveicies ar tādiem cilvēkiem. Un es esmu pateicīga, ka pasaule man tos atsūtījusi.

IO: Kuram no skolotājiem bijusi vislielākā ietekme uz Tevi?

NB: Īstenībā daudziem cilvēkiem, pat pavisam nepazīstamiem. Galvenais nav tas, ko viņi tev ir mācījuši, bet ko tu esi iemācījies! Bet īpaši silti manā sirdī kļūst no Bogdogegena IX vārda.

IO: Kas viņš ir?

NB: Tas ir tibetiešu lama, budistu zinātnieks, Mongolijas budistu vadītājs. Mēs ar viņu iepazināmies nejauši un samērā vēlu. Mums bija (prakses -tulk.) grupa, un Bogdogegens atbrauca pie mums ar savu dēlu. Kad es viņu ieraudzīju, es sapratu, ka īsti skolotāji neko nemāca, bet nodod stāvokļus. Tu vienkārši sēdi blakus ar tādu skolotāju, dzer tēju, kā tagad mēs ar tevi, un visu pati sevī saproti.

Viena mana paziņa pajautāja viņam, kā vajag dzīvot? Viņš atbildēja viņai: “Audzē boddhičitu”. Mēs nezinājām tibetiešu terminoloģiju, un viņa pajautāja, kas tas tāds? Viņš atbildēja, ka jābūt līdzjūtīgam, ne tikai pret cilvēkiem, bet pret visu dzīvo pasauli, un jāaudzē sevī šīs jūtas. Kad es runāju par Bogdogegenu, man mainās iekšējais stāvoklis, es kļūstu laipnāka, mīkstāka un mierīgāka jau no vienām atmiņām par viņu vien. Kad atrodies blakus tādam cilvēkam, tu vienkārši atslābsti un iekšēji izgaismojies. Tu uzņem šo stāvokli caur katru sava ķermeņa šūniņu.

Indijā nāca tāda pieredze, ka agrāk sagatavotie prāta spriedumi izšķīst, Tu dzīvo te un tagad, pilnīgā harmonijā. Redz, Bogdogegens man neko “neiemācīja”, bet es vienkārši ar viņu dzēru tēju, sarunājos, skatījos viņam acīs, jutu sevi pilnīgā drošībā. Un neaizmirstami ir tas, kā šis dižais cilvēks rūpējās par mums, lai mums būtu ērti dzīvot Indijā, tas, kā viņš uzaicināja mūs uz pusdienām. Cilvēki teica, ka tā ir liela svētība, kad skolotājs uzaicina pusdienās. Un mēs, neko nesaprotot budisma tradīcijās, bijām kā bērni, kam iekšēji ir bērnības sajūta un notiek vārdos neaprakstāma kustība.

IO: No tiem, kas tomēr tieši mācīja, kurš bija Tev vērtīgākais prakses nodošanas ziņā?

NB: Nu, arī tā ir prakses nodošana. Kā budismā ir tāda guru-joga, kurā tiek nodotas mantras, arī tā ir nozīmīga lieta. Es nevaru ļoti precīzi to izskaidrot, jo neesmu budiste. Bet es no viņa saņēmu iesvētību Zaļās taras mantrai. Lielu loma bijusi arī Norbu Rinpoče. Es viņu pirmoreiz redzēju 2002.gadā Maskavā. Tā bija tikšanās kinoteātrī. Bija ļoti daudz cilvēku, es pirmoreiz redzēju tādu masveidību. Uz skatuves sēdēja cilvēks, līdzīgs maniem senčiem (parādība, ko līdz šim nevaru izskaidrot). No viņa nāca tāda enerģija, ka nebija svarīgi, kādā kinoteātra stūrī tu atrodoties un cik apkārt cilvēku. Cilvēku bija daudz, tie pārsvarā bija jauni ļaudis. Turklāt nebija nekādas šīs tikšanās reklāmas - man mani Pēterburgas draugi pateica, mēs aizgājām, un man nebija ne jausmas, kur un pie kā es eju. Spēks veda! Un šis cilvēks bez jebkādas reklāmas, par velti, savāca kinoteātri. Cilvēki sēdēja uz pakāpieniem, uz grīdas, zāle bija burtiski piebāzta.

IO: Uz ko tad sanāca cilvēki?

NB: Uz spēku - viennozīmīgi! Uz tādu īstenu spēku, bez viltus piedevas. Uz zināšanām! Es redzēju cilvēkus, izbadējušos (labākajā vārda nozīmē) pēc garīguma, tāda īsta, neviltota garīguma. Runāja viņš ļoti vienkāršas lietas par dzīvi, bet visi klausījās viņu, elpu aizturējuši - kā vajag dzert, domāt, ēst, dzīvot, kā mūsu domas iedarbojas uz mūsu ikdienas notikumiem. Es neatceros precīzus viņa vārdus, tāpat kā ar Bogdogegenu - tie bija iekšējie stāvokļi. Mani uz to brīdi visvairāk pārsteidza tas, ka cilvēks, kuru visi dēvē par likumīgu skolotāju, ir ļoti vienkāršs, no viņa plūst labvēlības enerģija pret visiem. Pēc būtības, viņš pārraida savu stāvokli. Lasot mantru, arī tiek pārraidīts stāvoklis. Tas bija spēcīgi, un man tā bija pirmoreiz.

IO: Pie maģijas jautājuma. Kā Tu to mācījies? Uz kādu zināšanu sistēmu balsties? Varbūt tā ir personīgā pieredze un sajūtas?

NB: Tā ir personīgā pieredze un sajūtas, tās ir no dzimtas gūtās zināšanas. Daudz lasīju un mācījos, daudz mēģināju. Bet atkal jau, kad tu audz lauku ciemā, kur tas ir visapkārt, tad tev maģija – tas ir kas pašsaprotams. Bieži lauku ciemos jautājums, vai maģija eksistē, izsauc smieklus. Nesen noskatījos brīnišķīgu filmu “Mari pļavu debesu sievas” («Небесные жены луговых мари»), par mordviešu lauku ciemiem, kur maģija izkaisīta gaisā un nevienam nerodas jautājumi, ir tā vai nav.

IO: Jautājums ne par to, ir maģija vai nav, bet par zināšanu sistēmu.

NB: Es kopš bērnības redzēju garus un jautāju vecmāmiņai. Es skatījos uz otras vecmāmiņas rituāliem un uzdevu jautājumus, un viņa man atbildēja. Pēc, kļuvusi pieaugusi, es sāku par to daudz lasīt un mācīties. Man bija periods, kad es ar vienu sievieti izgāju piecu gadu individuālās apmācības. Es ar to nodarbojos un centos saprast, kā tas saucas, kā tas uzbūvēts, un tā tālāk. Sakārtojumi, starp citu, arī radīja virkni atklājumu par tēmu.

IO: Kā tavā skatījumā, vajag “jaunajam sakārtotājam”zināt par to, ka noris laukos un ko darīt ar to?

NB: Var arī nezināt. Nav obligāti iet šajās zināšanās, bet, ja jūs paplašiniet savu apziņas līmeni, jums jābūt gataviem tam, ka varat daudz ko dažādu ieraudzīt. Ja jūs gribat vadīt sakārtojumus ģimenes sistēmas līmenī, pie jums nekad neatnāks klients, kam dzimtā 7.paaudzē kādu nolādējuši, un viņš līdz šim laikam nes atbildību par to. Un, ja arī atnāks, tad jūs to neieraudzīsiet, visdrīzāk. Es ticu tam, ka katrs klients atrod savu sakārtotāju. Es neesmu ļoti klasisks sakārtotājs un pat ne visai saprotu, ko nozīmē “klasisks”. Kā strādā tieši stipri klasisks sakārtotājs, es nezinu, bet neticu, ka Helingers varēja iznest cilvēkiem šādu metodi un nejust saikni ar kaut ko lielāku, kā ģimenes sistēmas līmenis. Laiki mainās, mainās tehnikas, metožu evolūcija arī pastāv.

IO: Kā tavuprāt – kurp virzās sakārtojumu vide un sistēmiskā izvietošana kā arods?

NB: Uz šo jautājumu labi atbildēs tas, kas novērojis šo metodi ilgstošā attīstībā, bet ne ielauzies metodē, kā es. Es tagad redzu, tai pašai Elenai, cik daudz ir saistīts ar šamanismu. Mums daudz šamaņu pēkšņi uzradies pēdējā laikā - tie, kam pieejami izmainīti apziņas stāvokļi, pēkšņi sākuši saukt sevi par šamaņiem. Katrs, kas var nopirkt bubenu, uzsist pa to un sajust kaifu no tā, pēkšņi kļuvis par šamani, bet es tur redzu dziļu atšķirību. Man tas nav šamanisms, bet vienkārši iespēja cilvēkam ieiet kādos izmainītas apziņas stāvokļos, tai skaitā ar bubena palīdzību. Pats interesantākais – kāpēc, un ko iesākt pēc tam! Šamanisms iekļauj sevī kādu savienību ar Gariem. Ir daudz tradīciju, bet, lai par kādu šamanismu jūs lasītu, būtība ir viena - jūs vairs neesat brīvs, jūs kalpojat, jums ir kontrakts ar Gariem – palīgiem. Un daudz citu ierobežojumu, noteikumu, tradīciju.

IO: Mūsu valstī (Krievijā, -tulk.) ir savas šamanisma tradīcijas?

NB: Mums ir daudz šamaņu, tradīcija nav mirusi. Tuva, Altajs, Hakasija, Ziemeļu rajoni. Kas meklē, tas vienmēr atrod. Man paveicās, es satiku šamaņus no dabas. Es redzēju, kā strādā tuviešu šamaņi, man paveicās savā ceļā iepazīties ar pazīstamo tuviešu šamanieti Aj-Čureku. Es zinu Veru Sažinu, brīnišķīgu pilsētas šamanieti Maskavā - laba spēka cilvēku. Esmu redzējusi, kā strādā Altaja šamaņi. Liktenis mani saveda ar Aržanu Kozerkovu. Šamani, kas dziedināja cilvēkus ar mūziku un balsi. Viņš, man par lielu nožēlu, ir pāragri aizgājis no dzīves. Tā mēdz būt, ka šamaņi ļoti ātri aiziet, Aj-:Čureka arī diezgan agri aizgāja no dzīves. Man ar viņiem ir kāda kopīga kustība, viņi man nāk pretī dzīvē. Es mācos pie dabas šamaņiem, bet arī pie Kampenhauta, ar lielu cieņu pret viņu, es labprāt pamācītos.

IO: Kā Tev uz Tevis aprakstīto pieredžu fona, pilsētas šamanisms? Sakārtojumu un rituāla savienojums?

NB: Es nezinu, ko tu domā ar vārdu salikumu “pilsētas šamanisms”. Ja šamanis lielāko daļu laika dzīvo pilsētā un praktizē? -Tā var būt. Piemērs tam ir tā pati Vera Sažina. Tiesa, uz visu vasaru viņa brauc uz Tuvu. Daudzi pat mācās šamanismu treniņos, no grāmatām – un te man paceļas jautājums par personīgo caurvadāmību. Piemēram, es strādāju kopā ar Veru Sčastļivoju, kas brīnišķīgi strādā, kaut arī tiešā pārraidījuma pa dzimtu, kā viņa saka, viņai nav. Tur jau personīgie aspekti ieslēdzas - kāpēc ne? Galvenais – skaidrība un saprašana, ko tu dari, cieņa pret gariem un radīcijas godāšana.

IO: Kā Tu jūti savu personīgo virzību, kurp Tevi tagad ved? Prakses paplašinašanā, tālāk došanā?

NB: Es ilgi izvairījos un līdz šai dienai atsakos no apmācību programmām, bet apkārt sev bieži dzirdu lūgumus novadīt to vai citu kursu, vai savāktu grupu iešanai Arkānos. Es ļoti uzmanīgi ieklausos sevī, vai tas būtu man pareizais ceļš. Droši vien, ja ir pieprasījums, tad vajag to klausīt un realizēt, bet man tā ir uzmanīga kustība. Es redzu, kā mani kolēģi, kas kaut ko pamācījušies, uzreiz sāk vākt treniņu grupas veidot sakārtojumus. Es esmu lēnākā kustībā, mani kaut kas stādina. Kaut arī man ir pasniegšanas pieredze biznesā un pirms tam citur - jautājums ne par to, bet par iekšējiem stāvokļiem. Tad es sāku ieklausīties apkārtnē, skatīties - kas prasās, kas klauvē pie manis. Man nepatīk, ka cilvēki naudas dēļ sāk pārdot savas zināšanas un prasmes. Man ir sarežģīti pieņemt, ka jebkuras prakses ražo naudu, padarot to par pamata motīvu savai darbībai. Varbūt tāpēc, ka man ir kāda šamaniska audzināšana šai jautājumā. Šamaņi cenu nenosaka - viņi jautā gariem, vai var palīdzēt cilvēkam. Un pēc tam cilvēks pats nolemj, atstāt kādus ziedojumus vai nē. Man tas ilgi radīja sarežģījumus, jo mēs dzīvojam sociālā vidē, kur ir tādi jēdzieni kā zāles noma un dzīvošanas izmaksas. Redzēsim, kurp mani aizvedīs – redz, no biznesa praksē izmeta gandrīz ar varu. Plāni un idejas ir, bet realizēti pilnā apmērā pagaidām vēl nav.

IO: Ir viedoklis, ka neko nevienam nedrīkst darīt par velti, ka tā ir līdzsvara izjaukšana. Ir arī cits skatījums – ka apmaiņa ne vienmēr ir acīmredzama, “zeme ir apaļa, viss sadarītais atgriežas’, un ne vienmēr nepieciešama apmaiņa caur naudu. Kāda ir Tava paradigma?

NB: Man reiz bija izbraukuma tūre ar vienu grupu. Mēs visi draudzējāmies, un kādā pasēdēšanā ar kārtīm mani palūdza pazīlēt. Es sarīkoju “vienlaicīgas spēles seansu” un pazīlēju uzreiz 7 cilvēkiem, nepaņemot no viņiem ne kapeikas. Un tajā naktī es sajutos ļoti slikti, tā kā šie draugi, kam es zīlēju, kopā ar citiem saviem cilvēkiem no dzimtas, un “stāvēja” man pretim. Gāja spēcīga enerģija, bija sajūta, it kā atvērts portāls, un katram kaut ko vajag, katrs kaut ko vēl prasīja. Es teicu “Stop!” – un viņi visi septiņi atgriezās un nolika man pa monētai. Nauda – tas ir brīnišķīgs veids atbrīvoties no nevajadzīgas enerģijas tam, kurš strādā, nemazināt pašvērtību, un palīdzēt klientam novērtēt to, ko viņš iegūst. Daudzi grib sev par trim rubļiem likteni salabot uz brīnumdara rēķina - tas ceļš nekur neved. Kaut arī reizēm es izstrādāju darbus draugiem apmaiņā pret to, ka viņi strādā priekš manis – kāpēc ne, tas ir pilnīgi normāli.

IO: Līdz ar interneta parādīšanos, radusies kāda vide distancētam Lauka darbam. Kā Tu pret to izturies? Un kā skaties uz tā attīstību?

NB: Ļoti uzmanīgi attiecos pret to, bet ir realitātes un ar tām arī nevar nerēķināties. Es vadu konsultācijas ‘Skaipā’, arī Arkānu meditācijas. Neko sliktu neredzu vebināros un ‘onlain’ apmācībās. Ir prakses, piemēram - Reiki, kur var neatrasties blakus klientam darbā ar viņu. Bet ir situācijas, kad vajadzīgs kontakts “cilvēks – cilvēks”. Es domāju, ņemot vērā mūsu interneta atkarības, distancētās formas attīstīsies. Pati, starp citu, izeju ‘online’ apmācības kursu pie Tenzina Vangjala Rinpoče par “pieciem elementiem”. Viņa enerģiju nekāds internets nemazina. Norbu Rinpoče dod iesvētību pa internetu miljoniem, kam vajag – paņems. Viss pārkārtojas atbilstoši realiātēm, bet dzīva kopība ar cilvēku man kā agrāk ir svarīgāka. Esmu vecmodīga šai ziņā. Lauka sajūtas tiešā kontaktā ir spēcīgākas un skaidrākas.

IO: Kā Tu jūti kopējo virzību visām praksēm? Vai tās saplūdīs vienotā upē? Vai iegūs vienotu teorētisko bāzi?

NB: Tam, ko mēs saucam par Lauka praksēm, tam ir viens avots. No šī avota jau iztek kaut kas kopīgs. Es neticu tam, ka to var apvienot ar cilvēcisku vēlmi un mērķi.

IO: Jautājums ne par cilvēku apvienošanu vienā oranizācijā, bet par ideoloģisko vienotību. Kā, piemēram, pastāv Zinātņu akadēmija, kurā ir bioloģija un filozofija, un tam visam ir kopīgs nosaukums.

NB: Es nedomāju, ka mums izveidosies kāda brīnumaino un garīgo zinātņu Akadēmija, es neticu kaut kā tāda apvienošanai. Tādēļ, ka jebkuras apvienības veido cilvēki, bet cilvēkiem ir savi mērķi - kādam vajag varenību, kādam drošību, vispār katram kaut ko savu.

Es devu piemērus, kuros spēka cilvēki jau tā ir apvienoti - viņi ir vienoti ar Spēku. Kad mēs satiekamies ar cilvēkiem un rodas sajūta, ka mēs jau visu mūžu esam pazīstami, ka kaut kas mūs apvieno. Mūs apvieno Lauks un vide, par to daudzi runā. Cilvēces problēma ir tajā, ka tā domā un tic tam, ka visi ir dažādi, ka mēs esam atšķirti. Dalai-Lama par to daudz runā. Cilvēki sadala visu valstīs, nācijās, savos un svešos, aizmirstot, ka planēta, uz kuras mēs dzīvojam, mums ir viena, ka daudz karu un bēdu rodas no sadalītības. Bet tāda kopīga institūta, kas garīgos aspektus zinātniski skaidro un apraksta bez dalījuma praksēs, izveidošana ir utopija. Skaista, bet utopija. Vai tā būtu psiholoģija, šamanisms vai cita Lauka prakse, bet Kosmiskie likumi ir, tie tāpat visos senajos avotos aprakstīti. Vai to var nosaukt par standartu - nezinu.

IO: Bet cilvēki taču mainās? Viduslaikos cilvēka nāve bija izklaide. Sodīšanas laukumā kā realitātes šovi. Bet laiks pagāja un cilvēce izmainījās. Mēs kļuvām jūtīgāki un sākām uztvert visu savādāk. Es runāju par laba un ļauna kritērijiem, pieņemamo un nepieņemamo.

NB: Nu, karš – tas ir arī mūsdienu realitātes šovs, tāpat kā agrāk. Un vēl mūsu šodienas politika, tā vienkārši izbrīna - kas par šovu! Kas tad mainījies? Starp citu, par nāvi - Bali es redzēju brīnišķīgu skaistu cilvēku gājienu baltos tērpos, viss virtenēs, mūzika skan. Es pajautāju viņiem, kas par svētkiem, un viņi atbildēja, ka cilvēks nomiris. Dažādās tradīcijās cilvēki mirst dažādi, dažāda ir attieksme pret nāvi. Vai cilvēki iemācījušies būt jūtīgāki? - Nezinu. Mēs esam zaudējuši saikni ar dabu, ar dzīvo. Tad kur slēpjas mūsu super jūtīgums? Mēs pat acīs cits citam neskatāmies, skatāmies gadžetos. Un par laba un ļauna kritērijiem, pieņemamo un nepieņemamo, es arī neesmu pārliecināta, ļaunuma pārpārēm pietiek arī pašlaik.

Mēs visu esam iemācījušies labi izskaidrot. Ir līdzība... pasaka par to, ka bija pilsēta, kurā visas vēlēšanās piepildījās. Kur cilvēki ievēlējās vēlēšanos, gāja gulēt, un no rīta viss piepildījās. Tā bija tikmēr, kamēr neparādījās cilvēks, kas gribēja uzzināt, kā tas viss strādā. Man liekas, uzticēšanās spontanitātei un pasaulei – tas ir kas ļoti dzīvīgs.

Piemēram, mūsu vēlēšanās visu uzzināt, dot katram procesam izskaidrojumu man ļoti labi izvējojās Indijā. Tur katram bērnam ir skaidrs, kas ir sinhronizācija. T.i. tu padomāji kaut ko – un tas notiek. Vai arī tu sagribēji satikt kaut kādu cilvēku, un viņš tev nāk pretim. Tur ir cilvēki, kas tradicionāli, no paaudzes paaudzē uztver daudz ko neparastu kā normālu, bet mēs ejam uz treniņiem, maksājam naudu, lai mums izskaidrotu, kas tas tāds un kā darbojas. Un var par brīnumu brīnīties, bet būt atvērts tam. Es to aktīvi mācos. Mēs gribam, lai tas viss (brīnums) strādātu, atstājot to mentālā līmenī. Jāsaprot, ka, sēžot klosterī, tu neesi starp cilvēkiem, bet starp cilvēkiem ļoti labi parādās viss - cilvēki ir spoguļojoši, tie ir labi orientieri, lai saprastu, kur tu esi, kādā tu pats esi iekšējā līmenī. Vai tu varēsi mierīgi uztvert cilvēku, kas sit bērnu? Ja tu pagāji garām un atradi tam izskaidrojumu, tad tavā garīgajā pasaulē kaut kas iet ne tā kā vajag. Ja cilvēks bezpalīdzīgu suni sit, tad tas ir cilvēks ar salauztu sistēmu. Es tādus saucu “salauzītie”. Cilvēki ar salauzītām sistēmām. Var izlasīt tūkstoš apgaismojošu grāmatu, bet paiet garām tādām situācijām, kā es iepriekš teicu, var būt vienaldzīgs. Un tā katru dienu, un visi apmierināti.

IO: Sakārtojumi man ir kā durvis, bet ne tādēļ, lai tajās ērti iekārtotos. Tās ir tādēļ, lai atvērtu un nokļūtu no vienas pasaules citā. Tāpēc man ir aizdomas, ka sakārtojumus ar laiku nomainīs kaut kas cits. Man ir ļoti interesanti, kas tad būs?

NB: Iespējams, būs kāda jauna telpa. Man ir straujas transformācijas sajūta - it kā saspiežas laiks tam, kas agrāk pārstrādājās gadiem, un tagad tas var pārveidoties ātri. Tik ātri, ka tas līdzinās lēcieniem. Es domāju, ka sakārtojumi vai nu ļoti stipri transformēsies kā metode, vai pamatīgi apvienosies ar kaut ko, vai parādīsies vēl kaut kas cits. Man arī ir interesants šis process, un mani interesē ceļš. Es tiešām negribu ieciklēties uz kādu vienu metodi - pie manis kādu laiku nāk kaut kas viens, citu laiku kaut kas cits. Ja es strādāju ar cilvēkiem un kāda mana personīgā metode nepalīdz, tad es ņemu citu. Cilvēki paši norāda uz to metodi, kas vajadzīga.

IO: Kādā vārdā Tu sauktu savu praksi un visu, ar ko noarbojies - profesija, amats, māksla?

NB: Man tā noteikti nav profesija. Es zinu, ka protu pārdot, es zinu, ka esmu bijusī personāla direktore, biznesa trenere – tā bija profesija. Bet prakse darbā ar cilvēkiem – tā man nav profesija. Ir tāds vārds – “aicinājums”, pret ko es ļoti uzmanīgi izturos. Visdrīzāk tas ir ceļš, kuru, kā man liekas, es pat pati neesmu izvēlējusies.

IO: Kā Tu domā, sakārtojumi kā profesija ir iespējami?

NB: Jā, daudzi cilvēki ar to nodarbojas kā ar profesiju. Es nezinu, kāda metode parādīsies nākotnē, bet ir dīvaini, ka līdz šim laikam pie mums nav masveidā parādījušās tādas kvantu lietas kā “Vingrinājumi pēc Stīvena Volinska”. Brīnišķīga un praktiska lieta, ļoti labas meditācijas, bet nekur pie mums nereklamē šādus treniņus. Lai iemācītos vērot un saprast to, ka tu esi gan novērotājs, gan novērojamais, un ka tas ir viens vesels. Iemācīties to - atvienoties un savienoties – tas ir ļoti vērtīgi. Holodinamika, kvantu psiholoģija – tās, manuprāt, ir ļoti efektīvas metodes. Varbūt aiz tā ir nākotne? Es nezinu, kas būs rīt, bet tajā visā ir kāda odziņa un kustība. Budismam un citām plūsmām ir tūkstošiem gadu, un joprojām tās ved pie sevis. Tagad ir tāda atgriešanaš pie senām saknēm - pēkšņi sākuši atcerēties tradīcijas, vecos dievus.

IO: Kā Tu vērtē maģijas skolas?

NB: Man ir neatīva pieredze, es kādreiz biju tādā skolā. Kā likums, jebkuru skolu rada viens cilvēks. Vai nu viņš ir iniciators, vai autors, vai pavadonis. Tur ir viņa motivācija – kāpēc viņš rada skolu? No kurienes pēkšņi sajuta sevī nepieciešamību visus pēc kārtas maģijā apmācīt? Ko vēl, neskaitot naudu, šis jautājums maksā skolniekiem, un ko pašam skolotājam viņa koordināšu sistēmā?

IO: Un kādā brīdī ikviens šādu skolu radītājs atklāj, ka viņa “rati brauc pa priekšu zirgam”.

NB: Ir teikts - “Jo augstāk tu kāp pa attīstības pakāpieniem, jo varenāki demoni, kas tevi kārdina” – un tajā ir jēga. Tāpēc, skatoties uz visu, kas rodas zem vārdiem “skola”, “institūts”, “apvienība”, var pamatīgi aizdomāties par to, kas jādara kopienai, lai pabarotu radītāju. Par to Leonīds Talpis ir labi teicis: Mēs saraušam milzīgu enerģijas masu sava personīgā purva aizsardzībai, savai lojalitātei, savai piederībai. Visi aizstāv to skolu, kurai ir piederīgi un kurā mācās, bet tādā aizstāvības brīdī cilvēks pilnībā zaudē kontroli pār sevi pašu. Viņš pilnībā iegrimst lojalitātē savas skolas radītājam un pārstāj sevi vērtēt, un rodas jautājums - vai šī lojalitāte tevi dara stiprāku vai nē?

Tas, manuprāt, vienmēr ir ļoti derīgs jautājums, lai pārbaudītu, kur tu esi un par ko liecina ar tevi notiekošais: “Vai tas dara tevi stiprāku, vai nē? Skaidrāku, vai nē?”

Tādēļ novēlu visiem vairāk skaidrības par sevi, ne par kaimiņu!

Intervēja Irina Okuņeva

Intervija īsināta. Pilnu interviju krievu valodā lasiet šeit: Диалоги. О целительстве, мастерстве и пути

Tulkoja Marija Sils

Natālijas Bondarenko meistarklases Rīgā 2018.gadā:

12.oktobrī “Maģiskās ietekmes”

13.oktobrī “Sistēmiskais rituāls”

14.oktobrī “Sistēmisko sakārtojumu grupa”

Nedaudz politikas - intervija ar Valdi Šteinu par mums un mūsu valsti.

Sun, 08 Apr 2018 17:42:00 +0000

Valdis Šteins: Veselības aprūpes sistēmas reforma - tautas apzagšanas programma

Viktors Avotiņš, NRA, 19.janvāris 2018, 18:18

Ģeogrāfijas doktors, viens no Latvijas Tautas frontes iniciētājiem un veidotājiem, LR Augstākās Padomes deputāts, vairākkārt izvirzīts Valsts prezidenta amatam, Valdis ŠTEINS intervijā Neatkarīgajai raksturo ļaunumu ar trīspadsmit galvām (viņš saka – paugām), kuras, viņaprāt, piemīt mūsu valsts pārvaldei un politikai.

- Tevis piesauktā ļaunuma 13 galvu kopums aptver svarīgas valsts darbības jomas un sistēmas. Es teiktu - ja tās pieņemt par ļaunumu, tad valsts normāla funkcionēšana nez vai ir iespējama. Tāpēc iesākumā es tev jautāšu par ļaunumu, bet pēcāk gribēšu dzirdēt, vai tev pret ļaunumu ir arī kāds labums.

- Atgādināšu, ko teicis Lao Še: «Pēdējie divdesmit septiņi gadi bija laupīšanas laiks, taču to nevajadzētu uzskatīt par ļaunu, jo laupīšana liecina par personas brīvību, bet brīvība vienmēr ir bijusi kaķiešu augstākais ideāls.»

Esmu viens no LR Augstākās Padomes deputātiem, kurš dibināja šodienas Latviju kā neatkarīgu valsti. Man nevar būt vienaldzīgs tās liktenis, tas, kas notiek ar manu valsti un tautu. Mēģinu izprast un aptvert, kur un kad mēs kļūdījāmies, kā valsts varēja nonākt kaķiešurokās. Jā, mēs ar ieročiem necīnījāmies par savu valsti, bet mēs toreiz nezinājām, kas ar mums un valsti var notikt nākamajā brīdī. Neviens mūs nebija iepazīstinājis ar Pasaules Jaunās Kārtības plāniem. Mēs vienkārši centāmies noturēt savu valsti, bet ne jau tāpēc, lai kaķieši pēc tam to nozagtu, izdzītu 500 000 cilvēku un iztirgotu tautas kopmantu kolonizatoriem - investoriem.

Ja ļaunums pārņem tautu, atgriešanās nav iespējama. Ļaunums ir daudzdabīgs, jo aptver dzīvi kopumā, un ļaundabīgs, jo iznīcina dzīvo. Es tikai mēģinu to atsegt un izgaismot, lai redzam, cik tas velns ir melns. Šīs 13 paugas - tā nav ļaunumu hierarhija, bet tikai uzskaitījums. Ļaunumam nav iekšējas hierarhijas jeb prioritātes - tas ir caurlienošs.

- Pirmo starp tām 13 galvām esi nolicis izglītības reformu. Kāpēc?

- Es pats esmu universitātes pedagogs, daudzus gadus apmācīju un audzināju jaunos ģeogrāfijas skolotājus, tāpēc zinu drēbi. Šī reforma ir kvalitatīvi jauns un ļauns pavērsiens. Tā ir jaunās vergapziņas veidošana, kura paredz verga kompetences iegūšanu un bērnu brīvās gribas salaušanu, iedzenot viņu skolā no sešiem gadiem. Doktrīna Nauda seko skolēnam jau ir noziegums pats par sevi, jo tā ir bērnu sadzīšana «skolās - lielfermās», kas ir apziņas kontroles un debilizācijas pasākums. «Skolu un skolu tīkla optimizācija» nav vienkārši mazo klašu un mazo skolu likvidēšana, bet mērķtiecīgs, velnišķīgs, it kā naivs un uz ekonomiju vērsts pasākums, bet notiek tieši pretējais - dārgu «lielfermu» un sporta kompleksu būvēšana.

Kāpēc jānožņaudz mazās skolas? Tāpēc, ka tikai mazās skolās var patiesi izglītoties Cilvēks. Lielās skolās, lielās klasēs izaug pūļa «cilvēks», un tas jau nav cilvēks, bet manipulējams vergs. Ja zinām, ka pasaules praksē ir izkristalizējusies attiecība - ne vairāk kā pieci bērni uz vienu skolotāju, kā arī skolā - ne vairāk kā 100 bērnu, tad redzam, ka šodienas «reforma» ved pilnīgi pretējā virzienā.

Bet pats lielākais ļaunums ir valsts obligātā izglītības sistēma, kura nosaka, ka valsts ir bērna aizbildnis. Skološanas sistēma tika radīta XIX gs. industrializācijas laikā Prūsijā un vēsturē iegājusies kā Prūsijas skološanas sistēma. Mēs jau vairāk nekā 200 gadus bērnu izglītošanas jomā dzīvojam valsts diktatūras apstākļos. Šī sistēma nav mainījusies ne par milimetru. Verdziskā obligātā izglītības sistēma ir jālikvidē. Skola nevar būt iestāde un skolotāji - ierēdņi.

Ļaunuma sastāvdaļa ir arī «skolu nodoklis», kurš ieslēpts kopīgā nodokļu paketē. Vecāki, kuri kādreiz tieši maksāja skolotājiem, tagad maksā caur starpniekiem. Lai skolotāji saņemtu samaksu par darbu, nepieciešams būtu izslēgt no samaksas shēmas starpnieku - valstskorporāciju - ar visām «panckām», t.i., ministriju ar tās struktūrām. Pastāv vienkārši ciniska alkatība, jo viņiem kā valstskorporācijai bērni ir starpvalstu tirdzniecības prece - ražota darba tirgum.

Šodienas reforma domāta arī tautas mankurtizācijai. Te būtiska ir vēsturiskās apziņas veidošana, kura sākas ar melu vēstures mācīšanu un vēstures noklusēšanu. Piemēram, noklusē, ka Latvijas valsts dibināta 1918. gada 30. janvārī. Kādai jābūt izglītības sistēmai, plašāk esmu pamatojis savā darbā Jaunā Izglītības paradigma.

- Kāpēc tu uzskati, ka gan veselības aprūpes sistēmas reformai, gan e-veselības izveidošanai un vadībai nav nekāda sakara ne ar veselību, ne ārstniecību un dziedniecību?

- Jā, tā ir tautas apzagšanas programma ar un caur obligāto apdrošināšanu un sociālo nodokli. Banksteriem nepieciešama stabila naudas tece uz viņu kontiem bankās, bet to visvienkāršāk realizēt ar obligātās veselības apdrošināšanas palīdzību. Veselības aprūpi valstisti sadalīja divos blokos. Pirmais - tiem, kuri maksās apdrošināšanu, otrais - nabagiem, kurus ieliks paliatīvā programmā, līdz ar to pievelkot ķeksīti Pasaules Jaunās kārtības depopulācijas programmā.

Trijstūris te tāds pats kā izglītības sistēmā: valstskorporācijas vergs, kurš jāaprūpē - valstisti - ārsts. Ārsti, dziednieki, medmāsas, sanitāri saņemtu cilvēka cienīgu samaksu, ja mēs viņiem maksātu tieši un neuzturētu visu milzīgo sociālo parazītu, starpnieku slāni. Ārstu - dziednieku sabiedrība ir pašorganizējošs profesionāls sociums, kurš pats noorganizētu veselības aprūpi, kā arī visu tehnisko un medicīnisko infrastruktūru. Jālikvidē tikai vēl «zāļu mafija».

No pirmā skatiena varbūt liekas, ka e-veselības izveidošana ir «nevainīga». Daži naivie ārsti un viņu vēl naivākie pacienti domā, ka tā ir vienkārša stulbo lumpenbirokrātu iegriba kontrolēt slimības lapu apmaksu - neapmaksu. E-veselība, pirmkārt, iecerēta kā jūsu katra - totālās kontroles instruments, otrkārt, kā cilvēku orgānu tirdzniecības datu bāze, ieskaitot bērnu tirdzniecību uz ārzemēm. Jūsu «failā» jeb jaunajā «čekas maisā» būs visi jūsu antropoloģiskie dati, visi jūsu ārstnieciskās izmeklēšanas dati, visas elektroniski izrakstītās receptes un nopirktās zāles, kā arī nenopirktās, bet izrakstītās. E-veselības ideja paredz jūsu totālu kontroli. Ja ārsts jums būs aizliedzis ēst kādu produktu, tad veikalā jūs to nevarēsiet nopirkt, restorānā noteiktus ēdienus un dzērienus nevarēsiet pat pasūtīt. Jūs būsiet elektroniskā slazdā. Programma paredz, ka, apkopojot medicīniskos datus, jūsu patēriņa «groza» datus un izpriecu industrijas datus, sastādīs jūsu kā valstskorporācijas verga «kadastru» ar visu jūsu kā personas tirgus vērtību. Turklāt - jūsu medicīniskie dati un no jums ņemtie bioloģiskie paraugi dos iespēju jūs ietekmēt caur zālēm. Tā nav vienkārši zāļu atkarības radīšana farmaceitiskā biznesa vajadzībai, skatieties dziļāk - ir domāta jūsu ģenētiskā pārkodēšana. Tas ir ceļš uz ģenētisko zombēšanu un jaunā Pēccilvēka jeb Transhumānā cilvēka radīšanu.

- Manuprāt, tu cilvēku uztver kā pasīvu būtni. Vai tiešām cilvēka apziņu ir tik viegli kontrolēt un vadīt?

- Tā ir tīklveida vadība ar speciālo sociālo tīklu veidošanu. Dati par jums tiek vākti ne tikai kā par bioloģisku, bet arī kā par garīgu būtni. Viss, ko jūs darāt internetā vai caur datoru, vai telefonu, viss tiek uzglabāts un klasificēts. Personas kods ir ne tikai jūsu verga kods, bet jauno «čekas maisu» reģistrācijas kods. Jūs esat maisā! Nevienam «čekistam» vairs nav jāsēž kafejnīcā un jānoklausās jūsu sarunas, jūs stučījat paši par sevi. Veco, ar naftalīnu piesmakušo «čekas maisu» purināšana ir tipiska «viltoto karogu» operācija, lai novērstu jūsu uzmanību no šī ļaunuma un «oligarhu maisiem».

- Vai tad valstij nav jāgādā par savu drošību? Kāpēc tu to definē kā militarizāciju un militāro vergu radīšanu?

- Ļaunums ir tas, ka pašaizsardzības doktrīna nomainīta ar iekšējās un ārējās okupācijas doktrīnu. Katra militarizācijas programma sākas ar ienaidnieka tēla radīšanu. Daudzi netic citplanētiešu uzbrukumam, tāpēc bija jārada vietējais ienaidnieks kaut kur tepat - vislabāk kaimiņos. Un, kad militārisma drudzis kā vīruss ir iepotēts, tad var pieprasīt naudu tā ārstēšanai.

Militarizācija aptver arī karadraudžu veidošanu, un tā rit novados - patvaldības veido savus tautas apspiešanas spēkus, kurus nosauc par «pašvaldības policiju». Militarizācija sāk aptvert skolas. Daudzās skolās jau tagad kārtību uztur policija, nevis skolotāji! Bet tas ir sīkums, salīdzinot ar valstistu uzstādījumu - tagad būs jāieaudzina obligātais (!) militārais patriotisms. Obligātais patriotisms ir dvēseles varmācība, jo patriotisms - tā, pirmkārt, ir ģenētiska «asins lieta», ar kuru ir jāpiedzimst, otrkārt - tā ir Tēvzemes un Mātzemes mīlestība, nevis valstskorporācijas un tās interešu aizstāvība.

- Labi, bet, teiksim, to, ko tu sauc par depopulācijas vai tukšās zemes programmu, es lielā mērā uzskatu par mūsu pašu, nevis varas radītu.

- Šī programma ir ieslēgta uz «pilnu klapi». Lauku atbrīvošana no iedzīvotājiem gan ar lielfermeru palīdzību, gan skolu, slimnīcu, bibliotēku likvidāciju, pagastu un novadu administratīvo apvienošanu. Tā ir Pasaules Jaunās kārtības lielās programmas sastāvdaļa. Kādam ir ļoti iepatikusies Latvija, un kādi grib iezemiešus aizdzīt uz citām zemēm vai vienkārši salikt ragaviņās un - uz mežu. Latvijā vēl aizvien netiek pieņemta viensētu tīkla un pagastu atdzimšanas programma, bet mērķtiecīga cilvēku aizdzīšana uz pilsētām un ārzemēm. Turpinās noziedzīgā Latvijai raksturīgās dabas un kultūrainavas iznīcināšana.

- Kāpēc tev nepatīk Eiropas nauda?

- Tāpēc, ka tā nav dāvana, to naudu agrāk vai vēlāk prasīs atpakaļ. Katrs eiro, kurš atnāk uz Latviju, ja nav kāda izraidītā atsūtīts, bet nāk no kādas pasaules institūcijas, ir samaksa par baltiem vergiem. Bet problēma vienmēr ir tā, ka vergs nolietojas un kungs agri vai vēlu sāk prasīt atpakaļ naudu vai prasa dot vietā jaunus vergus, to pierāda vēsturiskā pieredze.

- Un kas vainas nodokļu reformai?

- Tā nav reforma, bet daži atvieglojumi kolonizatoriem un biznesmeņiem vergturiem. Tas ir jauns nodokļu vilnis tautai - patēriņš un mājoklis tiek aplikti ar jauniem akcīzes un citiem nodokļiem. Ar vienu roku pieliek dažus centus pie verga minimālā uzturpabalsta, bet ar otru nokāš daudzkārtīgi. «Nodokļu valsts» ir valsts bez nākotnes, tā lemta bojāejai. Tā vietā, lai pieņemtu manu Jauno Tautsaimniecības paradigmu, valstisti izstrādā arvien jaunas tautas aplaupīšanas shēmas - ar nodokļiem, tarifiem, dažādiem maksājumiem un sodiem. Vēl viens ļaunums nāks ar totālu bezskaidrās naudas norēķinu ieviešanu.

- Devīto galvu tu sauc «valsts nozagšana un «kaķiešu» izdarītā valsts sagrābšana».

- Valsti bija sagrābuši oligarhi, bet tagad to ir sagrābusi valstskorporācija. Šobrīd Saeima, Ministru kabinets, visas ministrijas, visas tiesas, visas t.s. pašvaldības, visi dienesti ir komerciālas kompānijas ar Vācijas DUNS reģistrācijas numuru, turklāt taucina komercbankas. Ja valstiska iestāde ir pārvērsta par komerciālu kompāniju, tad saprotams, ka tā dzīsies pēc peļņas un cilvēki automātiski pārvēršas par «slaucamām govīm» - pakalpojumu ņēmējiem. Šis ļaunums nevar ilgt bezgalīgi, ja to neaptur - tauta vienkārši iet bojā. Tautai jāatdod tās valsts ar visu kopmantu un resursiem. Bet valstistiem ar nodokļiem atņemtā nauda ir jāsāk atmaksāt atpakaļ. Un jāsāk ar pensijas nodokļa un nekustamā īpašuma nodokļa atmaksāšanu. Lai sastāda atmaksāšanas grafiku!

- Ko tu saproti ar sociālo parazītismu?

- Visi birokrāti saņem algu no nodokļu maksātāju naudas, bet viņi iemanās vēl paņemt otru samaksu - par pakalpojumu. Valstiskās funkcijas tiek pārdotas. Valstskorporācijā saprotams, ka ir nodarbinātie, bet ļaunums rodas tad, kad tie ir tik blīvā slānī - 300 000 lumpenbirokrātu. Sociālos parazītus ražo vienīgi likumdošana. Ar vienu Saeimas «pogas» nospiešanu šo sociālo parazītismu var likvidēt, un tauta uzelpotu, simtiem tūkstošu atgrieztos Dzimtenē.

- Es ar savu algu esmu mierā. Kāpēc tu to sauc par algu verdzību?

- Vienpadsmitā ļaunuma pauga ir vergu algas doktrīna. Klasiskā verdzība 19. gs tika nomainīta ar algu verdzību. Cilvēks tika šķirts no sava darba augļiem, samaksas par darbu, tā vietā viņam piešķīra algu.

- Kāpēc likumi ir ļaunums?

- Tautai jādzīvo atbilstoši dabiskām tiesībām, saviem tikumiem un paražām, nevis likumiem. Katrs jauns likums ierobežo kādu jūsu brīvību. Šodienas likumi ļauj aplaupīt tautu - visa sistēma ir likumīga afēra, tieši tāpēc jāsāk ar to, ka vispirms jāmaina likumi. Tas atdzīvinās Latviju.

- Visbeidzot - kas ir garīgā ļaunuma galva?

- Tās uzdevums ir salauzt mūsu garīgo un ikdienas dzīvi. Tas ir ļaunums, kurš tautai neļauj dzīvot savu dabisko dzīvi, neļauj dzīvot atbilstoši paražām, tradīcijām un savam Saules laikritim, svētīt savas astoņas Dieva dotās svētes. Ļaunums ir uzspiest svešu rasu, tautu dzīvesveidu, domāšanu un uzvedību.

- Tā - beidzam ar ļaunumu, sākam ar labumu. Saki savas tēzes - ko darīt pret ļaunumu?

- Ļaunums ir jānovērš! Tieši uz to 2017./2018. gada mijā aicināja Latvijas Valsts prezidents R. Vējonis: «Tāpēc iesaistīsimies, darīsim un arī piedalīsimies lēmumu pieņemšanā ikvienā līmenī. Brīvā valstī katram ir tiesības paust savu viedokli un iestāties par sev svarīgiem principiem. Izmantosim šīs tiesības ar prieku, jo tieši tā ir brīvība.»

Prezidents pateica viedus vārdus. Man ir ļoti daudz priekšlikumu, vairāk nekā M. Luteram, kuram bija tikai 95 tēzes. Atcerēsimies, ka Latvijai ir simtā gadskārta. Mans ierosinājums ir atzīmēt to kā Jubileju. Vārds un jēdziens

JUBILEJA ivritu valodā nozīmē parādu atlaišana. Es ierosinu Saeimai un prezidentam izsludināt Vispārējo Parādu atlaišanu Tautai. Manis izstrādāto jaunās tautsaimniecības, kultūras, izglītības, veselības aprūpes paradigmu maiņa nekad nenotiks, ja nenovērsīsim Latvijas valsts bojā eju. Mums ir jābūt drosmīgiem un jāatzīst kļūdas, mums jāveic valsts restarts. Protams, politiskās partijas ir jāatdala no valsts dzīves, kā ir atdalīta baznīca. Bet pats galvenais - bez partiju un valstskorporācijas līdzdalības, tautas pašorganizēšanās ceļā, jāsasauc Otrā Satversmes sapulce. Turklāt - nevis vēlēšanu, bet sūtniecības veidā. Tās uzdevums ir pieņemt jaunu Sabiedrisko līgumu. To mums ļauj esošās Satversmes otrais pants. Pats galvenais papildinājums Satversmes kodolā būtu tas, ka Latvijā Cilvēkam (nevis pilsonim) pieder viņa darba augļi un pienākas samaksa par darbu. Tas automātiski likvidētu Latviju kā nodokļu, augļotāju, parādu un sodu valsti, bet ļautu Latvijai izaugt par laimības un labklājības zemi. Tad Latvijai būs Saules mūžs.

Kā saprast savu gara radinieku?

Sun, 01 Apr 2018 21:07:00 +0000

Intervija ar Mariju Sils žurnāla "36,6" 2018.g. februāra numurā.

Autore - Gunta Tabore.

“Es dzīvoju atbilstoši dabas ritmiem un savas dvēseles ceļam, kas reizēm mani no meža izved pie cilvēkiem. Esmu pārliecināta, ka redzamā pasaule ir neredzamās pasaules atspulgs, tādēļ darbojos nevis fiziskā, bet energoinformatīvā laukā,” tā saka bioenerģētiķe un sistēmiskā konsultante Marija Sils.

Dziedniece visai reti ir Rīgā, ikdiena paiet lauku mājā starp Roju un Mērsragu. “Apkārt ir mežs, pagalmā staigā brieži, ne cilvēki,” pasmaida viņa.

Kopš bērnības Marijai šķita daudz vienkāršāk sarunāties ar kokiem, augiem un akmeņiem, nekā cilvēkiem. Viņas atmiņas bija ne tikai par šia dzīvē notiekošo, bet par kaut kad iepriekš piedzīvoto - kad meitene pašas pieredzēto stāstīja pieaugušajiem, viņi teica: bērniņ, tev ir laba fantāzija.

Daba allaž bija viņas sabiedrotais. Sirdij tuva vieta ir Lāčupītes dendrārijs Engures pagastā, ko savulaik izveidoja viņas tēvs Igors Mednis, būvinženieris pēc profesijas, aizrautīgs meža un dārza kopējs. Kopš tēva nav šaisaulē, dendrārija apsaimniekošanā piedalās arī Marija.

Bioenerģētiķe sevi raksturo vienkārši: “Brīvi komunicēju ar augiem un akmeņiem, kā arī ceļoju iepriekšējās dzīvēs un citos dvēseles plānos. Zinu, ka šī dzīve nav vienīgā, un ka neesmu šis ķermenis. Bērnībā šķita, ka visi to zina, ka visiem ir skaidrs, ka esam kādreiz jau dzīvojuši. Vēlāk sapratu, ka tā vis nav. Skolas laikā centos kļūt par normālu cilvēku, pielāgoties, bet diez kas no tā nesanāca. Pēc tam gan atļāvu sev nepielāgoties.”

Marija mācījās par dārznieci Bulduru skolā, vēlāk studēja Mākslas akadēmijā, pabeidza grafiķus. Taču arvien vairāk viņu interesēja pašpilnveide, daudz ko apguva, mācījās arī dziedniecību centrā Akvilona. Taču spēcīgākos skolotājus viņa atrada Lietuvā un Krievijā, atklāja, ka viņas dzīves uztvere atbilst šamanisma ceļam. Vēlāk viņa apguva sistēmfenomenoloģijas metodi, ar ko kārto dzimtas un dvēseles lokus.

Vēl dziedniece vāc un gatavo zāļu tējas, augu malumus un maisījumus pirtij, vadoties ne tikai pēc augu bioloģiskajām, bet arī enerģētiskajām īpašībām. Ja zālīšu maisījums top individuāli, to saskaņo arī ar cilvēka emocionālo un garīgo stāvokli.

Gara radiniek, kur esi?

“Līdzās tā dēvētajam dzimtas kanālam, kur vienojamies ar tuviniekiem, ģimeni, dzimtu, pastāv arī gara kanāls. Tas rodas, Radītājam pakāpenski, caur daudziem smalkās pasaules energonformatīvem slāņiem, materializējotes līdz šai, Zemes pasaulei. Dalīšanās notiek, no vienas būtnes materializējoties tālāk divām, un tā daudzas reizes, kā rezultātā rodas daudz indivduālu dvēseļu, ko saista ne dzimtas, bet gara radnecības saites. Kad dvēsele ša procesā satiekas ar dzimtas kanālu, tā iedzmst reālā cilvēkā ar bioloģskiem vecākiem. Kad tas notcis, jaunradītās dvēseles sāk ceļu atpakaļ, izdzīvojot dzīvi pēc dzīves dažādos ķermeņos un blīvuma pakāpēs.Caur gara kanālu notiek ne tikai inkarnācija, pārdzimšana, bet arī gara radiniecība. Šo radu ir daudz, bet starp tiem viens visbūtiskākais, pārējie ir tālākas pakāpes, līdzīgi kā māsīcas vai brālēni. Katram šajā pasaulē ir kāds cilvēks, vai vairāki tādi, kas dēvējami par tuvāku vai tālāku gara jeb dvēseles radinieku,” skaidro bioenerģētiķe.

Bieži dzirdēts teiciens: ikvienam ir sava ābola pusīte, taču ar to parasti domā mīlas pāri, mīlestības pārņemtos, kas ir lieli maldi. Taču īstā ābola pusīte, precīzāk – trešdaļa, ir tuvākas gara radinieks, jeb dvīnis. Trešdaļa tādēļ, ka ta momentā, kad savu gara dvīni satiekam, mēs izejam no šī blīvuma pasaules, savienojotes ar mums abiem radniecīgo smalkās pasaules būtni, un no trim rodas viens, kas turpna ceļu pie Radītāja.

“Bieži vien gara radinieku maldīgi jauc ar domubiedru vai ticības brāli, vai arī gaida, ka ar šo cilvēku būs īpaši ideāla saskaņa – tās ir maldīgas asociācijas, jēga ir pavisam cita,” skaidro Marija Blūma-Kauliņa.

Pati galvenā gara radinieka sūtība un jēga – palīdzēt otram pilnveidoties, mainīties un attīstīties. Mans gara radinieks to palīdz man, turklāt manai misijai ir tieši tāda pati nozīme. Viens otram esam doti, lai mudinātu šajā dzīvē augt.

Garīgā izaugšana un pilnveide mēdz būt sarežģīts un grūts process, situācijas var veidoties dažādas, tādēļ attiecības ar gara radinieku var nebūt tikai gaišas un lieliskas. “Jā, viens otru rosina uz izaugsmi, bet šā mērķa vārdā varbūt pat ar kāju pasper, lai tikai neapzināti bīdītu uz priekšu, liktu attīstīties un pilnveidoties. Vēl gara radnieks spoguļo dzimtas kanālā neatrisinātās problēmas, jo dzimtas kanāls ir primārs šai pasaulē dzīvojošajiem.

Nereti pie manis atnāk un sūrojas par strīdu vai citu attiecību problēmu. Tad piebilst: es nezinu, kas man ir ar šo cilvēku, bet jūtu viņu pavisam citādāk, nekā pārējos. Viņa viedoklis man šķiet vissvarīgākais, un arī man pret viņu ir tāda kā atbildības sajūta. Jūtos tā, it kā mēs nekad nedrīkstētu šķirties, palikt vienaldzīgi.

Tad es skatos, ko varu pasacīt. Attiecības skatu nevis no psiholoģijas, bet enerģētikas viedokļa – kas tā ir par enerģiju, kas viņus satur, kāpēc šie cilvēki ir salikti kopā. Ieraugu, ka starp šiem diviem cilvēkiem ir īpašs stīgojums, vibrējums, un sajūtu – viņi ir gara radinieki.

Var palīdzēt arī fenomenoloģijas metodes, tā dēvētie testi. Var testēt ar domas iezīmētām papīra lapām va citem priekšmetem, bet vslabāk šo atšķirģo kanālu enerģjas var sajust, ja priekšā stāv clvēks, kā attiecģā enerģiju plūsmas pārstāvis.

Ja cilvēks vienreiz šo vilkmi sajutis kaut vai testa vingrinājumā, pēc tam dzīvē to atpazīt ir daudz vieglāk.

Nemeklē eglē ābolus
Dzīvē pienāk brīdis, kad gara radinieks nonāk katra cilvēka ceļā. Satiekoties ir sajūta, ka esmu saticis brāli vai māsu. Ir īpaša, tuva sajūta, savdabīgs pievilkšanās spēks, kam it kā nav izskaidrojuma.

Taču radniecīgā dvēsele var iedzimt gan sievietes, gan vīrieša ķermenī. Ja gara radinieki ir pretēja dzimuma, mēdz izveidoties visai sarežģītas situācijas. Jo te neder romantisku mīlētāju attiecības, šādi cilvēki ļoti reti kļūst pāris. Taču ļaudis sajusto mēdz pārprast.

“Galvenais, lai negaida to, kas nekad nevar būt, nemeklē eglē ābolus. Es palīdzu saprast, ka no šīs satikšanās labums noteikti būs, tikai citāds – tāds, ko gūstam garīgi, dvēseliski.

Nav retums, ka tas kļūst par pamatu viendzimuma attiecībām, jo ir grūti aptvert, kādēļ viņu velk pie šī cilvēka, kas ir tā paša dzimuma. Sāk to izskaidrot ar iemīlēšanos, pat izveido pāri, lai arī ciešā sakne meklējama pavisam citur,” zina stāstīt bioenerģētiķe.

Agrāk, kad par šo brīvi nerunāja, gara radinieks mēdza kļūt par audžuvecāku, adoptēt bērnu, kļūt par krustvecāku. Tātad tas bija aicinājums, ko cilvēks sajuta.

Ja abi ir radošie partneri, tad tas ir ļoti labi, jo daudz ātrāk var notikt izaugsmes process.

Svarīgi pieņemt

Pats galvenais – gara radinieku vajag atzīt, pieņemt viņa esamību, iedot viņam vietu savā dzīvē. Tas ievieš kārtību. Līdzīgi kā dzimtas sakārtošanā, kad ar īpašu sistēmisku metodi kārtojam šo sistēmu, vietu dzimtā dodot itin visiem radiniekiem un tuviniekiem, arī tiem, kuri dažādu peripetiju dēļ ir bijuši izstumti vai aizmirsti.

Ko tad, ja nezināšanas vai cita iemesla dēļ neesmu atzinis šo cilvēku par gara radinieku, iedevis vietu savā dzīvē?

“Iespējams, nekas nenotiks, vienīgi var sākt just, ka kaut kas dzīvē pietrūkst, jūti iztukšotību, netiec uz priekšu savā virzībā. Iedomājieties informācijas lauku, kas ir mums apkārt. Sava vieta tajā ir ikvienam, kas ir ar mums saistīts. Un ja nav šī cilvēka, kas ir tik svarīgs mūsu garīgajā pilnveidē, neesam viņam atvēlējuši vietu, paliek tukšums,” uzsver bioenerģētiķe.

Ar laiku var sākt just ko nesaprotamu – ir kāda pretruna, man kaut kas pietrūkst, es ilgojos pēc kaut kā vēl savā dzīvē… Var rasties situācijas dzīvē, kas it kā bremzē, neļauj iet uz priekšu. Turklāt šāds tukšuma sauciens pamazām var atstāt pēdas fiziskajā plānā, parādās sāpes, iekaisums, slimība.

“Jo viss, ko neatrisinām smalkajos plānos, ar laiku sāk izpausties ķermenī. Fiziskās, ķermeniskās izpausmes, kad esam slimi, ir jau pēdējais pieturas punkts, līdz tam noteikti ir bijušas zīmes. Šis laikmets iezīmīgs ar to, ka ikviens no mums, neatkarīgi no katra izglītotības un attīstības, pamazām kļūst enerģētiski smalkāks. Tieši tādēļ spējam sajust vairāk, turklāt smalkajos ķermeņos. Ir vērts to respektēt, atzīt, likt lietā,” tā Marija Sils.

Veselībai un spēkam - ejam mežā!

Arī ziemā mežā var atrast daudz ko, kas noder veselībai, piemēram, skujas, sūnas, mētras un mizas. Var pagatavot tēju vai veselīgu uzlējumu, var dabas veltes pievienot ēdienam.

Vērtīgs ir brūkleņu vai melleņu mētru dzēriens. Mētras sagriež sīkāk, pārlej ar verdošu ūdeni un notur 20 minūtes. Nevāra, lai auga labums paliek dzīvs. Mētras var arī sažāvēt, samalt pulverī un lietot kā garšvielu pie ēdiena.

Arī zaļās sūnas bagātina uzturu, palīdz sakārtot zarnu traktu, regulē vēdera izeju. Ejot uz mežu, paņem līdzi šķēres un saudzīgi nogriež sūnu virskārtu. Sūnas kārtīgi nomazgā un gabaliņu pievieno zupai.

Veselībai labvēlīgas ir mizas, piemēram, kārkla, lazdas, ievas, krūkļa vai blīgznas. Mizas pavāra vai liek termosā, aplej ar karstu ūdeni un notur vairākas stundas.

Ja regulāri dzer šādu tēju, izveidojas tāds kā enerģētiskais apvalks. Miza sargā koku, un arī cilvēkam enerģētiski uztaisa aizsargājošu mizu, neķeras klāt ne vīrusi, ne emocionālie nelāgumi.

ES - TAS, KURU VED...

Sun, 01 Apr 2018 21:00:00 +0000

Vilfrīda Nellesa (V.N.) saruna ar Bertu Helingeru (B.H.) pirmās praktiskās konferences “Ģimenes sakārtojumu prakse” laikā 1997.gada aprīlī.

Avots: "ПРАКТИКА СЕМЕЙНОЙ РАССТАНОВКИ", ВЕБЕР Г. 2015

V.N. Helingera kungs, Jūs izturaties kā terapeits, un tomēr Jūs neesat terapeits. Par ko Jūs pats sevi uzskatāt?

B.H. No vienas puses, es sevi redzu kā skolotāju. Bet vispirms es redzu sevi, būtībā, kā tuvāko, to, kurš vispārcilvēciskā līmenī rezonē ar citiem, un varbūt kaut ko iedarbina. Es – tas, kurš meklē harmoniju, kurš palīdz, kad kaut kas no apslēptā atklājas. Ko veicina ģimenes sakārtojumi – to, ka kaut kas uzreiz tiek izcelts gaismā. Bet arī tas īstenībā nav tas. Principā es sevi jūtu kā to, kas pieņemts kalpošanā kaut kam, ko viņš nesaprot.

V.N. Tomēr Jūs arī māciet. Piemēram, pareizi apieties ar eksistenciālām dzīves situācijām, Jūs māciet pareizu pozīciju un rīcības veidu terapeitiem un palīgiem. No kurienes jūs to ņemat? No nesaprašanas?

B.H. Jā. Un man tur ir viens ļoti vienkāršs orientieris: es jūtu, kur tek plūsma man pašam, un principā es esmu ar to tur, kur tā tek. Un ja pēkšņi šī kustība beidzas, ja es nevaru virzīties tālāk vai jūtu, ka esmu uz maldīga ceļa, es vienkārši apstājos. Un tad es varu ilgi, ļoti ilgi, veseliem mēnešiem vienkārši neko nedarīt un palikt šajā mierā, kamēr kaut kur no ārpuses, bieži vien pavisam negaidīti, pie manis atnāk kaut kas, kas dos man jaunu virzienu. Tas arī ir pa īstam. Es pavisam nedomāju par to, lai kādam palīdzētu, par eksistenciāliem jautājumiem, vai kā kādam kaut ko iemācīt... Priekš manis tie vispār nav jautājumi.

V.N. Principā tas ir Jūsu paša dzīves garīgais izpildījums.

B.H. To var saukt par garīgu, bet es esmu ļoti ieturēts saistībā ar tādiem jēdzieniem. Te pie manis pienāca viens cilvēks un ierunājās par vakardienas runu (“Psihoterapija un reliģija”). Viņš man jautāja, vai pašatdeve man ir kaut kas svarīgs. Es teicu “nē, tas atkal ir priekšstats par to, ka es ‘kaut ko daru’. Bet te vienkārši vada vai nes kāds lauks”. Tad viņš teica “Bet vai tādā gadījumā tas nav kaut kas absolūti dabisks, kur aiz tā pavisam nekas nestāv? Kad vienkārši atrodies uz viena viļņa ar šo dabisko?” Es atbildēju: “Jā man tas saskan”. Tātad tā ir pēdējā atteikšanās, atteikšanās no garīgā, dievišķā. Kas visvairāk atbilst noslēpumainajam, tam, kas pastāv. Un kas ir tā, kas ved tukšumā.

V.N. Garš taču šis ceļš – no mācītāja līdz šai pēdējai atteikšanai!

B.H. Jā, tā tas arī bija... Mācītāja aicinājums pilnīgi noteikti bija sekas savijumiem un neapzinātiem rīkojumiem manu vecāku ģimenē, kam bija nozīme tajā, ko es darīju ar pilnu atdevi. Bet pēc tam es pēkšņi ar kaut ko saskāros, un man kļuva pilnīgi skaidrs: tālāk ceļa nav. Pateicoties tam, es nonācu tuvumā citam virzienam, bet atkal bez jebkādiem plāniem, ar lielu daudzumu tā saucamo nejaušību, kas, ja paskatās atpakaļ, izrādās esam liktenis vai virsvadība, kam es sevi uzticu, bet par ko es pat neuzdrošinos pateikties – tas jau atkal bija pārāk daudz, kā tajā būtu kaut kas īpašs.

V.N. Te atkal būtu kāds pretnostatījums?

B.H. Jā, it kā es būtu kaut ko dabūjis. Domāju, man uz to nav nekādu tiesību. Es vienkārši pieņemu to kā kaut ko... jā, kā tas, kuru ved, bet ved ļoti delikātā veidā, kas man ļauj palikt pašas par sevi.

V.N. Kas ved Jūs nevis no sevis, bet pie sevis?

B.H. Jā, tā kustība vienmēr sasitīta ar kādu izaicinājumu. Kad es kādu laiku kaut ko daru, tad pēkšņi pilnīgi skaidri saprotu: turpināt to darīt un tai pašā laikā palikt sakoncentrētam nav iespējams. Pēkšņi nāk izaicinājums, kas prasa vīrišķību un riskēšanu no jauna, un, ja tā var teikt, akli uz to iziet,- tas ir ceļa turpinājms. Tas vienmēr saistīts ar risku. Jo tā vispār dzīve iet uz priekšu. Bet domāšana drošības kategorijās iet pilnīgi pretēji tam.

V.N. Šai sakarā man nāk prātā Heraklīta izteikums: “Vienā upē divreiz iekāpt nevar”

B.H. Tieši tā, un upe te ir divejāds tēls: cilvēks stāv upes krastā un redz, kā tek upe, viņš redz ūdeni, un tā viņu nes, bet krasts paliek aizmugurē. Bet Heraklīts atstāja uz mani spēcīgu iespaidu arī ar savu uguns tēlu, uguns kā apziņas uzplaiksnījumi, kas negaidīti parādādās no tā, kas apslēpts. Tie ir mani principi darbā sakārtojumos. Šie tēli harmonizē cits citam un dziļumā veido vienotību.

V.N. Jūsu konkrētais darbs notiek uz terapeitiskās skatuves, Jūs sauciet to arī par “sistēmisko terapiju”, bet tas, ko Jūs tagad stāstiet, iziet tālu aiz terapijas rāmjiem.

B.H. Jā, tālu, tālu. Reizēm es novadu mērķtiecīgu terapiju, kad saku cilvēkam kaut ko sakarā ar simptomu. Bet principā mans darbs ir daudz plašāks. To var saukt par atveseļošanu. Ne glābšanu, bet atveseļošanu, tikai ne atbrīvošanās ziņā no kaut kā. Atveseļošanās nozīmē, ka no zaudējuma vai savijuma cilvēks atkal atgūst saikni ar kaut ko pamatīgu. Lai kas arī tas nebūtu. Te ir likumsakarības, kas mums ir noteiktas. Savienojoties ar tām, mēs jūtam sevi plašāk, mēs jūtam sevi veselus un ne vienmēr laimīgus – par to arī neiet runa, te ietilpst arī sāpes, te ietilpst rūpes, te ietilpst izaicinājums – tas ir kas augstākā mērā rāms. Tas ir kritērijs: cilvēks ir augstākā mērā mierīgs. Un lai vēlreiz atgrieztos pie upes tēla – tā arī reizēm ir vētraina, tā velk cilvēku sev līdzi, gandrīz vai bez samaņas. Reizēm cilvēki kaut ko tādu izjūt karā, un tomēr tā ir tā pati upe, ar kuru tu esi harmonijā, kas ir pilnīgi mierīga, un tu esi pavisam kluss. Te ietilpst gan viens, gan otrs. Kā viens, tā otrs – tā pati upe.

Turklāt dažus tā mudina uz nežēlību, kas mums ir šausminoša, un tomēr tā ir tā pati upe, ar ko cilvēks ir harmonijā. Tādas būtu sekas. Tātad ne tikai kaut kas mierīgs, bet arī kareivīgs.

V.N. Jūs te neieņemat nekādu morālu pozīciju?

B.H. Absolūti nē! To vispār darīt nedrīkst. Es reizēm ar šausmām skatos uz to, kas notiek, bet bez vērtējuma, bez sašutuma.

V.N. Tas man atgādina vienu sakārtojumu no mana personīgā semināra. Bija runa par sievieti – tā bija klienta māte, ko kara beigās izvaroja krievu kareivis. Kad es to izvietoju, aizvietotāja nokrita zemē ar kliedzienu “Tas nebija tikai viens, tā bija visa armija!” Tad es nostatīju viņai priekšā visus vīriešus, un kad es pirmajam jautāju, kā viņš jūtas, viņš tikai paraustīja plecus un lakoniski teica “Tas ir karš. Karā ir tieši tā!” Pie šiem vārdiem sievietes ķermenis asi noraustījās. Viņa pacēla acis un izteica: “Pasaki to vēlreiz!” kad viņš atkārtoja frāzi, viņa piecēlās, iztaisnojās kā svece, tieši paskatījās uz viņu un teica: “Re kā!”

B.H. Brīnišķīgs piemērs.

V.N. Viņa atguva savu spēku un savu cieņu, un pati sevi sajuta kā kareivi, un tas viņai nesa atbrīvošanos. Tas ir tas, kas tik dziļi aizkustina mani šajā darbā – iespēja redzēt, ka tad, kad ir harmonija ar to, kas ir, tad upuri pārvēršas par tiem, kas darbojas, un tas rada spēku.

B.H. Ja cilvēks, kā tas parasti notiek, apstājas pie sava sašutuma, tad upuris pārvēršas ļaundarī. Jūs brīnišķīgi novadījāt šo atšķirību: pieņemot, viņi kļūst par tiem, kas dara, un tā ir neiedomājama atšķirība. Bet, diemžēl, mūsu neapmierinātajā sabiedrībā tik tikko var atrast kaut kam tamlīdzīgam. Sašutušie ir pašapmierināti. Viņi nav zinājuši ciešanas paši vai arī tās izstūmuši. Kas iepazinis un pieņēmis ciešanas vai vainu, tas atstājis sašutumu aiz muguras.

V.N. ...un cilvēks kļūst kluss.

B.H. Jā, tad viņš kļūst kluss un viņam ir spēks.

V.N. Tas, ko Jūs šeit sakāt, tomēr ļoti ietiecas reliģijas jomā, lai kā arī tas netiktu saprasts, skatoties pēc jēgas....

B.H. Es taču tikko centos to nobloķēt, lai ar šo jēdzienu vairāk ne....

V.N. ... pat tai nozīmē, kā “dabiskas reliģijas” vai “reliģiozas pozīcijas”, kā izskanēja vakar Jūsu runā? Kā dabiska bijība un svētība?

B.H. “Reliģioza pozīcija” ir bez satura, tai pat laikā, “pieņemšana” vai “godbijība” – vārdi, kas liek skanēt kaut kam, kur cilvēks uzreiz var sevi ieslēgt. Tāpat kā “vērtīgums” un “cieņa”.

V.N. Jums patīk izmantot šos augstos, nedaudz vecmodīgi skanošos vārdus. Taču šie jēdzieni, ar kuriem daudziem ir lielas grūtības, jums vēl veido konservatīva cilvēka reputāciju.

B.H. Jā, jā. Bet te uzreiz ir skaidrs, kas tas tāds ir. Bet vai tas ir reliģiozi, vai vispār ir pieņemams jēdziens reliģija, tas vēl ir jautājums. Ir taču reliģijas skaidrojums kā saiknei ar pagātni vai ievijumam iekš kaut kā lielāka, kas taču arī nozīmē “iegūt harmoniju”, bet vai tas ir kaut kas, kas lielāks par dabu?... Tas, kas lielāks par mani, jebkurā gadījumā tieši tā. Bet tas, tā vai citādi, ir pieredze par to, ka mums apkārt ir kaut kas lielāks, kur mēs esam ievīti. Var to saukt par “lielo dvēseli”, vai “morfoģenētiskajiem laukiem”, vai vēl kā nu patīk, bet vai aiz tā stāv kaut kas dievišķs, mums nav zināms. Izpildījumam, harmonijai ir pietiekami ar pašu vienkāršāko formulējumu. Kura iedarbība ir daudz lielāka, kā tad, ja to nosauktu par reliģiozu vai garīgu. Te ieslēgta galējā atteikšanās, un tieši tā dara iespējamu iekšējo tukšumu.

Šajā atteikšanās stāvoklī mūs ieved caur mūsu pārdzīvojumu, mūsu ikdienu, lai kas arī tur nebūtu, caur pārdzīvotu cenšanos “pieņemt izaicinājumu” un “izturēt pārbaudījumu”. Es pie tā nonācu ne caur piepūli, ne meditācijas vai kaut kā tamīdzīga ceļā, nebūt ne. Strādājot ar ģimenēm un redzot, cik mazs ir mans ieguldījums, cik daudz tas tiek vadīts no kaut kurienes vēl, es atkāpjos atpakaļ. Es neatsakos, vienkārši izrādījās, ka tas ir pats dabiskākais pasaulē.

V.N.Tā dēļ nepieciešams pavērsties ar seju pret īstenību, pieņemt to tādu, kāda tā ir.

B.H. Jā, bez šaubām. Šai sakarā man nāk atmiņā brīnišķīgs stāsts par budistu mūku. Kāda jauna sieviete, kam piedzima bērns, teica, ka b;erns ir no viņa. Viņš teica “Ak tā?” – aizgāja no klostera un rūpējās par bērnu. Pēc pāris gadiem viņa teica: “Viņš vispār nav Tavs, es tevi apmānīju”. Uz ko viņš atkal teica “Ak tā?” – un atgriezās klosterī. Principā taču tas neko nenozīmē. Tam, kurš ir harmonijā, ārējās lietas nenozīmē pilnīgi neko. Bet es nedomāju, ka tas ir tas ideāls, pēc kura vajag tiekties.

V.N. Tomēr ļoti ātri notiek tā, ka cilvēks iegūst pieredzi un pēc tam no tās rada teoriju, ideālu vai pārliecību. Tā taču viegli var notikt arī ar Jūsu darbu. Alberts Mārs šodien par šo te’mu izstāstīja lielisku līdzību: velns pastaigājas ar savu asistentu, un viņi satiekas ar cilvēku, kas tikko pārdzīvojis satraucošu pieredzi ģimenes sakārtojumā. Asistents sarūgtināts vŗšas pie velna: “Tā mums pazudusi vēl viena dvēsele, komums tagad darīt?” Uz ko velns atbild: “Neko. Pagaidīsim līdz rītam, viņš spēs pārvērst to par pārliecību”.

B.H. Tieši tā. Brīnišķīgs salīdzinājums. Reizēm taču cilvēks pats ir pārliecināts, ka viņš kaut ko atklājis. No tā jāuzmanās, lai ceļš palikt atvērts nākamajam. Labs tēls šeit ir ceļš, pa kuru cilvēks iet tālāk, ja atstāj aizmugurē visu iepriekšējo, bez izņēmuma.

V.N. Sakārtojumos ir tāds moments – visi stāv, visi jau pateikuši, kā viņi jūtas savās vietās, - un terapeits no uztveres pāriet uz darbību. Viņš taču tādā veidā iejaucas klienta dzīvē, viņš to ietekmē. Vai tas vispār ir atļauts? Kas šajā momentā notiek pie Jums?

B.H. Es vispār neko nedomāju. Es vienkārši redzu: brīdis ir pienācis. Es klusi stāvu, un pēkšņi parādās solis, kuru es veicu. Tas izriet no tā, kas bijis tik tikko pirms tam, tas nav vērsts ne uz kādu mērķi. Bet ir izņēmumi, kad es jau pēc sākotnējā izvietojuma redzu, kur ir risinājums. Un reizēm es vienkārši nezinu, ko tālāk, un tad no kaut kurienes, reizēm no publikas, atnāk impulss, ko es uzreiz uzķeru. Gadās arī kļūdas, tās arī ir daļa no procesa. Kļūdas rada atbalsi no izvietotajiem aizvietotājiem, kas atkal atgriež visu vecajās sliedēs. Tā ka tur ir kaut kas dziedniecisks, uz ko es paļaujos.

V.N. Bet gadās ari tādas kļūdas, ko sākumā nevar pamanīt, un klients var aiziet mājās ar iedomātu rezultātu.

B.H. Jā bet arī tas ir derīgi. Daži tiešām noraujas, un liekas, ka terapeits nodarījis kādu ļaunumu. Bet pēkšņi sāc saprast, ka aiz tā stāv noteikts tēls, priekšstats par kontroles nepieciešamību.

V.N. Tātad Jūs pavisam atejat no terapeits, kurš kaut ko risina?

B.H. Tieši tā. Bet tas nenozīmē, ka es nestrādāju risinājuma virzienā vai izliekos, ka to negribētu. Plūsma taču ved pie risinājuma. Bet, ja kustība apstājas, es paeju atpakaļ. Tad tālāk plūsma iet pie klienta. Tad visa enerģija ir pie viņa.

V.N. Tad tajā arī nav nekā slikta. Bet vērotājam no malas vai pat klientam bieži rodas šoks, kad terapeits vienkārši pārtrauc sakārtojumu.

B.H. Kas patiesībā ir tas, kas darbojas? Nu nekādi ne terapeits! Tas, kas darbojas, ir īstenība! Ja klienta liktenis ņem mani kalpībā risinājumam, tas ir labi. Un, ja es tam stājos pretim un, tā teikt, mākslīgi cenšos sasniegt rezultātu – nekas nesanāk. Šis tiekšanās pēc rezultāta veids ir lemts neveiksmei.

Ja es esmu bijis harmonijā, tad, lai kāds arī būtu rezultāts, neviens nevar kaut ko atņemt no mana darba kvalitātes. Bet, ja es tiešām kaut ko esmu izdarījis nepareizi, piemēram tāpēc, ka kaut ko gribēju, es par to uzņemos personīgu atbildību. Tās var būt smagas lietas, ar kurām es, iespējams, saduršos. Bet arī te es domāju, ka kļūdas un vaina ir pagrieziena punkti attīstībā. Tikai uz berzes virsmas atkal parādās jaunu zināšanu dzirksts, jauna uguns, kas tad iedegas. Priekšstats par to, ka ceļš vienmēr ir taisns, ir pret visu dabu. Ja liekas, ka kaut kas aizgājis ne tā un es par to nesatraucos, tad pēc dažām dienām izrādās kas pavisam cits. Vai arī ja kāds, tieši pretēji, saka: tur taču vispār nekas nebija, tas tieši tāpat neko nenozīmē. Pozīcija, kuru es ieņemu visos tādos gadījumos, ir šāda: es uzticu klientu viņa labajai dvēselei.

V.N. Uz mani atstāja dziļu iespaidu, ar kādu cieņu Jūs izturaties pret vērojošo dalībnieku iniciatīvām un cik Jūs, kā liekas, uzticaties cilvēkiem, kas izmanto un izplata Jūsu metodi, kurus Jūs pat neesat apmācījis.

B.H. Mani ļoti aizkustina tas, kas notiek, esmu priecīgs, ka tas iet tālāk. Man liekas pilnīgs neprāts, kad kāds grib iebāzt īstenību, ko redz, sev kabatā. Kad man jautā, vai var izmantot kaut ko, ko esmu teicis vai darījis, tas man sagādā īstas sāpes. It kā man būtu tiesības rīkoties ar īstenību vai ieskatiem. Tie man ir tikuši uzdāvināti, tie ir katram. Es saņēmu grūdienu un nododu šos impulsus tālāk, un esmu priecīgs, ja citi pa savam arī tos pados tālāk.

/no krievu valodas tulkoja Marija Sils/